Nevis profesionāļi vai amatieri, bet – sportisti/studenti

Zīle rokā, mednis – rokas stiepiena attālumā

Par profesionālām komandām Latvijā var nosaukt vien dažas. Tātad – vietas ir tik, cik viņas ir, turklāt ne pārāk daudz, ja paskatāmies uz ārzemnieku diasporām Latvijas basketbola flagmeņos. Jautājums – ko darīt vidusslānim? Cerēt, ka labi spēlējot kādā vājākā komandā, lielie kungi no galda atmetīs arī kādu kaulu? Braukt uz ārzemēm, pārstāvot trešās šķiras komandas, vai – šaubīgas akadēmijas kūrortos? „Nav mums tik daudz to spēlētāju, kas varētu būt profesionāļi, pelnīt ar basketbolu naudu,” uzskata Mārtiņš Zībarts, pieredzējušais studentu basketbola treneris, kurš šobrīd Ventspilī asistē Gundaram Vētram. „Tie, kas ir talantīgākie, tie arī atradīs sev vietu kādā no tām dažām mūsu profesionālajām komandām. Bet tie, kas ir „vēlie spēlētāji”, tiem studentu komandas ir labs variants, lai pēc gada vai diviem būtu skaidrs, vai esi spējīgs spēlēt profesionāli,” turpina Zībarts. Piedāvājums nav slikts – iespēja spēlēt basketbolu Latvijā labākajā līgā, kā arī tiek segta mācību maksa, kas nekad nav bijusi maza. Ja vēl izdodas aizķerties profesionālajā basketbolā... Nekas neiespējams tas nav, spilgts piemērs tam ir Žanis Peiners, kurš tikko tika atzīts par LBL janvāra vērtīgāko spēlētāju. Ja var ticēt rīcībā esošajai informācijai, tad nav izslēgts, ka pēc sezonas viņš parādās Belgradas „Partizan” sistēmā, kuri it kā esot gatavi uzņemties atbildību par ļodzīgo veselību. Ja ne Belgrada, tad tikšot iets pretī citiem cerīgiem variantiem – pēdējā iespēja aizķerties...

„LU” pirmās komandas spēlētājiem mācības ir par brīvu, tiesa, ar atrunu, ka nedrīkst būt akadēmisko parādu. „Lai nezaudētu mācību maksu un stipendijas, nedrīkst būt parādi – tāds ir nosacījums. Ja tie parādi ir, protams, mēs dodam laiku tos atrisināt,” situācija ieskicē „LU” galvenais treneris Artūrs Visockis – Rubenis. Ja „LU” tev tiek dots pilns starta kapitāls, ietverot pusdienas un inventāru, tad „Turībā” tāda privilēģija kā pilnībā atvilkta mācību maksa ir jānopelna ar sniegumu laukumā.

„Noteikums mums ir sekojošs: ja spēlētājs ir LBL 1. divīzijas komandas sastāvā, viņš automātiski saņem 50% studiju maksas. Otrus 50% var nopelnīt tad, ja izcīna vietu LBL labāko sešniekā, vai arī, ja uzvarēs Studentu basketbola līgā. Ja tiks izcīnīta otrā vai trešā vieta studentu līgā, tad šis procents krītas,” skaidro Jānis Vecrinks, BA „Turība” ģenerālmenedžeris. Protams, arī „Turība” seko līdzi sekmēm, iestājoties par to, lai nav akadēmisko parādu. „Beidzot studiju gadu, divu mēnešu laikā ir jānokārto visi akadēmiskie parādi, ja tādos spēlētājs ir iedzīvojies.”

Kad LBS domā citādāk...

Gan „Turība”, gan „LU” nenoguruši deklamē – neesam profesionāļi, esam studenti. Jānis Vecrinks uzskaita: „Mūsu uzstādījums ir sekojošs: veselība, studijas un basketbols. Tieši šādā kārtībā mēs akceptējam sportu augstskolās. Protams, ka pilnvērtīgs treniņu process nesanāk, jo primārais, uzreiz aiz veselības, ir studēt. Ja ir speciāla gatavošanās kādai spēlei, tad spēlētājiem ir iespēja individuāli vienoties, lai kārtotu kārtējo pārbaudījumu.” Arī Visockis – Rubenis iezīmē „LU” reālo statusu. „Ja runa ir par profesionāļiem vai amatieriem, mēs neatbilstam īsti ne vienam, ne otram. Profesionāļi neesam, jo spēlētāji nesaņem algas un basketbols viņiem nav darbs, bet amatieri neesam, jo trenējamies krietni vairāk.” Paškritika ir laba lieta, taču, kad stāsts ir par reglamentiem un maksājumiem, jūs, zēni, mums būsiet profiņi. „Nevar mūs saukt par profesionālu komandu. Par to mums būs smagas pārrunas ar LBS un LBL,” basketbola varas gaiteņus brīdina Vecrinks. Šogad ir pieņemti jauni saistošie noteikumi, kuros abas studentu komandas mēģinās iegūt atvieglojumus.

