Ozo – kapteinis. „Atlantā”. Tas nav labi...

Pirms sezonas, nevienojies par sadarbības turpināšanu ar mūsu pašu „Dinamo”, vienīgais Latvijas hokejists, kurš dzēris šampanieti no paša izcīnīta Stenlija kausa, Sandis Ozoliņš ieturēja lielmeistara cienīgu pauzi, lai galu galā vienotos par sadarbību ar šosezon tālu no bijušās slavas atrodošos Mitišču „Atlant”. Šobrīd, vismaz uz šo spēli (kā būs tālāk, rādīs laiks), Ozoliņš laukumā izgājis ar K burtu uz svītera, būdams, kā to paredz šāda atzinība, komandas gods, prāts un sirdsapziņa. Tas nozīmē, ka Ozoliņa kvalitātes pat 40 gadu vecumā ir tā vērtas, jo par skaistām acīm vien komandas kapteiņa godu nevienam neuztic. Tas nozīmē, ka viņš atbilst priekšstatam par to, kādam jābūt kapteinim, autoritātei, kurai jāved savējie kaujā, t.i., kārtējā spēlē, cīņā ar pretinieku komandu. Tas nozīmē, ka komanda uzskata, ka viņš to māk izdarīt.

Tas nekas, ka ar Sandi ierindā „Atlant” piedzīvoja zaudējumu sēriju. Tas nekas, ka viņam bija divi līgumi, katrs uz vienu mēnesi – sak’, skatīsimies, kāds tu būsi, un tad lemsim tālāk. Ozoliņš „Atlantā” palika par spīti komandas zemajai vietai klubā un Krievijas īpatnībām, kad neviens hokejists vai treneris nevar būt drošs par savu vietu komandā. Tas gan nenozīmē, ka klubam nevar ienākt prātā Ozoliņu atbrīvot jau rīt no rīta – tādas ir tās lielās un nedalāmās īpatnības, tomēr ne par to mūsu stāsts.

Uz Rīgas „Dinamo” Ozoliņš tika aicināts ar tādu pašu domu kā savulaik Helmuts Balderis uz „RASMS-Energo” (bija tāda Latvijas komanda, „Latvijas Bērza” pienākumu pārņēmēja PSRS hokeja otrajā (pēc spēka trešajā) līgā – sniegt savu pieredzi jaunajiem, iedvesmot ar personisko piemēru, auru, ja gribat, un... pabeigt karjeru.

Kā Sandis Rīgā spēlēja, redzēja visi. Gan to, kādus podus viņš laukumā gāza, gan to, ka ar viņa palīdzību izdevās uzvarēt. Šosezon viņa Rīgā nav, un, kaut arī viens cilvēks nevar uzvarēt (aizgāja gan arī Miķelis Rēdlihs un Jānis Sprukts), bez Ozoliņa nevar uzvarēt arī visa komanda. Ar Ozoliņu komanda iekļuva izslēgšanas spēlēs, šogad...

Tiek lēsts, ka „Atlantā” Ozoliņa alga ir apmēram tā pati, kas bija, spēlējot Rīgā. Tiek runāts, ka Savicka kantoris gribējis Ozoliņu, bet par mazāku naudu. Ir zināms, ka pat Mežonīgajos rietumos, kur tūlīt sāks tusnīt labākā līga pasaulē NHL, veterāniem ar katru gadu dod mazākus līgumus, taču NHL saprot vienu lietu – kuri ir tie spēlētāji, ap kuriem būvēt komandu, kuri ir tās mugurkauls. Pat iepriekšējā sezonā, sākoties Pekas Rautakalio fiziskajam hokejam, kad Ozoliņš pamazām tika nobīdīts zemāk par pirmo aizsargu pāri, bija redzams, ka tas ir meistars, bija jūtama viņa ietekme uz spēlētājiem gan laukumā, gan ārpus tā.

Kāpēc „Dinamo” šogad mokās ar komandas kapteiņa jautājumu? Viens īsti nevelk, viens īsti pats negrib uzņemties šo atbildību, cits neder šai lomai... Nav komandas kapteiņa, nav spēles? Ozoliņš var būt komandas kapteinis, viņam ir tās rakstura īpašības, kas tam ir nepieciešamas. To viņš pāris mēnešos ir apliecinājis „Atlantā”. Un tas ir slikti... Slikti tāpēc, ka „Dinamo” menedžments, lasi – vienības boss, nav redzējis tālāk par ietaupītu dolāru čupiņu vai varbūt nav spējis samierināties, ka viņa organizācijā ir kāds ar patstāvīgu domāšanu, kurš var pašu svēto Juri pasūtīt uz brilles. Kad komandai viss iet kā pa diedziņu, kapteinis nav vajadzīgs. Viņš ir vajadzīgs, kad neizdodas nekas, viņš nevar teikt, ka nezina, kāpēc gājis tik slikti, ka nezina, kāpēc zaudējuši.

Pirms sezonas kā milzu sasniegums aizgājušo hokejistu vietā slavas saulītē tika virzīts Latvijas labākais hokeja „policists” Raitis Ivanāns. Visu cieņu Raita profesionālajai attieksmei, un arī laukumā viņš ar saviem tiešajiem uzdevumiem tiek galā lieliski (ja nebūtu daudzo ne visai vajadzīgo soda minūšu, būtu perfekti), tomēr viņš nav kapteinis tāpat kā, iespējams, neviens cits hokejists šā brīža „Dinamo”. Šobrīd komandai vajag kādu, kurš var pacelt puišus spārnos, var iedot pa muti ne tikai pretiniekam, bet arī savējiem. Ja vajag. Tāpēc ir slikti, ka Ozoliņš spēlē Mitiščos un nevis Rīgā...

Savulaik, kad Latvijas Hokeja federācijas prezidents Kirovs Lipmans izlases kontekstā uz šauras laipas tikās ar vārtsargu Arturu Irbi, runāja, ka Irbes atteikuma gadījumā vārtos būs jāstājas pašam Kirovam. Ja šobrīd komandā nav ne Ozoliņa, ne kapteiņa, varbūt par ietaupīto naudu laukumā iziet varētu pats Savickis, lai izpildītu paša doto solījumu - cīnīties par Gagarina kausu?