NEPADOTIES!
Pēc Latvijas izlases 3:6 zaudējuma Austrijai latvju zemē sākusies kārtējā histērija: Latvijas izlase izkritīšot no elites grupas. Tas esot acīmredzams gandrīz par 101 procentu. Ar tādu spēli kā Helsinkos mūsu vieta jau sen esot kompānijā ar ungāriem, japāņiem, korejiešiem un ukraiņiem.
Neesmu olimpiskais vai pasaules čempions un ar savām sajūtām nespēju izteikt, bet dvēsele kliedz: NEPADOTIES! Nekad un nevienā dzīves situācijā. Kā Jurim Repsim, kurš savā hokejista karjerā allaž sities līdz pēdējai ripai, līdz pēdējai sekundei. Kā Gagarina kausa ieguvēju Maskavas "Dinamo" vārtsargam Aleksandram Jerjomenko, kurš negrib zaudēt pat sacenšoties ar dēlu. Dažs varbūt bildīs, ka tā jau ir hipertropija, taču es saprotu tādus cilvēkus kā Repsis un Jerjomenko. Uzvarēt ir jāgrib! Bet padoties pirms laika? Tas nu gan ir galīgi garām. Kamēr palikušas kaut kādas izredzes, jācīnās un jātic, ka vēl iespējams uzvarēt.
Kā 1993. gada novembrī, kad Latvijas junioru hokeja izlase Nitrā sasita Slovākijas U-20 izlasi. Bez četriem labākajiem spēlētājiem sastāvā. Nospriežot, ka Latvijai tāpat nav izredžu, "Pārdaugavas" meistarkomanda viņus uz turnīru neatlaida. Toties tur aizbraukušie bija kā viena dūre, dažas sekundes pirms spēles beigām Oļegam Sorokinam gūstot uzvaras vārtus.
Latvijas izlasei Helsinkos vēl ir četras spēles - ar Slovākiju, Vāciju, Franciju un Somiju. Teorētiski tie ir 12 punkti. Labi, atmetam nost Somiju - tā tomēr ir cita opera, taču no jebkuras no pārējām komandām mēs kaut ko varam dabūt. Ja tam ticam un puikas laukumā sitīsies par Latviju. Ja komandas kapteiņa Laura Dārziņa solījums komandas vārdā nav bijusi tikai atrunāšanās, lai žurnālisti pēc zaudējuma viņu ātrāk liek mierā. Man likās, ka Lauris runāja no visas sirds.
Jā, iepriekšējos trijos mačos ne visi ir izdarījuši visu, ko vajadzēja izdarīt, taču neceļas roka mest ar akmeni Krišjānim Rēdliham, kurš pēc savainojuma nav labākajā sportiskā formā. Tāpat neceļas roka mest ar akmeni Kriša pāriniekam Artūram Kuldam, kurš no Vinipegas šurp skrēja tik ātri, cik vien varēja. Taču kādam no treneriem bija jāredz, ka šāds pāra sastāvs šobrīd nav optimāls. Esot laukumā Rēdliham, zaudēti 10 vārti no 16, Kuldam - 9. Tikai trešdien treniņā radusies doma, ka pāris jāizjauc. Gribētos mazliet straujākus risinājumus. Kā spēlē ar austriešiem, kad treneri gan dod rīkojumu sākt sildīties otrajam vārtsargam Mārim Jučeram, taču nav neviena, kurš liek malā doties Edgaram Masaļskim. Raustīties nevajag!
Un nevajag padoties pirms spēles. Uz mūsu karoga ir rakstīts: NEPADOTIES!
+7 [+] [-]
Hokeja saimniecība saknē jeb bērnu/jauniešu audzināšanā ir dziļā grāvī. Ar to ir jāsāk. Šobrīd nav pamata turēties elitē, ko jau parādīja U-18, U-20 izlases.
+2 [+] [-]
Esmu par braucienu uz zemāku līgu.
Vismaz beidzot kaut kas mainīsies, spēlētāji varbūt izjutīs kaunu, redzēsim lielos patriotus, redzēsim skautu medniekus.
LHF varbūt kas mainīsies.
Visa pamatā ir liels - varbūt, bet ja aizķersimies elitē, pārmaiņas nesekos, izņemot galveno treneri.
+2 [+] [-]
+4 [+] [-]
Ja mēs gribam kaut ko sasniegt un uz kaut ko cerēt arī nākotnē, tad arī mums visiem ir līdzīgi kā senāk jācīnās par katru pēdu, katru collu un nevaram pieļaut pat domu par padošanos! Un neklausīsimies tajos dzīvē sevi vēl neatradušajos embrijos vai caurkritušajos žults ražotājos, kas ne uz ko nav spējīgi vai negrib neko sasniegt, un tādēļ mūždien "noraksta" arī visus citus.
Pievienojos Jāņa saucienam NEPADOTIES! un aicinu visus ĪSTENOS līdzjutējus tam sekot!!! Jo cerības vēl ne tuvu nav zudušas, un, kamēr varam - darām!
