Ralfs Freibergs: Nepadoties...

Izsaukums uz Latvijas izlasi tev bija pārsteigums?
Pārsteigums, bet vēl liekāks prieks bija par to, ka varu iederēties komandā. Valsts izlases līmenī, protams, līdz šim nebiju spēlējis. Nezināju, ko es varu gaidīt, varbūt citiem bija pārsteigums, ka ir vēl tāds Freibergs no kaut kurienes. Bija jāpierāda, kas es esmu, kāda tipa spēlētājs. Galvenais nav jābaidās, jāparāda, kā varu spēlēt, palīdzēt savai valstij.

Augstu tiek vērtētas tavas saskarsmes īpašības. Iespējams, tas palīdzēja labāk iejusties komandā?
Kad vēl pirms četriem gadiem dzīvoju Latvijā, biju tipisks vietējais latvietis – kluss, nerunīgs, nedraudzīgs. Nekad nevarētu runāt ar nepazīstamu cilvēku, ko sastaptu uz ielas. Tomēr, dzīvojot Amerikā, pirmkārt, iemācījos, ka jābūt pozitīvam, nav jāmeklē negatīvais. Uz dzīvi jāskatās pozitīvi. Jāatceras, ka ar negatīvām domām nekādus kalnus nevar gāzt. Otra būtiskākā lieta, ko sapratu - draudzīgums. Amerikā cilvēki ir ļoti draudzīgi. Tev uz ielas pienāks un apjautāsies, kā tev klājas? Mēģināju saprast, kāpēc viņi tā rīkojas. Tas ir lieliski, ka vari aprunāties ar cilvēku, kurš neseko hokejam līdzi, uzzināt viņa viedokli. Varbūt neuztvert to kā eksperta vērtējumu. Galvenais būt draudzīgam, palīdzēt, kad ir iespēja. Tad kādreiz arī tev kāds palīdzēs.

Tad var runāt par diviem dažādiem Ralfiem Freibergiem?
Jā, dzīve ASV mani ir mainījusi. Kad man jautā, kāpēc bija jābrauc uz ASV, vai tas bija tā vērts, tad es parasti atbildu, ka, aizbraucot septiņpadsmit gados prom no Latvijas, iemācījos kļūt patstāvīgs: mazgāju pats drēbes, reizēm gatavoju ēst. Varu teikt, ka ASV ir nedaudz mainījusi manu dzīves uztveri, esmu sapratis, ka labākas vietas par Latviju nekur nav! Kur vēl var būt labāk, kur tu vari aizbraukt un runāt latviešu valodā, pastaigāt pa Latvijas ielām, parunāt ar latviešu cilvēkiem latviešu mēlē, klausīties radio un dzirdēt latviešu dziesmas, apmeklēt Dziesmu svētkus. Daudzi, kam es to stāstu, īsti neapzinās, cik Latvija mums katram ir dārga. Aizbrauciet padzīvot svešumā trīs, piecus mēnešus - man šogad nācās būt prom deviņus mēnešus - tad jūs apzināsities, cik Latvija jums ir dārga un vēlēsities braukt atpakaļ, jo pašu zeme ir kaut kas neaprakstāms, vienreizējs. Vienmēr, kad esmu prom no dzimtenes, pēc dažiem mēnešiem esmu jau noilgojies un gaidu iespēju, kad varēšu vērot Latvijas dabu. Man pietrūkst Latvijas ezeru, dabas krāsainība.

Freibergs ir spēcīgs uzvārds, varbūt tas sevī ietver radniecīgas saites ar bijušo Latvijas prezidenti Vairu Vīķi – Freibergu?
Kad es biju jaunāks, visiem stāstīju, ka mana vecāmāte ir Vaira Vīķe – Freiberga un mans brālēns ir motokrosists Lauris Freibergs, tā es visiem lielījos (smejas). Tomēr uzvārds Freibergs nāk no vācu puses. Ar radiniekiem, kas dzīvo Vācijā, uzturam kontaktus, apciemojam viens otru, kad ir iespējams.

Kas Latvijas „prezidentes mazdēlu” aizveda uz hokeju?
Deviņu gadu vecumā, mēs ar tēvu aizgājām uz Latvijas izlases spēli. Neatceros gan, pret ko viņi spēlēja. Gaidījām rindā, lai tiktu hallē. Skatlogā bija ielikts paziņojums - „Dinamo Juniors NV”, iespēja trenēties pie Sergeja Ņekrasova. Pēc spēles noskatīšanās aizbraucām mājās, tēvs neko neteica, tikai iesauca virtuvē un jautāja, vai vēlos spēlēt hokeju, vismaz pamēģināt. Nākamajā nedēļā aizbraucu uz treniņu, vienkārši paslidot.

