Vītolu filozofija jeb priecāsimies par notikumiem
2009. gads Latvijas sportā iznāca patukšs. Mūsu sportistiem pašvaki krājās medaļas. Nebija tik spilgtu elku, kam sekot līdzi ikdienā. Tomēr negribētos piekrist pesimistiem un kritiķiem, kuri pelēcīgajā gadā gāž dubļus uz mūsu sportistu galvām.
Viktoram Ščerbatiham svaru stienis pasaules čempionātā izrādījās par smagu, un daudzi uzreiz uzlēja samazgas ne tikai par sportiskajām neveiksmēm, bet arī par (ne)strādāšanu Saeimā. Pietiek "Dinamo" hokejistiem tā ilgāk neuzvarēt nevienu, un fani demonstratīvi skrien prom no tribīnēm. Ja nesenais futbola varonis Māris Verpakovskis nevar trāpīt pretinieku vārtos, sākas runas par viņa gravitāti un izplatās baumas par aizraušanos ar saviesīgo dzīvi. Ja šogad kāds patiešām bija pelnījis kritiku, tad uzreiz prātā nāk tikai basketbolisti, kas nelaikā aizrāvās ar uzdzīvi. Bet pat šajā ārkārtas situācijā prasījās vienīgi konstruktīva notikušā analīze, lai šādus gadījumus izskaustu nākotnē. Meklēt likumsakarības un izlobīt panākumus stimulējošus ieteikumus ir grūtāk nekā apsaukāt vai jēli izsmiet paklupušos neveiksminiekus.
Apkopojot Latvijas sportistu spožās medaļas aizejošajā gadā, saraksts iznāk paīss. Protams, Jāņa Miņina bobsleja četrinieka bronza pasaules čempionātā. Liepiņa un brāļu Daideru medaļu kolekcijas pasaules čempionātā motokrosā ar blakusvāģi. Minusas un Jursones uzvara Eiropas čempionātā pludmales volejbolā. Borodavko un Kozlova trešās vietas Eiropas džudo čempionātā. Kaut kādas medaļas ir, taču ne īsti tādas, lai mēs gadiem sajūsminātos par tām.
Tāpēc gribētos, lai līdzjutēji un funkcionāri, mājsaimnieces un deputāti priecātos par mazajām uzvarām, par skaistiem metieniem, par elegantām izspēlēm... Par Latvijas hokejistu uzvaru pār zviedriem, lai gan beigās mūsējie čempionātā palika septītie. Par Latvijas futbolistu panākumu Izraēlā, lai arī beigās mūsējie apstājās grupas turnīra trešajā vietā. Par "Ventspils" futbolistu iekļūšanu UEFA Eiropas līgā, kur viņi pagaidām nav uzvarējuši nevienā no pieciem mačiem. Par Vasiļevska planējošajiem šķēpiem, par Štromberga lēkāšanu pa Amerikas pakalniem...
Mums ir šādi priecējoši un vienojoši mazie notikumi, par kuriem nule sirsnīgajā šovā "Dziedošās ģimenes" labestīgi dziedāja Vītoli. Nekautrēsimies ieraudzīt arī skaisto un patīkamo, pat par spīti visapkārt esošajām problēmām. Un ne tikai tāpēc, ka ir Adventes laiks un tuvojas Ziemassvētki.
P.S. Tiem, kas brīnās, kāpēc svētdien koncerta zālē ļoti emocionāli jutu līdzi Vītolu ģimenei, varu atklāt, ka tētis Jānis Vītols ir mans brālēns.
+19 [+] [-]
Guli mierīgs, neesmu pamanījis vispārējo tautas šūmēšanos par tēmu- kāpēc viens no Latvias futbola ekspertiem tik emocionāli juta līdzi Vītolu ģimenei? Bet, ja ar šo tekstu vēlējies kādu plusiņu, tad man nav žēl- lūdzu Tev ''+''
+7 [+] [-]
Vienīgi mīnus , ka Riči tika tik tālu, jo viņi taču nav ģimene( kaut čigāniem jau visi bračkas)
+4 [+] [-]
-4 [+] [-]
+14 [+] [-]
+4 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+3 [+] [-]
+1 [+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
-4 [+] [-]
-2 [+] [-]
[+] [-]
richiem bija jaauzvar!!
+7 [+] [-]
-1 [+] [-]
čigāns! ej ubago tunelī.
+2 [+] [-]