Kur palika zirgs?

Lai arī jauni treneri tika nozīmēti abām komandām un abi ir pauduši ļoti līdzīgu redzējumu, kā ievirzīt Latvijas hokeju panākumu virzienā, šo ideju realizācija galvenokārt gulstas uz Rīgas „Dinamo” trenera Pekas Rautakalio pleciem. Viņš ir tas, kuram ir iespēja sezonas laikā vadīt komandu, kas pēc būtības ir arī Latvijas izlases kodols. Tās pavasara nedēļas, kas būs Teda Nolana rīcībā, būs vairāk pārbaudījums viņa spējām salikt pareizos akcentus, motivēt un iedvesmot komandu, nevis reāli kaut ko izmainīt.

Peka Rautakalio sāka ļoti cerīgi, laukumā bija cits Rīgas „Dinamo”, komanda spēlēja aktīvi un agresīvi, spēja kontrolēt notikumus laukumā pat pret spēcīgākajām KHL komandām, tomēr, kā jau tas bija paredzams, punkti turnīra tabulā nekrājās tik raiti kā varētu vēlēties. Bija nepieciešama pacietība.

Komandai vēl bija jāiemācās uzvarēt! Bija jāiemācās neizniekot radītās vārtu gūšanas iespējas, atalgojot sevi un komandu par milzīgo paveikto darbu, lai šo vārtu gūšanas iespēju radītu, bija jāiemācās noturēt savu līniju visas spēles garumā, neļaujoties kārdinājumam darboties avantūriski, bija jāiemācās darboties kompakti, visam pieciniekam gan uzbrukumā, gan aizsardzībā, bija jāiemācās piespiest pretinieku kļūdīties, nevis gaidīt pretinieka kļūdas ... Proti, komandai vēl bija tāls ceļš ejams, tie bija tikai pirmie soļi pareizā virzienā.

Punkti turnīra tabulā nekrājās un, lai arī sākumā vārdos tika pausts atbalsts trenera redzējumam, izsakot pat gatavību ziedot sezonu spēles sakārtošanas un nākotnes vārdā, turpinājumā jau pacietība un atbalsts strauji mazinājās, spiediens uz treneriem un komandu pieauga un beigās viens no komandas vadoņiem pat nekautrējās publiski komentēt, ka viņu neapmierinot komandas spēlēs stils. Komandas un trenera virzienā vēlās kritikas viļņi.

Būtu lieliski, ja kritika sevī ietvertu alternatīvu piedāvājumu, kā panākt, lai tuvākā vai tālākā perspektīvā Rīgas „Dinamo” reāli cīnītos par Gagarina kausu vai Latvijas izlase spētu uzvarēt kaut vai Pasaules čempionāta ceturtdaļfinālā. Proti, būtu reālā diskusija par dažādām alternatīvām, kā panākt vienu un to pašu mērķi, jo nav izslēgts, ka pastāv arī labāki risinājumi par tiem, ko piedāvā Peka un Teds. Diemžēl vietējā kritika ir diezgan kolorīta un liecina par to, ka zaudētāju domāšana šajos platuma grādos ir ar dziļām saknēm. Pēc būtības, visu kritiku var sagrupēt divos blokos. Viens ir, ka aktīva spēle, presings (forchecking) nav piemērots lielajiem laukumiem par ko noteikti pasmaida aktuālie pasaules čempioni Somijas izlase un kaut vai Šveices izlase, kuru sen neviena Pasaules varenā izlase, lai kāda līmeņa turnīrs tas arī nebūtu, nespēj uzvarēt uz vienas slidas, atšķirībā no Latvijas izlases, kurai regulāri gadās palikt piesmietai. Otrs ir, ka aktīva spēle, presings nav mums piemērots, mēs neesam atbilstoši sagatavoti, proti, citiem vārdiem – esam švaki un, lai tas tā arī paliek. Šo pat nav vērts komentēt.

Ja uzticas Jāņa Kvēpa grāmatai, tad šāda un līdzīga vietējās publikas reakcija nav nekas jauns un pārsteidzošs. Reiz bāleliņi bij’ mierā ar spēlēšanu PSRS hokeja čempionāta pagrabā. Labi, ka ieradās vīrs, kurš ignorēja vietējās gaudas, atsijāja graudus no pelavām un strādāja ar tiem, kuri bija gatavi strādāt.

Trenerim bija vīzija! Šādu stāvokli var raksturot ar sekojošu pastāstu: Kāds puisēns reiz vērojot kā skulptors no liela klints bluķa izveido skaistu zirga skulptūru, izbrīnā pajautāja: „Kā Tu zināji, ka viņš ir tur iekšā?” Proti, Viktoram Tihonovam bija savs skaidrs redzējums un, neskatoties uz to, ka vairums apkārtesošo nespēja redzēt to, ko redz viņš, treneris gāja uz savu mērķi. Rezultātā, sagaidot brīdi, kad arī apkārt esošie pēkšņi spēj saredzēt un ieplestām acīm brīnīties par rezultātu.

Diemžēl tas, kas šobrīd redzams Rīgas „Dinamo”, drīzāk liecina par to, ka Peka nav spējis turēt sitienu un pakāpeniski ir atkāpies no saviem sākotnējiem uzstādījumiem. Jā, komandas rezultāti ir mazliet uzlabojušies, bet tie ir īstermiņa panākumi, kuru sasniegšanai, šķiet ir upurēta perspektīva. Šī komanda vairs nemācās uzvarēt. Dinamieši atkal spēlē ar cerību sagaidīt pretinieka kļūdas nevis darbojas aktīvi, piespiež pretinieku kļūdīties. Arī pēdējais pastiprinājums, Hosas personā, ir lielisks pastiprinājums komandai, kas gaida kļūdas, bet pilnīgi nederīgs komandai, kas piespiež kļūdīties.

Šī ir jau ierasta stratēģija, ko Latvijas hokejā esam redzējuši pēdējos gados. Tieši tāpēc var diezgan droši prognozēt, ka tā var nest panākumus vairāk vai mazāk, bet maznozīmīgās spēlēs, bet tā ir gandrīz pilnībā nelietojama spēlēs ar augstu likmi, spēlēs kurās nepieciešams spēlēt kauls kaulā, spēlēs, kurās jāuzvar, lai ko tas arī maksātu. Par to lieliski liecina Latvijas izlases zemā vieta IIHF rangā un visi tie konkrētie zaudējumi, kas šo ranga vietu pēdējos gados ir noteikuši (tai skaitā pret tādām izlasēm kā Itālija, Dānija, Vācija...)

Ar šādu stratēģiju Latvijas hokejā vēl ilgi būs jāsajūsminās par uzvarām grupas turnīra spēlēs, par iekļūšanu Gagarina kausa izcīņā un varbūt kādas kārtas pārvarēšanu, bet nav cerību, ka Latvijas hokejs no turnīra „dalībnieka” pārtaps par uzvaras „pretendentu”. Lai cerētu uz ko vairāk, komandai ir jāiemācās uzvarēt, tai ir jāmāk ne tikai paņemt, kad dod, bet izraut arī tad, ja nemaz nedod. Sezonas sākumā šķita, ka komanda ir ceļā uz to, lai iekostos garozā un mācītos.

Šobrīd vērojot Pekas un palīgu darbošanos ap klints bluķi, rodas jautājums – Kur palika zirgs?