Neizpalika pirmie kritieni.
Pirmie kritieni bija uz Mārupes dīķa. Atceros, kad biju maziņš, netālu no mums dzīvoja hokejisti Jānis un Agris Ozoliņi. Jānis Ozoliņš pat tika uzaicināts uz izlases tuvāko rezervju nometni. Viņam pieder pļava, ziemā, kad tā pārklājās ar ledus kārtu, notika lielie hokeja mači, griezām vaļā, mans tētis kopā ar viņa draugiem. Tā pakāpeniski sāku spēlēt hokeju. Kad aizbraucām uz Rīgas 55. vidusskolu pie Sergeja Ņekrasova, tā nebija pirmā reize, kad uzkāpu uz ledus. Mārupes pļavās daudz slidoju. Tie bija labi laiki. Tolaik Agris un Jānis jau trenējās, manuprāt, piecus gadus. Skatījos, kā viņi prot mest pa vārtiem, vasarās lūkojos, kā viņi prot ripu pacelt augšā, tas man deva stimulu, lai noķertu viņus. Manuprāt, ap sešpadsmit gadiem sāku kārtīgāk trenēties. Protams, godīgi atzīšos, ka vidusskolā līdz 12. klasei, es mācījos nevis sev, bet gan vecākiem, lai arī tagad, studējot augstskolā, saprotu, ka nevienam citam kā sev es nemācos. Tas bija tāpēc, ka vecāki bija stingri prasībās pret skolu. Ja mācībās veicās slikti, tad uz treniņiem nelaida. Mājasdarbus pārbaudīja ik vakaru, vajadzēja paveikt visu laicīgi, sakārtot somu pirms gulētiešanas, tā arī mainījās un nostiprinājās attieksme pret darbu.

Pakāpeniski arī treniņus sāki uztver nopietnāk.
Kādreiz nebiju treniņos tik kārtīgs kā pašlaik. Līdz sešpadsmit gadiem nevienā Latvijas izlases sasaukumā netiku iekļauts. Tas lika man domāt, ka esmu tālu no labākajiem. Treniņos darbs sāka nedaudz noplakt. Strādāju, bet ne līdz galam. Viss mainījās, arī pieeja treniņiem, kad sešpadsmit gadu vecumā sāku spēlēt pie tēta amatieru hokeja komandā „Mārupe” – tur iemācījos un sajutu, ka varu riskēt, spēlēt drošāk. Tas man ļoti palīdzēja, iegūstot impulsu treniņos, parādījās dzirkstelīte, strādāju vairāk. Pašlaik arī mācos, ka nedrīkst padoties. Piemēram, trenažieru zālē, kad astoņi vingrinājumi ir jāatkārto, bet tu jau pie sestā plīsti nost. Latvijā atnāks treneris, pagriezīs muguru - daudzi atslābināsies. Amerikā mācos, ka nedrīkst padoties. Grūti bija pierast, ka viss jāizdara līdz galam, nedrīkst pieļaut nemazāko sīkumiņu, komandas biedri uzreiz pasaka, ja ko izlaid. Sākumā neapzinājos, kāpēc viņi tā dara, bet tagad saprotu.

To var saukt par problēmu Latvijas hokejā?
Latvijas lielākā problēma, manuprāt, ko esmu sapratis, padzīvojot šos gadus Amerikā – tas ir treniņu process ārpus ledus laukuma. Amerikā varbūt spēlētāji nepavada tik daudz laika uz ledus kā Latvijā, bet viņi ļoti daudz strādā trenažieru zālēs. Septiņpadsmit gados, kad jau var kārtīgi strādāt, ledus treniņi viņiem nav tik nopietni kā darbs trenažieru zālē, tajās viņi bieži vien nonāk līdz pat raudāšanai. Latvijā tādas pieejas nav. Atceros, kad trenējos Rīgas/Prizma komandā, treneris nevarēja izsekot līdzi trīsdesmit cilvēkiem trenažieru zālē, atlika viņam pagriezt muguru, kad jau kāds no spēlētājiem atslābinājās un pārējie sekoja tam līdzi. Tomēr, ja komandā ir līderis un tu redzi, ka viņš spēlē un cīnās līdz galam, tu vēlēsies trenēties un spēlēt labāk. Pakāpeniski tas visiem nonāk līdz apziņai.

