Nopirkt vietu izlasē
Mīts par iepirkšanos pie dažāda vecuma izlasēm ir teju vai pārvērties par labāko veidu, kā attaisnot vai apvainot treneru konkrēto izvēli. Kāpēc cilvēki par to runā, ko viņi grib pateikt, ko panākt? Vai vietu Latvijas izlasē var nopirkt?
Latviešiem ir teiciens par dūmiem un uguni. Tātad – viena daļa patiešām gan redz, gan gribētu tā dzīvot, ar domu, ka valstsvienības treneri var korumpēt. Pilnīgi iespējams, ka ir bijuši pat gadījumi, kad kāds dod naudu, lai viņa dēls spēlētu izlasē. Ja vēl trenerim ir laba mašīna, drēbes un iPhone, tad vispār nav gandrīz variantu – viņš ņem kukuļus! Vēl viena raksturīga pazīme – par naudas došanu trenerim runā tikai junioru vecumā. Jautājums – kas ar kukuļdevējiem vai spriedējiem, ka vajag dot, notiek tajā laika posmā, kad bērni kļūst par pieaugušajiem?
Nenoliegšu, bijuši konkrēti zvani, aprakstītas situācijas, kurās vecāki stāsta par naudu un izlases treneriem. Neviens nesauc summu – par cik var nopirkt? Saka, ka tā esot... Neviens negrib atklāt savu vārdu – arī tas ir tipiski šai muldēšanai. Tajā pašā laikā gandrīz katrs otrais prasa – nu, uzraksti, uzraksti, ka tas notiek. Lūk, kāda interesanta stulbeņu loģika. Tu raksti, jo mēs zinām, bet - tikai nepiemini, ka teicām... Nolēmu vienreiz iztikt bez šīm pļāpām un pavaicāt konkrētam hokejistam, vai viņš savulaik pirka vietu izlasē.
Lūk, mūsu saruna:
- Vai esi pircis vietu Latvijas izlasē?
- Junioru vecumā nemaz citādi nevarēja tikt komandā – augumā biju mazs, grūti bija izcelties. Treneris mani ignorēja, bet, kad atnesu naudu – šīs lietas mainījās.
- Cik samaksāji?
- Tolaik tie vēl bija repšiki, bet dolāros sanāca kādi 550...
- Par turnīru?
- Jā, par vietu izlasē, ja tevi ņem uz pasaules čempionātu.
- Kā tu varēji zināt, ka maksājot, tomēr tiksi paņemts komandā?
- Cilvēki, kas pazina treneri, ieminējās – ka tā vajag darīt.
- Kā notika naudas došana – pats vai kāds starpnieks?
- Aiznesu naudu un atstāju pie sarga Sporta pilī – tur, kur agrāk bija dienesta ieeja.
- Tā vienkārši atstāji...
- Jā, ja sargs bija. Citreiz naudu ieliku kāda mēteļa kabatā. Atceries, savulaik Sporta pilī bija tirdziņš. Vajadzēja aiznest līdz tuvākai bodei, kur tirgoja mēteļus, atrast tādu modeli, kas bija zilā krāsā un klusi ieslidināt naudu kabatā. Kā treneris pie tās tika – nezinu. Tā droši vien bija atstrādāta shēma.
- Saprotu, ka tas nenotika vienu reizi.
- Jā, bija vairāki gadījumi. Varēja nopirkt arī vietu konkrētā maiņā...
- Cik tas maksāja?
- Neatceros. Varēja būt arī ap 500 dolāriem.
- Vai pieaugušo izlasē arī pirki?
- Jā, bet tad naudu vajadzēja atstāt džinsos ģērbtuvē un, kamēr bija treniņš – to kāds paņēma...
Lūk, jums kāds konkrēts gadījums. Konkrēts cilvēks. Teiksiet – tas nevar būt? Kāpēc neticiet? Nosaukšu hokejistu – ticamības moments pieaugs? Tā ir saruna ar Oļegu Sorokinu – ilggadējo Latvijas izlases spēlētāju. Es viņam prasīju, viņš stāstīja. Nu, vai apmierinājums sāk rasties, vai tomēr mazliet dīvaini, ka viens tāds sāk runāt, atklāti stāstīt... Lūk, tā izskatās, ja stāsta par kukuli trenerim. Ar maziem burtiņiem varētu apakšā zem šīs intervijas pierakstīt, ka Oļegs vienkārši šajā sarunā ņirgājās, lai gan – viņa karjera atbilstu visiem priekšnoteikumiem, lai – dotu... Nemaz nebrīnīšos, ka būs tādi, kas šos Sorokina vārdus tagad izmantot par apliecinājumu – sak, es taču teicu! Jo viņiem jau nevajag drēbi, pietiek ar adatu, kuras acī nespēj ievērt diegu...
