Reinkarnāciju gaidot

Bez sāta sajūtas

„Leeds United” kontā ir gan trīs Anglijas čempionu tituli, gan viens triumfs UEFA Čempionu līgā, kā arī daudz citu dažādu panākumu kausu izcīņās. Pirms 12 gadiem Rio Ferdinands, Lī Boijers, Deivids Batijs, Olivjē Dakūrs, tā laika Anglijas izlases pamatvārtsargs Naidžels Mārtins, Harijs Kjūvels, Maiks Viduka, Džonatans Vudgeits, Alans Smits un citi futbola spīdekļi aizveda leģendāro klubu līdz pusfinālam Eiropas prestižākajā klubu turnīrā, tur tā arī neatrod pretargumentus tā laika pasaulē labākajam futbolistam Gaizkam Mendjetam un viņa diriģētajam orķestrim.

Savulaik pastāvēja uzskats, ka „Leeds United” ir Anglijā spēcīgākā jaunatnes akadēmija. Futbola vēsturē, vairāk gan rakņājoties 70. gados, „Leeds United” vārds mēdz figurēt arī skaļāku transfēru sakarā, bet lielākais uzsvars allaž ir ticis likts uz pašu mīcītu un sildītu plastelīnu. „Leeds United” stāsts ir pamācošs, jo viņi ir uzskatāms piemērs, kas notiek, kad gailis sāk uzvesties kā pāvs. Piecus gadus pēc kārtas „Leeds United” kvalificējās eirokausiem, premjerlīgā regulāri atrodoties vismaz labāko piecniekā, reiz pat tiekot pie medaļām. Tieši Čempionu līgas saldais burkāns, aizspēlējoties līdz pusfinālam un par to saņemot kārtīgu naudas žūksnīti, lika sākt domāt par to, kā lai pusfināls, pa ceļam aiz sevis atstājot „Barcelona”, „Milan” un Madrides „Real”, kļūst par ikgadēju pasākumu. Skaidrs – vajadzīga nauda!

100 miljonu britu mārciņu – tieši tik „Leeds United” iztērēja nepilnās divās sezonās, lai sastāvu pastiprinātu ar skaļiem uzvārdiem. Diemžēl sniegums laukumā nebija tāds, kā gaidīts, tāpēc arī ieņēmumi, ar kuriem klubs burtiski rēķinājās par veiksmīgu dalību Čempionu līgā, izpalika. Vēl tagad visā Anglijā smejas par tā laika kluba īpašnieku Pīteru Ridsdeilu, kurš, raksturojot sava vadītā kluba finansiālo krahu, vispirms vainoja (pēc tam arī atlaida) treneri, bet pēc tam arī atzina, ka ir tērējušies pārāk daudz, jo...ķēruši sapni. Ridsdeils klubu pārņēma 1997. gadā, piecus gadus kopš iepriekšējās uzvaras premjerlīgā. Viņa biznesa modelis bija gaužām vienkāršs – jāspēlē labi, lai pelnītu uz TV translācijām un dalību eirokausos. Lai spēlētu labi, vajag labus spēlētājus, bet tie savukārt ir dārgi. Kamēr klubs regulāri mīņājās ap pirmo trijnieku, viss it kā strādāja, taču iespaidīgie tēriņi (tolaik „Leeds United” piederēja arī Anglijas transfēru rekords, iegādājoties Rio Ferdinandu) bija daudz lielāki par ieņēmumiem, Ridsdeils pameta savu krēslu, tā arī premjerlīgas titulu neatnesis

„Leeds United” 2003. gadā, savelkot kopā galus jau jaunā īpašnieka Makkenzija virsvadībā, uzstādīja tā laika Anglijas rekordu kluba zaudējumos vienas sezonas ietvaros – 50 miljoni britu mārciņu. 2005. gadā, kad „Leeds United” finansiālais krahs bija klubu aizbīdījis tālu aiz premjerlīgas apvāršņa, pavisam negaidīti to iegādājās Kens Beitss. Beitss bija un ir slavens ar to, ka 1982. gadā par vienu mārciņu nopirka Londonas „Chelsea”, kuru pacietīgi izveidoja par Anglijas pirmā ešelona klubu. Beitsam bija glābēja slava, un „Chelsea” piemērs cēla spārnos fanātiskos Jorkšīras kluba līdzjutējus. Tobrīd tikai retais vērsa uzmanību uz faktu, ka viņš „Chelsea” pārņēma, klubam esot uz bankrota sliekšņa, un arī pārdeva Abramovičam, kad „Chelsea” diez ko tālu no šī sliekšņa nebija atgājuši, bet Beitss gan bija kļuvis ievērojami turīgāks. Beitsa laikā „Leeds United” tā arī premjerlīgai nepietuvojās, bet jautājumi par to, kas bija faktiskie „Leeds United” īpašnieki Beitsa laikā, paliek vēl aizvien. It kā kādi anonīmi cilvēki no Šveices, kurus sargā klusēšanas plīvurs.

Īpašnieki ir, konkrētības – nav

„Pasaulē nav nekā bīstamāka par ar iniciatīvu apveltītu muļķi,” – ir tāds teiciens, kas itin trāpīgi raksturo „Leeds United” īpašnieku saimniekošanu laikā, kad viens no monumentālākajiem angļu klubiem bija tur, kur tam jābūt – pasaules futbola elitē. Pēdējie desmit gadi ir pagājuši, cīnoties ar bezcerību. Nebija nekāds brīnums, ka ik pa laikam „Leeds United” fani kauca pēc pārmaiņām, pēc naudas, jauna īpašnieka un grūdiena, kas ļautu Jorkšīras lepnumam atgriezties premjerlīgā. Un sakliedza pārmaiņas.