Kas liedz mums tādiem būt? Vide?
Nē, ar vidi viss kārtībā. Vienkārši viss ir galvā, lai strādātu. Hokejā ir daudz grūtu vingrinājumu, bet ir jāpiespiež sevi arī ārpus laukuma trenēties. Sevi ir grūti piespiest, tāpēc ir jābūt trenerim, draugam vai tēvam, kas to var izdarīt. Šodien būs grūtāk, bet rīt jau vieglāk. Pakāpeniski tikai labāks kļūsi. Salīdzinot jaunatnes čempionātus, pats esmu spēlējis gan pret U-18, gan U-20 komandām. Ar ko mēs atšķiramies? Tehniskajā ziņā mēs turpat vienā līmenī esam, bet tieši fiziskajā sagatavotībā mēs daudz atpaliekam, jo nav bērnībā ielikti pamati. Latvijā lielākā daļa treneru „spiež” uz ledus, vajagot skriet un atstrādāt tehniku uz ledus – tas viss ir labi. Ja tev nav fiziskā sagatavotība, kā tehniku atstrādāt? Tāpēc mēs arī atpaliekam kopējā līmenī. Aizbraucu uz Ameriku un salīdzināju sevi viņu līmenī - kāpēc viņi visi ir milzīgi un spēcīgi, bet es tāds viegliņš? Mums Latvijā bija trenažieru zāles, gāju papildus trenēties, bet rezultāta nebija, jo mums ir jāstāv kādam blakus, jāspiež. Jaunāki bērni stieņus nedrīkst cilāt, bet pietupienus, vingrinājumus, atspiedienus var. Šogad aizbraucu uz koledžu līgu, kur puiši ceļ nopietnus svarus, iespējams hokeja ziņā daudz neatpalieku no viņiem, varbūt pat nedaudz augstāk esmu ticis, bet fiziskajā ziņā - atpalieku gan. Apzinos, ka pieliekot spēka ziņā klāt, būtu augstākā līmenī arī hokejā. Esmu runājis, ar jauniešiem, kuri aizbrauc spēlēt uz Kanādu vai ASV, viņi atzīst, ka atpaliek tieši fiziskajā ziņā. Protams, ir piemēri kā Pelšs, kurš ir ļoti spēcīgs.

Iespēja spēlēt amatieros tev ļāva noticēt saviem spēkiem. Tomēr amatieros, kur pretī nāk nobrieduši veči, priekš jauna sešpadsmit gadīga censoņa tas var būt arī diezgan riskanti.
Jā, bet manā komandā arī bija veči, kuri mani piesedza, lai nedara pāri. Man patiesi palīdzēja spēlēšana amatieros. Lai jaunie rod drosmi nebaidīties. Ko amatieros izšķirs viena spēle? Neko, pieļauj vienu kļūdu, pretinieki iemetīs, bet tas neradīs kardinālas izmaiņas. Tur nav spēle uz dzīvību vai nāvi. Labi, kļūdu esi pieļāvis, bet vismaz iemācīsies un sapratīsi, kas bija nepareizi. Nākamreiz jau zināsi, kas jādara, lai nekļūdītos. Ir iespēja mācīties pie amatieriem, jo viņi nav tik ātri. Apslidojot vienreiz pretinieku, saproti, ka vari viņu apslidot. Pakāpeniski nāk arī saprašana.

Sešpadsmit gados saprati, ka vari būt labākais hokejists, nevis viens no pārējās grupas, patiecoties iegūtajai pārliecībai?
Nākamajā gadā spēlēju pie Prizmas, jo hokeja skola Rīga bija pievienota viņiem. Biju jaunākais spēlētājs, spēlēju pie divus gadus vecākiem - 89. gada dzimušajiem. Parādījās Pārdaugavas komanda un spēlēju pie 91. gada dzimušajiem, mēs bijām U-18 grupā. Vēl tur spēlēja Juris Upītis. Togad bija arī Nazarova komanda, aizmirsu gan nosaukumu, katrā ziņā vecais „Aisbergs”. Spēlējām pret tobrīd labākajiem – Bičevski, Biezo, Poreju, Dīķi. Mēģināju pierādīt, ka varu spēlēt pret viņiem, vairāk centos. Tā arī aizgāja. Pēc tam izsauca uz U-18 izlasi, kur biju divus gadus jaunākais. Tur arī dzirkstelīte parādījās.

U-18 izlase kā nākamais līmenis, kur jāpierāda sava varēšana.
Es pirms katras sezonas uzstādu mazu mērķīti, ko vēlos sasniegt. Ja netiks uzstādīti mazie mērķi, tad nav pēc kā tiekties, aktualizējas jautājums, ko tu vēlies šajā sezonā sasniegt. Piemēram, šogad (saruna notika pirms pasaules čempionāta – aut.), atbraucot uz Latviju, mans mērķis bija iekļūt valsts izlasē. Jāizvirza mērķis. Iepriekšējā sezonā, kad spēlēju „Lincoln Stars”, kļuvu par rezultatīvāko aizsargu. Centos, skatījos tabulā, lai zinātu, kas man jāpaveic – sasniedzu. Septiņpadsmit gados mans mērķis bija būt labākam par pārējiem, tad centos, spēlēju. Iespējams daudz kas nesanāca, bet es mācījos no kļūdām.