Tomēr, paliksim ar cieto domu, ka ir kādi, kas tomēr dod. Tātad – es pērku vietu junioru izlasē. Pirmais jautājums – kāpēc man to vajag? Lai citi pamanītu puiku, kas trenējas hokejā. Loģiski, vai ne? Ja Latvijas junioru izlase spēlē B grupā, tad šāda pamanīšana ir nieks. To pamanīs trīs poļi vai divi leiši četrās krēslu rindās... Jo skaidrs, ka jūsu lolojums nespēlē augstāk par ceturto virknējumu, ja vispār tiks pieteikts spēlēm. Jo iekļaut izlasē, vēl nenozīmē – tikt laukumā. Vaicājums - ja esam A grupas izlase, vai tad ir vērts? Padomāsim. Nopērku vietu, puika aizbrauc. Ja viņš ir tik vājš, ka visu izšķir tikai vecāku dāsnums, tad atkal augstāk par ceturto maiņu netiek. Turklāt, A grupā mūs parasti lielās valstis pamatīgi drāž – tātad, nopērkot vietu komandā, man ir jāpērk arī bērnam antidepresanti. Jo viņš jau pēc būtības ir vājiņš visā formācijā – arī garīgajā. Tātad – bez materiālā un medicīniskā atbalsta nekā. Kāpēc man to vajag? Lai pamanītu... Kurš? Ja puika ir tik vārgs, ka pats ar saviem spēkiem nevar iekļūt Latvijas izlasē, kurā praktiski nekad (nekad!!!) nav bijusi nopietna konkurence - ko tas liecina par viņa meistarību vai atbilstību valstsvienības līmenim? Nākamais. Ja es pērku acīmredzot, esmu gana dumjš, lai tādas lietas nesaprastu – ka šāda dāvana neko manam bērnam nedos... Ja piedāvāju naudu trenerim, tad esmu debils un tāds pats gēns ir arī puikam, ko vēlos izstumt priekšplānā. Kāpēc garīgi apdalītajiem – bet savādāk šādus naudas devējus nevaru nodēvēt - ir jāspēlē izlasē, kur bez kājām un rokām, tomēr vēl vajag arī galvu? Ko naudas došana atvieglo? Tikai atziņu, ka neesat izvēlējies bērnam pareizo sporta veidu, profesiju. Jā, to ir grūti pieņemt pēc visiem tiem n-tajiem gadiem, ko esat pavadījis ar viņu kopā, vadājot uz treniņiem un pērkot nūjas. Tomēr – ne jau viņš, bet jūs gribējāt vairāk. Ja astoņpadsmit vai deviņpadsmit gadu vecumā bērns saka, ka vajag dot naudu trenerim – tad jums ir jāizvelk no biksēm siksna... Ja tā ir vecāku iedoma, ka „kāds to ir darījis”, tad atliek izteikt konkrētajam personāžam līdzjūtību. Tādus hokejistus Latvijai patiešām nevajag, jo viņi ir auguši nepilnvērtīgu vecāku ģimenē. Tādus labāk turēt tālāk no laukuma...
