Vēl cīņa nav galā...

Pašu pirmo reizi VEF ar Žalgiri sacentās PSRS čempionātā pirms pusgadsimta, tālajā 1961. gadā, un spēles rezultāts 49:50 simboliski iezīmēja latviešu un lietuviešu līdzvērtīgās, allaž spraigās basketbola attiecības. Tomēr pirmo uzvaru pār Žalgiri VEF sasniedza tikai 1964. gadā – 73:57.
Pēckara gados lietuvieši divas reizes tika PSRS čempionu godā (Kauņas VFKI 1947. un Žalgiris 1951. gadā, komandas kapteinis tolaik bija VEF trenera tēvs Steps Butauts), ilgi turējās bronzas pozīcijās (1953. – 1956. g.), līdz pienāca paaudžu maiņa un atkāpšanās zemākās vietās. Vefiešus (bronzas medaļas 1960. un 1966. gadā) līdzīgs kreņķis piemeklēja septiņdesmito gadu sākumā, kad no savas pirmās līgas augstākajā esošajam Žalgirim vispār netikām klāt. Mūsdienīgas abu komandu basketbola attiecības varam sākt rēķināt ar 1977. gadu, Vefiņam atgriežoties augstākajā līgā (re – jau 35 gadu ilgumā!) un ar Žalgiri spēlējot tā: 103:91, 122:109. 111:112. 1978. gada PSRS meistarsacīkstēs Žalgiris tomēr ierindojās 4. bet VEF 5. vietā.

41:20 – tāds bija Latvijas un Lietuvas pašas pirmās tikšanās rezultāts Rīgā, 1925. gada 13. decembrī. Savukārt pēc desmit gadiem janvārī Latvija Rīgā sagrāva Lietuvu ar 123:10. Tolaik pēc katra gūta groza notika bumbas iemetiens centra aplī, tātad spēle ritēja tā: iemetiens – grozs, iemetiens – grozs... Maijā Latvija Ženēvā izcīnījās par pirmo Eiropas čempionu, bet tad leiši aicināja talkā prasmīgus un garus tautiešus no ASV.
Tas rentējās, Lietuva kļuva par Eiropas meistariem 1937. gadā (Rīgā) un 1939. gadā (Kauņā).

Vispār jau leiši ir lāga zēni, viesmīlīgi – uzskata par goda lietu un pienākumu mīļo viesi cienāt tik ilgi un dikti, līdz ciemiņš nodzerts zem galda. Viņiem tikai viena vaina: grib būt uzvarētāji vienmēr, visur un par jebkuru cenu. Daudzkārt esmu stāstījis par to, kā izšķirīgajā mačā par pirmo vietu 1939. gada Eiropas meistarsacīkstēs Kauņā lietuvieši mums izkrāpa uzvaru. Attiecības saasinājās tiktāl, ka abas kaimiņvalstis bija tuvu diplomātisko attiecību saraušanai...
Ierasties uz spēli Lietuvā – tas nozīmē ar plikām rokām riskēt ieiet līdz zobiem apbruņotu, niknu naidnieku nometnē. Atceros astoņdesmitos gadus, kad Kauņas Zaļajā kalnā no autobusa līdz ģērbtuvēm bija jāiet kā caur cara armijas stroju, kurā katru brīdi draudēja „rīkstes”. Kulaciņi tā vien gāja pa gaisu un no daudzām mutēm skanēja niknas paļas. Nudien jābrīnās, kā sveiki un veseli tikām līdz laukumam. Par džentlmeņu sportu nav ne runas.