Viens no tavas karjeras pavērsieniem bija U-20 pasaules čempionāts, pēc kura paliki Z-Amerikā.
Toreiz sakrita zvaigznes. Radās iespēja aizbraukt uz Ameriku. Tobrīd vēl nospēlēju „Dinamo Juniors” trīsdesmit trīs spēles. Mani neapmierināja apstākļi, jo biju pieradis spēlēt pirmajā maiņā, vairākumā. „Dinamo Juniorā” apstākļi kopumā bija labi, bet tas, ka man neuzticējās, apgrūtināja spēlēšanu. Nejutu trenera uzticību. Aizbraukt uz Ameriku bija bērnības sapnis, jau ilgāku laiku ar vecākiem domājām, ka es tur varētu nokļūt, tomēr vienmēr kaut kas neizdevās. Kad parādījās iespēja braukt sapratu, ka man nav ko zaudēt. Palikt „Dinamo Juniors” trešajā maiņā un vienkārši sēdēt? Tiekot laukumā uz pāris maiņām. Sēžot uz soliņa - labāks nekļūsi.

Vairāki spēlētāji, kuri dodas pāri okeānam, lai meklētu laimi, bieži vien atbrauc nerealizējuši savus sapņus. Tomēr tavā gadījumā būtisku lomu spēlē tas, ka tu analizē, izvērtē, kas palīdz augt gan kā spēlētājam, gan personai.
Zinu daudzus spēlētājus, kuri aizbrauc uz Ameriku, lai spēlētu hokeju. Aizbrauc labi spēlētāji, bet punktus negūst. Ja punktus negūsti, acīs arī nevienam neiekritīsi. Tev jāsaprot, ka ir jācenšas. Nedrīksti būt pašapmierināts vien ar to, ka esi iekļuvis komandā. Pirmajam mazajam mērķītim jābūt, piemēram, kļūt par labāko aizsargu, tad iegūt iespēju spēlēt vairākumā, trešais mērķis atdot piespēles. Ja nevirzies pretī saviem mērķiem, tad ir grūti, ko sasniegt. Treniņos mēģināju pierādīt trenerim, ka esmu labākais, ka konkrētas lietas varu izdarīt labāk par pārējiem. Tā arī aizgāja. Koledžas hokejs manā izpratnē ir visneērtākais hokejs man, jo neesmu ātrākais, spēcīgākais hokejists. Neērtākais tāpēc, ka viss, ko viņi dara, iemet ripu zonā un skrien tev virsū, iegrūž bortā, lai fizisku sajustu viņu spēku. Tomēr, ja tas ir neērtākais hokejs man, tad tur ir labākā vieta, kur mācīties un kļūt labākam, gudrākam. Esmu apmierināts, kur atrodos.

Pats jūti, ka tu kļūsti meistarīgāks tieši „laužot sevi” un nevairoties no jauniem izaicinājumiem, tādējādi tiekot pie iespējām, kuras citiem iet secen?
Tieši tur arī slēpjas panākumi. Daudzi domā, ka nav vērts mēģināt braukt uz Z-Ameriku. Atbildu, aizbrauc un pamēģini! Personīgi pazīstu puišus, kuri vēlas aizbraukt uz ASV jauniešu līgu – NAHL atrādīties, tomēr tajā pašā laikā saka, ka nav vērts, jo tur ir lielāki un spēcīgāki... Ir jāaizbrauc un pašam jāpamēģina, redzot, kā citur strādā. Tur jau tā lieta, ka, redzot spēcīgākus spēlētājus par sevi, tu sapratīsi, pie kā tev ir jāstrādā, lai kļūtu labāks, būs dota sezona, kuras laikā varēsi mācīties no viņiem. Kas Latvijā? Te visi jūtas komfortabli vidē, kur viņi atrodas. Lielākie dūži Latvijas hokejā, tieši jauniešu hokejā, domā, ka ir labi. Tomēr, lai aizbrauc savus spēkus samērot ārpus Latvijas, kaut vai uz Zviedriju, kas mums ir tuvāk. Sapratīs, ka ir vēl daudz pie kā strādāt un nekāds „lielais dūzis” neesi. Piemēram, kad man bija sešpadsmit gadu, vēl pirms „Dinamo Juniors”, vasarā aizbraucu uz Zviedriju pie Aleksandra Beļavska atrādīties. Sapratu, ka esmu vājš fiziskajā sagatavotībā. Netiku komandā, bet man pastāstīja, pie kā ir jāstrādā. Nevajag apvainoties, ja neiekļūsti komandā - treneris slikts utt. - bet gan paņemt labāko, ko vari iegūt no konkrētā mirkļa. Daudzi spēlētāji patiesi apvainojas šādās reizēs. Kad dzirdu, ko sliktu par sevi, piemēram, ka Freibergs nav nekāds spēlētājs, tas man dod stimulu cīnīties. Vairāki treneri treniņos ir asāki, kas daudzos spēlētājos rada aizvainojumu. Jāpadomā, kāpēc treneris aizrādīja, jāizanalizē situācija. Nevajag uzreiz dedzināt tiltus.