Tagad pievērsīsies trenerim: kāpēc par viņiem runā kā par naudas ņēmējiem junioru vai jauniešu vecumā, bet neko tādu nedzird, kad tiek formēta pieaugušo komanda? Kurā brīdī treneris kā autoritāte nav pratis noteikt komandā savu stāvokli, vietu, stāju? Ja par tevi runā tādas lietas, tad acīmredzot, ar savu darbību esi šādas pļāpas veicinājis. Jo par normāliem cilvēkiem muļķības nerunā. Ja esi bijis tik neprasmīgs, ka nemācēji atdalīt profesionālo līmeni no emocionālā, runājot ar hokejistiem, vecākiem, viņu radiem un paziņām – tad tev nav jābūt hokejā. Šādam cilvēkam nav jāuztic ne tikai nauda, bet arī trenēšana. Ja jums ir bērns, kas ir talantīgs – kā jūs pats spriežat – bet treneris prasa naudu, tad ejiet prom no šīs komandas. Meklējiet tādu, kas ir godprātīgs pret savu darbu. Ak, viņi visi prasa! Tad uzdodiet sev jautājumu – vai visu mūžu dosiet? Saprotu, ka treneriem ir problēmas ar izglītību, pieredzes apgūšanu. Ja vecāki nav gudrāki, tad teikšu tā – varbūt dažos gadījumos nemaz nav slikti, ka muļķis tiek pie maksāšanas. Jo muļķi citādi izmācīt nevar un nevarēs... Ja treneris ir tāds pats, tad parādiet man to gadījumu, kurš kādreiz ņēma, bet tagad to vairs nedara, bet – pēc tam ir kļuvis par baigo hokeja korifeju, guru? Kur ir tie spēlētāji, kas hokejā izsitās, jo vienu reizi iedeva... Parādiet, nosauciet šos gadījumus. Tādu nav! Tātad – pie kāda trenera jūs savus bērnus vedāt, cik pats bijāt apķērīgs?
Sabiedrības problēma ir tā, ka cilvēki meklē attaisnojumus, kas atvieglo skaidrot sekas, rezultātu, iznākumu. Ja hokeja izlasē var tikt tikai par naudu, kas jādod trenerim, tad kāpēc jūs to darāt? Labāk sūtiet bērnus nevis ripu trenkāt, bet – mācīties. Lūk, tur ir vērts tērēt! Bet hokejā (basketbolā, futbolā), ja viņam ir dots – lai pats izsitās. Ja nav dots – tad nevajag! Ak, dažreiz hibrīdiem visu nosaka viens gadījums, kāda nejaušība un tad vajag šādus mazus atbalstus – ja, nu tomēr... Tāda doma? Varbūt tā ir daļa no mūsu hokeja problēmas, ka arī bērnus pie šīs spēles paturam par katru cenu, ar ideju – ka viņi izšaus, ka viņi sāks, ka viņiem vajag tikai drusku, drusku un tad – uz NHL... Un tādā vidē augot, viņi nonāk spēlē ar deformētām smadzenēm, jo ir saklausījušies jūsu stāstus par treneriem, par maksāšanām. Iziet pret vārtiem, neiemet un skatās ar miklām acīm uz tēvu, kas sēž tribīnēs – sak, kāpēc vārtsargam nesamaksāji... Nākamajā epizodē hokejistu ielīmē apmalē un viņš atkal meklē ar acīm vainīgo, tikai šoreiz tiesnesi – sak, cik tev samaksāja, ka nesvlip... Žurnālists kaut ko uzraksta, bet viņi jau zina – tas saņēmis naudu no tā otra, tāpēc tā raksta, tāpēc slavē...
Ja pieteiksies cilvēks, kas ir maksājis par iekļūšanu Latvijas izlasē - kas nāks ar savu vārdu, nosauks treneri un summu un – to visu kameras priekšā atklāti izstāstīs, precīzi, konkrēti, ar datumiem un faktiem – apsolu kompensēt šo viņa dīvaino ziedojumu pilnā apmērā. Apmaksāšu visu, izņemot tiesvedību, kas sekos pēc tam... Par to gan, vajadzēs pašiem nest rūpi. Pag, kā tur bija – arī tiesas un prokuratūra mums visas nopirktas, vai ne? Ko darīsim tālāk? Pirksim striķi, vai labāk – spoguli...
+5 [+] [-]
+2 [+] [-]
+3 [+] [-]
+17 [+] [-]
Ar šo negribu vilkt argumentāciju otrā grāvi, ka viss ir nopērkams un arī tiek pirkts; drīzāk vienkārši palikt pie secinājuma, ka nav dūmu bez uguns.
+13 [+] [-]
Bet tas Oļega stāsts bija joks, ja Tu nesaprati.
-3 [+] [-]
+5 [+] [-]
+1 [+] [-]
Pa lielam piedāvājums kļūt par LV junioru izlases (visu vecumu) galveno treneri nāk komplektā ar uzvārdiem,kuru īpašniekiem noteikti jāspēlē izlasē neatkarīgi ne no kā.
+3 [+] [-]
-1 [+] [-]
Pa lielam piedāvājums kļūt par LV junioru izlases (visu vecumu) galveno treneri nāk komplektā ar uzvārdiem,kuru īpašniekiem noteikti jāspēlē izlasē neatkarīgi ne no kā.