„Pirmkārt, absolūti nepareizi pieņemtais lēmums, ka jebkuram pirmās divīzijas basketbolistiem no šā gada ir jātaisa pirmā profesionālā spēlētāja licence. Tas principā nozīmē to pašu, ko – ja pie mums, piemēram, atnāk cilvēks pēc vidusskolas mācīties un viņš jau ir spējīgs spēlēt LBL 1. divīzijā, tad mums ir jāmaksā 400 Ls kā pateicību viņa trenerim par to, ka šis cilvēks ir ļoti labi sagatavots. Otrkārt, ārzemju spēlētāju licence. Šobrīd epizodiski spēlējošajam ukrainim licence maksā tikpat, cik, piemēram, Kērtisam Miledžam,” divus punktus, pret kuriem cīnīsies „Turība”, nosauc Vecrinks. Vecrinks saprot, ka vienotiem noteikumiem ir jābūt, taču, viņaprāt, studentu komandām pienākas atlaides. „Varbūt, ka pirmo profesionālā spēlētāja licenci nevajag taisīt pēc vidusskolas, bet labāk – pēc augstskolas?” retoriski vaicā Vecrinks, norādot uz augstāko izglītību kā starpposmu. Atbalstu saviem niknākajiem sāncenšiem pauda arī Visockis – Rubenis, kuriem situācija teju identiska. „Parasti mēs ar „Turību” apvienojamies šajās lietās – mums viedoklis ir diezgan līdzīgs.” Gads vēl tikai ieskrienas, tāpat kā jaunā kārtība, tāpat kā, par nelaimi varas gaiteņiem, klubi, kas vēlas apelēt. Gaidīsim un sekosim – tur būs rosība.

LBL jauna modeļa meklējumos?

Studentu komandas šosezon nav peramie zēni LBL, un tam ir divi skaidrojumi. Viens – ir sperts solis uz priekšu attīstībā, otrs – LBL līmenis. Vai nākotnē nevajadzētu pāriet uz modeli, piemēram, 4+4? Četri profesionāli klubi, kur spēlētāji saņem algas, kā arī 4 studentu komandas. Spēlētāju resurss ir pietiekams, tāpat arī ažiotāža tikai celtos. „Tāda līmeņa komandas kā „LU” un „Turība” neveidojas vienā gadā,” stāsta Zībarts, kurš pats bija režisors „LU” debijai LBL. „Trīs gadu laikā var izveidoties cienīgas komandas,” pārliecināts ir Zībarts. „Studentu komandas LBL šobrīd ir vajadzīgas, jo krīzes apstākļos šādu komandu var uzbūvēt, nemaksājot spēlētājiem algas – to vienkārši nevar atļauties,” reālo situāciju ieskicē Visockis – Rubenis. „Bet šādos apstākļos, nodrošinot mācību maksu, spēlētāji var gan studēt, gan spēlēt. Ar tāda līmeņa spēlētājiem mēs spējam sacensties LBL līmenī.” Arī Vecrinks tikai atbalstītu šādu modeli, tiesa, ar piebildi, ka komandas kvalificējas pašas, nevis tiek iestumtas mākslīgi. „Zinot vispārējo basketbola stāvokli valstī, es domāju, ka noteikti to var darīt. To pierāda arī atsevišķas spēles SBL, ka tas nav nekas neiespējams,” uzskata Vecrinks.

Zībarts uzskata, ka studentu komandu priekšrocība ir tās stabilais sastāvs, jo noteikumi, lai spēlētāju izpirktu, ir visnotaļ strikti. Tā kā spēlētājiem ir atvilka mācību maksa, tad klubam, kurš spēlētāju vēlas redzēt savās rindās, ir jāsedz izdevumi, kas ir bijuši. „Ja spēlētājs līgumu nav izpildījis, tad ir jāmaksā kompensācija. Es domāju, ka Latvijā ir 1 – 2 klubi, kas var samaksāt tādas pārejas. Nedomāju, ka Valmiera vai Liepāja var samaksāt tos pašus divus vai trīs tūkstošus par spēlētāju, kas ir mācījies tikai vienu gadu. Līdz ar to šādas komandas ir stabilas, ar katru gadu paliek stiprākas,” skaidro Zībarts. Pašlaik ir studentiem ir radīta laba augsne, jo arī Jelgavā uzsvars tiek likts uz zinību medniekiem. Treniņi, kas notiek divreiz dienā, ir pakārtoti studentiem, tāpat arī tur kā ēsma tiek izmesta iespēja studēt un spēlēt basketbolu Latvijas spēcīgākajā līgā. Tiesa, „Jelgavu” par pilntiesīgu studentu komandu saukt nevaram, jo kontingents ir dažāds, taču uzsvari ir pareizie.

Visockis – Rubenis uzskata, ka studentu komandu atrašanās LBL tikai ceļ ažiotāžu un skatītāju pieplūdumu. „Tas ir kā Pelnrušķītes stāsts. Ja mēs paskatāmies, kā „Turība” pēdējās spēles šobrīd spēlē, tad tas ir Pelnrušķītes stāsts, kur ir džeki, kuriem nemaksā algas, kuri mācās, bet – paskatieties kā viņi spēlē, apspēlējot profesionāļus! Tāpēc skatītājiem ir interesanti,” vērtē „LU” galvenais treneris.

Pagaidām vietas tabulā abām studentu komandām nav augstas, attiecīgi 6. un 7. vieta Diži labāk jau nebūs nekad, varbūt kāda vietiņa augstāk. Studentu komandas nekad nebūs tās, kas smels krējumu pavasarī, taču vidusslānī ierakstās pieklājīgi. Iespējams, ka atkal pienāks laiki, kad būs nauda jeb, precīzāk, sajūta, ka ir nauda, tāpēc šādas komandas neglābjami atkāpsies ēnā, taču pagaidām atliek vien novēlēt labas sekmes – gan laukumā, gan mācībās.