Tavu iejušanos Amerikā atviegloja arī draudzība ar Kārli Skrastiņu...
Spēlējot otro sezonu ASV, zināju, ka Kārlis dzīvoja netālu no manas skolas. Tomēr man bija kauns viņu uzrunāt. Viendien padomāju, ka man nav, ko zaudēt. Mūsu halle atradās blakus Skrastiņa treniņhallei, katru dienu gāju skatīties, kā Kārlis trenējas. Sarunāju savas komandas ekipējuma menedžeri, lai sakārto iespēju tikties ar slaveno tautieti. Vēlējos tikai iepazīties, paspiest roku labākajam aizsargam. Par to jau būtu priecīgs. Pēc treniņa arī satikāmies. Viņš uzaicināja uz vakariņām, pamazām arī draudzība attīstījās. Daudz uz viņa spēlēm gāju, ciemojos viņa mājās, ļoti satuvinājāmies, spēlējos ar viņa meitām. Viņa sieva bija ļoti atsaucīga un laipna. Vēl tagad Amerikā satiekamies. Kad uzzināju par traģēdiju, biju satriekts. Man tieši nākamajā dienā bija jābrauc uz Ameriku, lidmašīnā sēdēju un trīcēju. Šausmīgi... Viena lieta, ko no Skrastiņa esmu pārņēmis – tas ir nūjas ieloks. Kad Teksasā spēlēju, viņš man deva savas nūjas, tā arī pieradu pie viņa ieloka. Tagad tikai ar viņa ieloku spēlēju. Mans nūjas ieloks bija krietni lielāks par Skrastiņa. Reiz komanda spēlēja pret vājākiem pretiniekiem un izdomāju pamēģināt ar Skrastiņa nūju - tonakt guvu vārtus un atdevu trīs piespēles. Tad sāku spēlēt tikai ar viņa nūjām. Ar savu nūju izdarītās piespēles bieži lidoja pa gaisu, jo ieloks bija ļoti liels. Pāri galvām piespēles devu. Tagad krietni vieglāk spēlēt.

Kāda ir tava ikdiena ASV?
Ļoti smaga. Jāceļas septiņos no rīta, astoņos jābūt hallē. Tad līdz divpadsmitiem, pusvieniem pa halli dzīvojos. Pēc tam uz skolu, ar starplaikiem līdz septiņiem, pusastoņiem. Paēdu un esmu istabiņā astoņos. Kamēr izmācos, jau pulkstenis desmit. Tā arī paiet ikdiena. Kad brīvā laika nav tik daudz, tad arī profesionālāk sāc domāt. Pievēršu uzmanību tam, ko ēdu un dzeru. Vienmēr esmu mīlējis Coca-Cola, cukurotos dzērienus, bet Amerikā mums mācīja, ka ir jāskatās uz pudeļu etiķetēm, cik daudz cukura, labāk ūdeni padzert, augļi vairāk jācenšas ēst. Dzīvojot prom no mājām, esmu daudz ko iemācījies. Arī ko tādu, par ko agrāk nebiju aizdomājies. Tas kopumā palīdz dzīvē, jo kļūsti patstāvīgāks. Kad pabeidzu sezonu Linkolnā, sazvanījos ar Boulingrīnas Universitāti, viņi man jautāja - kādas ir manas intereses, ko vēlos sasniegt hokejā. Pateicu divas lietas – vēlos spēles laiku un labu ēdināšanu. Runājot par skolu izvēli, pārsvarā visi brauc skatīties istabiņas iekārtojumu utt. Parakstīju līgumu ar skolu pat neaizbraucot uz to vietu. Izrunājos ar treneri, kāds man būs spēles laiks un kāda būs ēdināšana, jo man ir svarīgi būt labi paēdušam, lai nav jāraizējas par uzturu (smejas). Un vēl esmu tāds hokejists, kam ir nepieciešams spēles laiks. Nevarētu sevi iedomāties spēlējam klubā - nevis izlasē, bet tieši klubā - kur man ir jāspēlē trešajā vai ceturtajā maiņā. Retu reizi varu nospēlēt, bet vienmēr ir vēlme būt klāt vairākumā, spēlēt tā, lai justu trenera uzticību. „Dinamo” variantā nāktos spēlēt ceturtajā maiņā, sēdēt uz soliņa, trīcošām rokām iziet uz ledus, ik reizi baidīties pieļaut kļūdas, pēc tam saņemot pārmetumus, ko tas jaunais atļaujās. Kā tu vari augt ceturtajā maiņā? Reiz man viens treneris uzdeva jautājumu, cik reizes spēlē tu pieskaries ripai – piecpadsmit līdz divdesmit, bet cik reizes pieskaries ripai treniņā – aptuveni piecsimt. Teorētiski treniņos var iemācīties vairāk, bet no otras puses ir nepieciešams spēles laiks, lai var saprast lietu pareizo būtību.