--
Faktus galdā, citādi sanāk ka pats esi nolaidies līdz "Tirgus sievu līmenīm"
Savā ziņā, japiekrīt ka LV izlasē konkurence ir tik niecīgā ka nav jau ko pirkt...
----
Šis teikums pat uzjautrina:
Turklāt, A grupā mūs parasti lielās valstis pamatīgi drāž – tātad, nopērkot vietu komandā, man ir jāpērk arī bērnam antidepresanti.
Sanak ka tie kas pērk ir mozohisti
+2 [+] [-]
Bieži esmu dzirdējis par tādiem un arī pats saskāries ar vienu tādu gadījumu, nevis kad trenerim dod naudu kabatā, bet tiek sponsorets trenera klubs, lai treneris nezaudetu sponsoru savam klubam ko ikdienā trenē un ar ko spēlē, brauc uz turnīriem utt, viņš so jaunieti ņem arī izlasē.
+1 [+] [-]
-3 [+] [-]
Armand, kā kulaks uz acs
[+] [-]
+5 [+] [-]
Ne vienmēr tas ir kukulis lai puiku izlasē ieliek, vienkārši hokejs ir padārgs sporta veids un jauniešiem ne visi var par ledu samaksāt vai uz turnītu aizbraukt, tādēļ arī spēlē tie kam senči var maxāt. To, kad tā nauda aiziet trennera kabātā un kad par ledus vai kādiem citiem izdevumiem grūti no malas pateikt. Nu un protams trenneri savus labvēļus atceras un tā tikšana izlasēs atsevišķu senču dēliem ir vieglāka. Vai to vispār var saukt par kukuli, pirkšanu? Pie vainas laikam LV nabadzība.
[+] [-]
+5 [+] [-]
+6 [+] [-]
-3 [+] [-]
+3 [+] [-]
Lai publiski runātu par kaut kādiem konkrētiem uzvārdiem un kādu apvainotu, pierādījumiem taču ir jābūt, citādi var sanākt pašam atbildēt tiesā. Tie žurnālisti taču nav anonīmi komentētāji, kuri (līdz kādam brīdim) var nesodīti rakstīt visādus mēslus, viņi taču parakstās ar savu vārdu.
+4 [+] [-]
No malas raugoties, ieraksts hokeja "CV", ka ir bijis U-xx izlasē, kaut vai 4. maiņā, ir salīdzināms ar tādu pašu "universitāšu" diplomiem. Dažiem dzīvē noder, dažiem nē. Kāds pēc X gadiem, kad gali plīsīs, pārņems "arodu" no sava trenera un "mācīs" jaunos par $.
-3 [+] [-]
Pēc tavām domām, labums ir tikai tad, ja to var materializēt.
+5 [+] [-]
Tu no rīta ej uz darbu, jo tev patīk ideja, kuras labā tu strādā? Es, piemēram, eju uz darbu, lai nopelnītu naudu, par kuru varu apmierināt savas primārās un pārējās nepieciešamības.
Protams, ir vecāki, kas kā Armands jau minēja, varētu gribēt pirkt vietu, lai pastieptu garāku krāniņu vai citas ekstremitātes, bet par tādām operācijām arī ir jāmaksā. Vai nu dakterim vai trenerim... Tā jau ir pavisam cita runa.
+2 [+] [-]
+2 [+] [-]
Protams pierādīt to ir grūti un neviens skaļi nesauks vārdus (lai gan protams vēl nesen visi dzirdējām par konkrētu piemēru kā iepriekšējais u20 izlases treneris ticis pie džipa), vairāk kaitina šo žurnālistu reakcija, ka nu lai liekās cilvēki mierā, jo neviens nekad nekādus skaitļus nav nosaucis, tāpēc nav pamata ticēt, ka tā tiešam notiek.
Pareizi jau raksta sākumā minēts, ka nav dūmu bez uguns, nez vai kukuļu došana ir tikai mīts, kas izveidojies pats no sevis, bez jebkāda pamata.
Nav jau uzreiz jāsauc vārdi un konkrēti skaitļi, bet dažkārt šķiet, ka paši žurnālisti vēlas nolīdzināt šīs baumas saucot tās par nepierādītiem faktiem, kuriem tik pat labi var nebūt nekāda pamata.
[+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
+3 [+] [-]
[+] [-]