Biedriņš...Vērtē Raivo Otersons
Tā nu sanāca, ka kopā ar Edgaru Buļu, iepriekš nevienojoties, vienas dienas laikā, lai arī dažādos veidos, izlēmām aizskart vienu tēmu – mūsu vienīgā latvieša nedienas NBA. Raivo Otersons ir cilvēks, kurš izaudzināja Andri līdz NBA kalibram, tāpēc vērtīgi būtu zināt, ko par Andra gaitām NBA domā viņa treneris.
Jāmaina vide
Lieks būtu atkārtots Andra biogrāfijas uzskaitījums – kolēģis jau par to parūpējās. Raivo Otersons ir cilvēks, kas ir ielicis pamatīgas pūles, pat uz spēles licis savu karjeru, lai tikai viņa lolojums sasniegtu mērķi, proti, NBA. „Ne jau tāpat vien viņam to spēles laiku samazina,” stāsta Otersons, norādot, ka situāciju, kāda tā ir šobrīd, veido daudz dažādi faktori, kas neveiksmīgi sakrituši kopā. Tomēr, ja runājam par sniegumu laukumā, tad Andris daļēji ir situācijas ķīlnieks, jo tāds jau ir centra spēlētāja liktenis – pats sevi nepabaros. „Pirmkārt, lai kaut ko izdarītu, biežāk vajadzētu saņemt bumbu,” uzskata Otersons, norādot uz „Warriors” spēles manieres iezīmēm, kas Andrim it nemaz nav parocīgas. Otersons gan piebilst, ka šosezon komanda izskatās sakarīgāk gan aizsardzībā, gan uzbrukumā, taču – kardinālu pārkārtojumu nav. „Garajam jau ir jāgaida, kad to bumbu iedos – viņš nevar pie gala līnijas paņemt un iet pāri visam laukumam,” uz basketbola aksiomu norāda Raivo. „Viņa komandā bumba netiek iespēlēta garajiem apakšā. Arī tad, kad Andri nomaina un nāk citi – nekas jau nemainās.”
Otersons ir pamanījis, ka, sezonai ritot, Andris laukumā ir palicis arvien kūtrāks, darbojoties arvien negribīgāk. „Pārbaudes spēles viņš aizvadīja agresīvāk – skrēja, cīnījās. Taču pēc jaunā gada viņš tam visam ir tā kā atmetis ar roku. Tagad viņš vairs necenšas ierauties, lai saņemtu bumbu. Sezonas sākumā tā nebija, viņš tur apakšā cīnījās, likās, ka varētu to bumbu arī tur piespēlēt, bet tagad tā vairs nav. Protams, ka daudz kas ir atkarīgs arī no komandas uzstādījumiem, taču fakts ir tāds – viņš vairs neraujas saņemt bumbu.” Un daļēji Andri var saprast. Ir brīži, kad katram cilvēkam, tautas valodā runājot, piegriežas. Šajā gadījumā komandas biedru vienaldzība ir pielējusi eļļu ugunij, taču, būsim godīgi, tas nebūt nav nozīmīgākais faktors, jo neviens jau nav pats sev naidnieks, tāpēc – ja Andris būtu patiešām labs, piespēles viņa rokas sasniegtu.
Pēdējās sezonās Biedriņam ir lielas problēmas ar soda metieniem. Pat D-3 grupiņas bērni met precīzāk – tas nav pārspīlējums vai banāls joks, tas ir fakts. Tiek uzskatīts, ka tas – bailes no soda metieniem - varētu būt iemesls tam, kāpēc Andris tik reti uzbrūk grozam. „Var jau būt, ka arī tas ir viens no mazajiem faktoriem, bet tā nav – bumbu viņš prasa, cik nu man ir šosezon sanācis viņa spēles redzēt. Taču komandai nav tendences iespēlēt bumbu groza apakšā. Iespējams, viņam pašam ir kādas problēmas,” uz psiholoģiju norāda Otersons, piebilstot, ka vasarās, cik nu ir sanācis Andri redzēt, viņš met precīzi, tātad – nespēj tikt galā ar spriedzi, kura viņu pavada spēlēs. Otersons atceras, ka Biedriņa metiena uzlabošanai ir tikuši algoti labākie speciālisti, taču, šķiet, ka bez sekmēm. „Savulaik noskatījos dokumentālo filmu par to, kā NASA strādāja pie Šakila O’Nīla metiena. Tur bija vesela brigāde, kas rēķināja, domāja, taču nekas jau neuzlabojās,” uz līdzīgu piemēru norāda Otersons. „Šosezon gan ir grūti saprast, jo viņš maz met. Tāpēc grūti spriest, vai viņš met labāk, vai – sliktāk.”
Pirmais solis ceļā uz uzlabojumiem varētu būt vides jeb kluba maiņa. Tam piekrīt arī Otersons. „Pagājušajā gadā, kad mēs runājām, viņš teica, ka viņam bija viena ļoti laba iespēja, bet klubs nepalaida viņu. Es domāju, ka viņam ir jāpamaina vide. Iespējams, ka nebūs daudz labāk, taču maiņa būtu jauns izaicinājums, jauns impulss. Sliktāk jau nebūs, būs tikai labāk,” uzskata Otersons.