Aizvadītā gada decembrī „Leeds United” kontrolpaketi iegādājās Dubajā bāzētā kompānija „GFH Capital”, iztērējot 22 miljonus mārciņu par šādu manevru. Sākotnēji konkrētības par Dubajas firmas plāniem attiecībā uz leģendāro klubu bija visai maz, turklāt nesen parādījās informācija, ka viņi savu nule kā iegādāto rūpju bērnu varētu arī uz karstām pēdām pārdot. Arī šobrīd informācijas nav diži vairāk, taču pirms nedēļas notika manevrs – 10% kluba akciju tika pārdots Bahreinas bankai „International Investment Bank”, cerot uz veiksmīgu sadarbību slavas atgūšanā. Protams, visās uzstāšanās reizēs jaunie „Leeds United” īpašnieki runā par finanšu stabilizāciju un atgriešanos Anglijas elitē tik ātri, cik vien tas būs iespējams. Katrā ziņā janvāra transfēru periodā netika veiktas nepieciešamās darbības, lai par atgriešanos premjerlīgā runātu jau pēc šīs sezonas. „Leeds United” šobrīd „Championship” kopvērtējumā ir meklējami vidusdaļā, taču pēdējās tendences liecina – drīzāk ir jādomā par to, kā noturēties otrajā ešelonā, nevis celt sapņu pilis par drīzu atgriešanos premjerlīgā.

Bijušais kluba vārtsargs Naidžels Mārtins uzskata, ka, lai „Leeds United” atgrieztos premjerlīgā un tajā noturētos, ir nepieciešams investēt apmēram 100 – 120 miljonus britu mārciņu spēlētāju iegādei, lai vispār varētu sākt domāt par konkurēšanu ar premjerlīgas otrā desmita klubiem. Šobrīd lielākās investīcijas ir bijušas 10 miljonu mārciņu apmērā, ko jaunie īpašnieki ir iztērējuši, lai uzlabotu kluba stadiona – visa Anglijas futbola lepnumu „Elland Road” - tehnisko stāvokli. Jāatgādina, ka, klubu pārņemot, jaunie laimes nesēji solīja nepieciešamo finansiālo palīdzību tā brīža galvenajam trenerim Nīlam Vornokam, lai viņa vadītā komanda vietu premjerlīgā izkarotu jau šosezon (izskanēja pat Kaspara Gorkša vārds), taču izskatās, ka šosezon tas nenotiks. Turklāt Vornoks jau ir patriekts, galvenā trenera krēsls ir vakants. Starp kandidātiem tiek minēts arī Braiens Makdermots – treneris, kurš šosezon atsēdināja Kasparu Gorkšu, kad viņš vēl cīnījās premjerlīgā „Reading” sastāvā.

Īpaša loma visā šajā stāstā ir „Leeds United” faniem. Kā zināms, kluba huligānu biedrība „Leeds Services” ir ar ļoti senu vēsturi un tiek lēsts, ka dibināšanas brīdī bija tikai otrā oficiālā šādu specifisku interešu grupa pasaulē, priekšā palaižot „West Ham United” karstasinīgāko un nežēlīgāko fanu kopu ICF. Lai arī „Leeds United” ir klubs ar bagātīgu vēsturi un tradīcijām, pat jaunās vēsmas nav likušas cilvēkiem atgriezties tribīnēs – visas spēles „Elland Road” tiek aizvadītas pustukšu tribīņu priekšā. Fani ar notikumiem ap klubu ir sajūsmā, beidzot ir parādījusies cerība, ko saklieguši ir viņi paši, viņi uzskata.

„Leeds United” stāsts ir interesants, pamācošs un pat ļoti aktuāls. Interesants, jo – cik gan bieži futbolā mēs piedzīvojam situāciju, kad piecu sezonu laikā var no Čempionu līgas pusfināla izlidot uz pēc spēka trešo līgu? Pamācošs, jo, tikai akli par bargu naudu pērkot spēlētājus, cerībā, ka viņi uzreiz sāks kopā teicami spēlēt, izcīnīt visus iespējamos kausus un atpelnīt investīcijas, - tā tas futbolā nenotiek. Tradīcijām tik bagāts klubs, nodots nemākuļu rokās, vienkārši pazaudēja pamatu zem kājām. Aktuāls, jo fanu veiksmīgais kauciens pēc šeihiem, kas nāks un glābs, tikai lieku reizi pasvītro kursu, kādu ir uzņēmis angļu futbols. Braiens Mejs savulaik sarakstīja dziesmu, ko izpildīja viņa grupa „Queen”. Piedziedājumā bija šādas rindas: „I want it all, and i want it now.” Jāatgādina, ka savulaik „Chelsea” fani rauca degunus par Romāna Abramoviča atnākšanu, „Manchester United” galīgi nebija sajūsmā par Gleizeru ģimeni, bet tagad angļu futbola sabiedrība, paskatoties, kas šobrīd ir premjerlīgas čempioni, saprot – viņiem vajag visu un uzreiz. Un tas ir izdarāms, jo ir bagātas valstis, kas to atnesīs. Vien atliek paskatīties, kā spēlē Anglijas izlase, vien atliek paskatīties, ar kādām sekmēm angļu klubi šosezon spēlēja Čempionu līgā, lai rastos šādas tādas pārdomas...