+4 [+] [-]
+5 [+] [-]
Pretējā gadījumā - tad jau nav vērts tērēt laiku un skatīties nevienu sporta pasakumu , kur piedalās TAVAS valsts izlase, jau iepriekš ļauni patīksminoties, ka būs zāģis. ...bet tomēr ielākā daļa šejienes pesimistu atkal un atkal tiešraidē seko līdzi SAVAS izlases kārtējai spelei...lai gan pirms tam jau vairākkart viss TAJĀ ir nolīdzināts ar zemi un noliets ar sūdiem.
Īstenibā jau ari viņi nepadodas un tic, tikai negrib to atzīt !
... nākamas 4 spēles atkal sāksies no 0:0 un cerība uz pozitivu būs katrā no tām...
Un tiem ,kuri apcer izkrišanu - būs neiespējami savākt visus labākos no KHL klubiem ( un ne tikai) uz A divizijas mačiem. Ar ko tad tur spēlēsim, gudrinieki?
+3 [+] [-]
+5 [+] [-]
+1 [+] [-]
Jebšu ir jāpanāk maksimāla bērnu iesaiste sportā. Tam nekādā gadījumā nav jābūt arī tādā formātā kā pašlaik, kad 5 gadīgos jau trenē ar neslēptu domu - būs profesionālis, bet gan kā masu pasākumam.
Var jau, protams, to visu saukt par utopiju un par gadījumu "ne no mūsu dzīves", taču tas pats ASV piemērs. Tur viss bērnu sports balstās uz skolām. Tb katrai skolai ir sava sporta sistēma, kurā audzēkņi arī tiek iesaistīti. Protams, ne katrā skolā ir visi sporta veidi un arī skolu sporta infrastruktūra ir dažāda (sākot no zālēm, kādas Latvijā jau sen neizmantotu līdz pat stadioniem kādi Latvijā vismaz tuvākajā laikā nebūs).
Šādā gadījumā tiktu panākta masveidība un no tās jau varētu kkādu labumu dabūt arī profesionālais sports. Protams, ka tiktu ražoti arī amatieru sporta čempionātu dalībnieki lielā vairumā, būtu a la Pētersoni (kad tiek paņemts komandā, jo vnk trūkst garu spēlētāju) utt. Bet tas jau ir profesionālā sporta jautājums.
Tāpat arī studentu sportam ir jābūt daudz attīstītākam. Tb pašlaik kā ir - ir komandas, kas spēlē valsts čempionāta TOP līmenī un ir komandas, kas pa pilsētu čempionātiem ņemas. Studentu līmenim ir jābūt, atkal, jāsaka, kā starpposmam.
Kas attiecas uz augsto sasniegumu sportu, tb LČ līmeni. Arī tam būtu jāmainās, pārejot uz pusprofesionālu līmeni un masveidību.
Pašlaik, es teikšu, lielākā problēma ir tas, ka priekš Latvijas sporta ir pārāk daudz mazo vadonīšu, kuri katrs velk segu uz savu pusi. Beigu rezultāts ir tāds, ka gan deķis ir izstaipīts un vietām saplēsts, gan paši vilcēji no pārpūles aptaisījušies.
[+] [-]
+1 [+] [-]
Un, protams, ir vēl daudz un dažādu faktoru, kā pēc viss ir tā, kā ir, bet nevajag aizmirst vienu būtisku patiesību - mūsu valstī ir tik iedzīvotāju, cik ir, un mums ir tik hokejistu, cik ir. Un nav iespējams PAŠREIZĒJĀ situācijā Latvijā noorganizēt NORMĀLU LČ, jo pārāk mazs ir tirgus, pārāk maza nauda te apgrozās, un tak skaidrs, ka neviens PROFESIONĀLS hokejists neies spēlēt par dažiem simtiem vai pat tūkstošiem mēnesī, ja tepat netālu var nopelnīt vairākas pakāpes augstākas summas. Slovēnijai ir tieši tā pati problēma, un te nav korekti salīdzināt mūs ar to pašu Austriju vai Franciju, kam ir nesalīdzināmi lielāki tirgi un finansiālie resursi līdz ar to. Mēs savulaik viņiem priekšā bijām tikai tādēļ, ka hokejs viņiem bija pabērna lomā, viņiem bija citas prioritātes (ir joprojām, bet viņiem pietiek cilvēku un naudas visam!).
Un te nav kam pārmest, ja nu vienīgi pašiem kritizētājiem, kas neredz tālāk par savu degungalu.
Ja nu tiešām ieplūstu lielas naudas summas... , tad varētu pafantazēt, bet realitāte ir tāda, kā ir, un jāmēģina no tās izspiest visu iespējamo.
+2 [+] [-]
-1 [+] [-]
p.s. aizkustinošs uzsaukums tūlīt būs vērojams pa TV, kad Eirāzijas valdnieks Putins 1 teiks savu ikgadējo 9.maija svētku uzrunu Mauzoleja piekājē...
+1 [+] [-]
-1 [+] [-]
Uzskatu, ka Jurim Miņinam ir taisnība, viss sākas no bērnu un jauniešu sporta un sakārtotas sistēmas, kas dod iespēju bērniem nodarboties ar sportu pietiekoši labā līmenī, un te nekādīgi nav vajadzība pēc prioritāšu noteikšanas valsts mērogā.
+2 [+] [-]
+3 [+] [-]
[+] [-]
-1 [+] [-]
+2 [+] [-]
Un kas runā ar Tavu muti?
-1 [+] [-]