Dzirkstelīte vēl esot
Biedriņa ziedu laiki „Warriors” sastāvā bija skaists brīdis Latvijas sportā, kurus gribētos izbaudīt vēlreiz. Tolaik komanda bija daudz citādāka, ar citiem izpildītājiem, kas neaizmirsa arī par Andri. „Tur bumba gāja apkārt. Kad viņš ierāvās, bumbu saņēma, meta no apakšas, lika no augšas. Tagad tā nav. Piemēram, Lī met bumbu pāri rokām no 5 – 6 metriem, lai gan Andris groza apakšā ir brīvs – tur prasītos piespēle.” Tiesa, arī tolaik bija savas īpatnības, kas basketbolā nav reta parādība, taču – ar visu to Andris spēja iekrāt solīdu statistiku, un, kā vēlāk izrādīsies, solīdu līgumu. „Mēs ar Andri tolaik par to runājām. Vispirms saspēles vadītājs Deiviss savāca savus punktus, kas viņam jāsavāc, bet pēc tam gāja pēc double – double, dalot piespēles. Bija ļoti eleganti – bumba nāca, atlika tikai realizēt. Taču, ja nebija savācis savus punktus, bumba arī nekur apkārt negāja,” teic Otersons.
Raivo atklāj, ka pēdējā laikā nav sanācis ar Andri pastrādāt individuāli, lai arī pirmajos gados NBA, tas vasarās tika darīts. Tad nāca izlases periods, tad savainojumi, taču tas viss vairs nav tik vienkārši, jo gar Biedriņu noņemas cilvēki, kuriem klubs ir licis to darīt. Otersons, protams, būtu gatavs palīdzēt, ja vien būtu piedāvājums no paša Andra. Iespējams, ka kādreiz atkal pienāks arī tāds brīdis.
Otersons noraida visas bažas par to, ka Biedriņam ir apnicis basketbols, tāpēc viņš karjeru varētu beigt jau drīzumā. „Ir vēl dzirkstelīte, tā nav. Daudzas lietas viņa dzīvē ir pamainījušās, ir piedzimis bērns, kas liek uz dzīvi skatīties citādi. Viņš pats saka, ka vēlas izjust play – off atmosfēru, cīnīties par augstākajiem mērķiem, kas tā īsti nekad nav iznācis. Bija tas viens gads, kad viņi uzvarēja pirmajā kārtā – tās viņam bija fantastiskas emocijas. Bet tagad, kad ir jau laicīgi zināms, ka play – off nebūs, tāpat arī traumas liek par sevi manīt – potīte sāp, vēl kas cits –, tad ir diezgan grūti viņam,” uz motivācijas trūkumu norāda Raivo. Otersons stāsta, ka Andra izteikumos nav manāms pesimisms par karjeras turpinājumu, tieši otrādi – viņš sapņo pacīnīties par augstākajiem mērķiem, taču ļoti labi zina, ka šajā komandā tas nav iespējams. Tas atkal atbalsojas sniegumā laukumā, kas noved pie tādas situācijas, kāda ir šobrīd. Gluži kā apburtais loks, no kura nevar izkļūt. Otersons atkal atgriežas pie komandas maiņas nepieciešamības. Jā, nebūtu jau slikti, taču līgums ir tik trekns, cik viņš ir, sniegums ir tik bāls, cik viņš ir – šie faktori nevairo šādu iespējamību.
Ar Raivo Otersonu sarunas beigās nonākam pie kopsaucēja, ka jācer un jātic, tad gan jau būs labi. Dažreiz ir jāsper solis atpakaļ, lai spertu divus uz priekšu. Cerēsim, ka Andris gatavojas, iespējams, pat trīssolim. Profesionāļiem, ja viņi sevi tiešām par tādiem uzskata, nevajadzētu šādās situācijās nonākt, bet, ja tomēr gadījies, tad no viņām jātiek ārā, liekot aizvērties visiem zobgaļiem un mutes bajāriem. Andri, mēs zinām, ka tu vari!
+4 [+] [-]
-3 [+] [-]
+1 [+] [-]
Ja nopietni, ne par velti visa "zvaigžņu komanda" savlaicīgi notinās
Arī, tas, ka tevi aplenc tādi kolēģi ir demoralizējoši ilgtermiņā, bet viss tāpat ir atkarīgs no Andra. Atlekušās bumbas, atkārtotie metieni, tie ir metēju komandas centru maize, tiem nevajag piespēles... Komandas maiņa arī sen jau ir par vēlu, to vajadzēja gadu, divus atpakaļ...
[+] [-]
+1 [+] [-]
Lielākā dzirkstele būtu, ja pats atteiktos no pēdējā līguma gada (bet tas protams nereāli) - tad pats varētu mierīgi restartēt savu karjeru un izvēlēties turpinājumu. Tagad visu atstājis GSW rokās. Un ja RO taisnība pat apkārtējo cilvēku lielo nozīmi (nezinu, no komandas vai aģentūras), tad izskatās pēc lielas neprofesionalitātes - grūti noticēt.
[+] [-]
+2 [+] [-]
-3 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Tā kā, ja Andrim pietiks garīgā spēka pārciest šo "murmuļošanu" un viņa vainošanu visās Warriors neveiksmēs, un, ja viņam tiks dota vēl kāda iespēja citā komandā, tad var viss būt arī daudz pozitīvākos toņos! Proti - būt īstajā vietā īstajā laikā.
[+] [-]
Viss, ko saka Otersons, ir pēdējos pāris gados internetā vairākkārt izrunāts.