Tas parādīja tavu briedumu un spēju izvērtēt, kas tev būtu labāks, jo kā pats minēji, varēji pieņemt kādu drošāku variantu.
Bija vēl variants no junioru WHL (Rietumu hokeja līga), tieši pēc Teksasas sezonas. Īsti vairs neticēju, ka spēlēšu koledžu līgā, jo punktus bija iekrājis, augstskolas interesējās, bet te - neviena vairs nezvanīja. Bija variants no WHL kluba, gandrīz jau aizbraucu turp, bet te parādījās USHL komanda. Piezvanīja un pierunājam mani turp braukt, teica - esot varianti vēl tikt kādā universitātes komandā. Pieņēmu mazumiņu, jo Eiropā vienmēr paspēšu atgriezties.

Tavuprāt, ar ko tu piesaistīji amerikāņus – talantu, meistarību?
Tas, ka redzu laukumu. Vienmēr cenšos spēlēt 50:50 – aizsardzībā un uzbrukumā.

To atzīmē arī Latvijas izlases galvenais treneris – Teds Nolans. Teorētiski visiem spēlētājiem vajadzētu redzēt laukumu.
Jāpaceļ galva un gluži kā amerikāņu futbolā – quarterback (saspēles vadītājs) - jāredz ne tikai vienu priekšā esošo līniju, bet visu laukumu - kur, kas notiks. Domājot soli uz priekšu. Atdodot, piemēram, piespēli caur bortu, zini, kur ripa nokļūs. Tādas lietas nav iespējams uztrenēt. Fiziski tu vari sevi pilnveidot, bet, ja galvā nav saprašanas, tad nav.

Izglītību ar sportu var apvienot?
Amerikā, jā, bet Latvijā nedaudz grūtāk. Latvijā būs skolotāji, kuri nedaudz tev nāks pretī, bet ASV tādā ziņā ir sakārtotāka sistēma. Zinu, ka laikā, kad es vēl mācījos Latvijā, daudzi neapmeklēja stundas, jo atrunājās ar to, ka nevar paspēt uz treniņu. Ja dzīvo, piemēram, Talsos, tad pieļauju, ka ir grūtāk. Tomēr man nekādas atrunas un atlaides šajā ziņā netika pieļautas. Bija pat tā, ka es varēju kavēt sauso treniņu, bet stundas - nē. Mācības bija vienmēr svarīgas. Laikā, kad spēlēju Baltkrievijas čempionātā, „Dinamo Juniors” sastāvā, atbraucu svētdienas naktī, bet pirmdien uz skolu vienalga jāiet. Varēja jau izdomāt atrunu, ka esmu noguris, neesi izgulējies, tomēr man vecāki teica – piedod, bet tev jāiet.

Var diskutēt par vecāku stingro roku, bet nevarētu teikt, ka viņi rīkojās nepareizi.
Izglītība ir ļoti svarīga, tu nevari slaistīties. Saprotu, ka diploms, ko iegūšu ASV, būs noderīgs. Ja hokejā nesanāks, ko darīt? Bez diploma, bez nekā - ko iesākt? Pastāv varianti caur pazīšanos tikt pie darba, varbūt kāds varēs palīdzēt. Tomēr, kāpēc pieļaut šādu variantu, kad savu labklājību vari balstīt uz savām zināšanām.