Bet arī tādos apstākļos VEF ir guvis spožu, vēsturē zelta burtiem ierakstāmu panākumu. Bija 1986. gada oktobris, Žalgiris jau gadu iepriekš tika gāzis no troņa ilggadīgos PSRS čempionus no CSKA staļļa, un tagad uzņēma augstākās līgas komandas Kauņā. Savās mājās čempioniem kaut ko pazaudēt ir dubults kauns, tas ir nepieļaujami! Un tomēr...
Komandas katra ar katru aizvadīja divas spēles. VEF un Žalgira sacensība atklāja sacensību tūri. Rīdzinieki ievēroja dzelžainu spēles disciplīnu, kurpretī kauņieši spēlēja kā dažkārt VEF: avantūristiski, azartiski, taču bieži neprecīzi. Uzvarēja tie, kas prātīgi prata likt lietā visas savas labākās iespējas. Spēles galotni lietuvieši uzdeva, spēlējot ar rezervistiem. VEF guva pārliecinošu un pārsteidzošu uzvaru – 106:83.

Taču īstais saldēdiens bija abu komandu otrā tikšanās. Reportāžā „Padomju Jaunatnē” rakstīju:
„Žalgirieši šķita guvuši pavisam jaunus spēkus. Viņi paspēja radīt skaitlisku pārsvaru ikvienā cīņas vietā. Ar asu darbību bumba vefiešiem vairākkārt tika izrauta no rokām un Žalgiris metās ātros prettriecienos. Veiksme nu bija mājinieku pusē, nemaz nerunājot par skatītājiem – viņi sacēla tādu troksni, ka paša runāto nevarēja sadzirdēt. Vefieši izturēja arī šo vētru. Asā lietuviešu rīcība nepalika bez noteikumu pārkāpumiem. Trakajā troksnī nekļūdīgi prettriecienus kārtoja Valters. Žalgirim vairs nelīdzēja ne presings, nedz līdzjutēju uzmundrinājumi. Rīdzinieki pārvaldīja situāciju līdz pat spēles beigām, un panāca uzvaru ar 99:88.”
Jāpiebilst, ka toreiz pirmajā puslaikā no 14 VEF tālmetieniem 11 trāpīja grozā – ko arī šodienas vefiņam novēlam.
„Interesanta šķita publikas reakcijas mainīšanās. Pirmie VEF trīspunktu metieni tika izsvilpti, tad sašutumu nomainīja izbrīns, vēlāk – klusas nopūtas, bet galu galā ieskanējās pat kautrīgi aplausi. Par 180 grādiem pagriezt Kauņas basketbola karsēju simpātijas plūsmu – tas nu ir nepiedzīvots panākums!”
Bet Žalgiris vienalga trešo reizi pēc kārtas kļuva par PSRS čempioniem.

Tikmēr pēc neatkarības atgūšanas lietuvieši tikuši mums garām un tālu priekšā. Ja Latvijā saucam basketbolu par sporta veidu ar pirmo numuru, tad Lietuvā groza bumba ir kulta priekšmets un pielūgsmes objekts. Tai tiek sniegts viss iespējamais un neiespējamais atbalsts, kuru gan var papostīt daži karstgalvji. Pozitīvais tomēr ir milzīgā pārsvarā, un Lietuva var lepoties ar trim olimpiskajām bronzas medaļām 1992., 1996. un 2000. gadā, arī ar pasaules čempionāta bronzu 2010. gadā; savukārt 1937. un 1939. gada Eiropas čempionu tituliem pievienots Eiropas meistarsacīkšu zelts 2003. gadā, sudrabs 1995. gadā un bronza 2007. gadā. FIBA ragu sarakstā Lietuva ierindojas augstajā 5. vietā.
Bet... atriebība ir saldāka par asinsdesu. 2001. gadā, Eiropas čempionātā Turcijā, Latvija ar pārliecinošu 94:76 atņēma kaimiņiem cerības uz kārtējām medaļām.

Atliek piebilst, ka Žalgiris pratis tikt galā ne tikai ar VEF vien – kluba komanda 1997. gada decembrī starptautiskā turnīrā Viļņā uzvarēja Latvijas izlasi ar 92:83. Žalgiris ir guvis arī uzvaras Eirokausā 1998. gadā un Eirolīgā 1999. gadā, 20 reizes kļuvis Lietuvas čempiona godā.
Taču... iepriekš gūtie lauri gan nodrošina ēdiena garšu, tomēr negarantē virumu tikai vienā bļodiņā.