Pašlaik esi ticis līdz pēdējam līmenim ASV hokeja sistēmā, pirms profesionālā hokeja. Hokeja pamatus iegūstot Latvijā, bet beidzamos valdziņus sienot ASV, izejot cauri NAHL, USHL un tagad NCAA. Kādā līmenī ir Latvijas hokejs?
Latvijā visi cenšas un strādā, bet tie, kuri nopietni strādā ir ļoti maz. Mans brālis ir treneris pie Ginta Bisenieka, mazos hokejistus trenē. Aizeju apskatīties, kā tur sokas, uzreiz varu pateikt, kuram acis deg un ir degsme spēlēt, bet kuri spēlē tikai tāpēc, ka vecāki grib. Hokejs nav jāspēlē, ja pašam nav vēlmes. Iespējams, viņi vēl ir par mazu, bet atceros, ka arī manā laikā, trīspadsmit – četrpadsmit gados uz treniņu atnāca spēlētāji, kuri vienkārši uzsita pa ripu, bet īpaši necentās. Grūti jau salīdzināt sistēmu, jo ASV un Šveicē ir nauda, ko viņi var likt hokeja attīstībā, mums ar līdzekļiem ir nedaudz pieticīgāk. Tādēļ nevēlos salīdzināt ASV un Latvijas hokeja sistēmu. ASV ir daudz izlepušu jauniešu. Tas, ko gan esmu pamanījis, ka Amerikā labākie spēlētāji nāk no sūrākajiem rajoniem. Viņiem ir vēlēšanās izsisties. Tie, kuriem jau viss ir nodrošināts, nav arī motivācijas censties.

Kādām īpašībām ir jāpiemīt, lai būtu labs hokejists?
Kas man īpaši patīk kanādiešos un amerikāņos? Viņi spēlē no sirds, cīnās līdz galam. Tāpēc viņi ir labāki par pārējiem. Piemēram, jauniešu līmenī Latvijā kāds spēle iemetīs trīs vārtus un ieslīgs jau pašapmierinātībā, bet kanādietis neapstāsies pie trim gūtajiem vārtiem, viņš neapstāsies.

Latvijā varētu, ko līdzīgu redzēt, tieši runājot par tevis minētajām spēlētāju īpašībām?
Piemēram, Girgensons cīnās. Mums aug jaunie spēlētāji. Nākamgad vienā divīzijā kopā ar Bļugeru spēlēšu, priecē veids, ka viņš ar galvu spēlē, ļoti prātīgi. Manas komandas treneris jau slavēja Bļugeru, ka viņš arī labi pārredz laukumu. Galvenais būt pozitīviem un nenorakstīt priekšlaicīgi visus. Jāmēģina motivēt savējos. Latviešu mentalitātē ir jāmaina tas, ka savējos pietiekoši nenovērtējam. Galvenais, ka tikai kādam būtu slikti. Ja mēs pamainītu negatīvo domāšanu, tad mēs daudz vairāk sasniegtu. Latvija ir skaista vieta, cilvēki labsirdīgi, bet reizēm mēs par to aizmirstam.

Jūties kā Latvijas vārda nesējs Amerikā?
Godīgi teikšu, ka - jā. Esot Amerikā jau krietnu laiku, izdevās iepazīties ar tik daudz latviešiem. Linkolnā, kur iepriekš spēlēju, dzīvo aptuveni piecdesmit tūkstoši iedzīvotāju, tomēr agrāk tur dzīvoja aptuveni četri tūkstoši latviešu. Tur ir latviešu baznīca, nams. Apmeklēju viņu rīkotos pasākumus. Vienmēr ir patīkami satikt kādu latvieti Amerikā. Bija spēle Mičiganā, un pēc spēles pienāca viens latvietis, kurš lielāko daļu savas dzīves nodzīvojis ASV. Patīkami bija parunāt latviski, vienīgi man nepatika, ka viņš negatīvi izteicās par Latviju - ka šeit viss ir slikti, apkārt vieni bandīti. Centos iestāstīt, ka tā sen vairs nav. Teicu, lai atbrauc un apskatās, ka Latvijā ir patīkami atrasties, cilvēki ir jauki. Jāiemācās priecāties.

Kāda tev bija ieplānota sezonas izskaņa, pirms tiki uzaicināts uz izlases treniņnometni?
Sezona bija beigusies, un mums iedeva nedēļu brīvu. Tad mums sākās pēc sezonas treniņi, kas ir paši smagākie. Pirmajā nedēļā tie bija līdz pat vemšanai. Līdz skolas beigām, līdz 3. maijam vajadzēja tādā garā turpināt – trenēties piecas reizes nedēļā.

Zvans no izlases ģenerālmenedžera Māra Baldonieka noteikti bija kā dāvana?
Gluži kā atvieglojums, jo tiku vaļā no sausajiem treniņiem. Biju pats izbrīnīts, jo divas nedēļas nebiju slidojis un pēkšņi - piezvana. Jautāja, vai esmu gatavs un vēlos spēlēt valsts izlasē. Protams, atbildēju, ka vēlos. Tad nācās risināt skolas lietas. Līdz galam neizdevās vienoties, tāpēc nāksies tagad braukt atpakaļ uz ASV, lai pabeigtu skolu.

Kurš visvairāk vēlējās redzēt tevi Latvijas izlasē?
Lielāka saskare bija ar Baldonieku. Universitātes treneris nevēlējās, lai man rastos problēmas ar skolu. Ir svarīgi, kā tu mācies. Tomēr izstāstīju komandas trenerim kāda ir situācija, kā arī to, ka es nekad nelaistu garām iespēju pārstāvēt savu valsti.

Esi iepazinis vairākus Ziemeļamerikas trenerus. Kāds tavā izpratnē ir Teds Nolans?
Viņš ir ļoti gudrs speciālists, saprot hokeju. Man patīk, kā amerikāņi strādā hokejā, nevis kā vecā krievu skola - ar nūju skries tev pakaļ un sitīs pa muguru. Nolans pienāks klāt un izstāstīs, kas ir noticis, ko esi izdarījis nepareizi. Liks pašam padomāt, ko esi izdarījis nepareizi. Ir reizes, kad parunājam vairāk. Tomēr vairāk kontaktējos ar viņa palīgu Tomu Kūlenu, jo viņš ir aizsargu treneris, tāpēc tieši viņš izstāsta nianses.

Kādas bija sajūtas pirmo reizi ienākt izlases ģērbtuvē?
Bailīgas (smejas). Tādus cilvēkus kā Jāni Spruktu, Lauri Dārziņu tikai televizora ekrānos biju redzējis, viņi jau miljonus pelna. Pēkšņi ienāk jauniņais, neviens nezina, kas tu esi. Jaunie zināja, bet pārējie gan nē. Pats pie sevis domāju, ko pārējie par tevi domā. Komandā mani uzņēma labi. Georgijs Pujacs, Aleksejs Širokovs - ļoti draudzīgi. Sprukts man ļoti daudz māca, gluži kā trenera asistents. Draudzīga komanda, tādā ziņā viss ir kārtībā. Artūrs Irbe ir būtisks palīgs. Irbem pastāstu, kas jauns hokeja modē. Tagad modē ir CCM kājsargi, bet viņam vienalga - neiedziļinās tādos sīkumos (smejas)...

Tava attīstība ir bijusi ļoti pakāpeniska, bez straujiem lēcieniem. Kāds būtu tavs ieteikums jaunajiem spēlētājiem, kuri vēl meistarība atpaliek no sava vecuma līderiem?
Treneris Gints Bisenieks reiz teica – nevis skaties hokeju, bet gan vēro. Ja esi aizsargs, tad seko līdzi, kā aizsargi spēlē. Lai jaunie aiziet uz „Dinamo” treniņiem un pavēro kā darbojas profesionāli spēlētāji, uzprasa padomu - domāju neviens neatteiks padomu jaunam spēlētājam, galvenais ir pajautāt. Jāmācas no cilvēkiem, kas tev ir blakus. Būtiski ir strādāt pie fiziskās izaugsmes. Pats es neesmu fiziski pārāks spēlētājs, tāpēc jūtu, ka ir vēl daudz jāstrādā. Ja mājās ir pievilkšanās stienis, tad vismaz reizi dienā jācenšas pievilkties pie tā piecpadsmit reizes. Ticēt saviem spēkiem, ja dzirdi, ko sliktu par sevi, nenolaid rokas, bet strādā un centies pierādīt, ka vari paveikt visu līdz galam. Kad man bija sešpadsmit gadu, dzirdēju par sevi runas, ka es jau noteikti netikšu U-18 izlasē, esmu par lēnu, negatavs, maziņš un vājš. Noklausījos to, bet neko neteicu. Pie sevis nosolījos, ka pierādīšu pretējo, un nākamajā gadā kā gadu jaunāks, iekļuvu U-18 izlasē. Negatīvo informāciju vajag pārvērst par pozitīvo. Lai sasniegtu mērķi, daudz kas ir jāupurē - visas izklaides, laiku, ko varu pavadīt ar draugiem, meitenēm, jo - jākoncentrējas spēlei vai treniņam. Ir jāsaprot, ka būs jāupurē vairākas lietas, lai sasniegtu iecerēto. Jāapzinās prioritātes. Priekšā vēl ir tāls ceļš. Ja kāds tevi noraksta, nevajag apvainoties, bet gan trenēties vēl vairāk. Viss slēpjas raksturā, nedrīkst padoties.