Ozoliņš sēž...
Simboliskais akts, kad Rīgas Dinamo komandas galvenais treneris nosēdina uz rezervistu soliņa tālākā gala kapteini Sandi Ozoliņu, patiesībā savā atklāsmē ir vienkāršs – šim spēlētājam šosezon vispār nevajadzēja būt šī kluba kreklā. Komplektējot sastāvu, Ozoliņam bija jāpaliek malā...
Sezonas sākumā, diskutējot ar vienu no hokeja līdzjutējiem par Rīgas Dinamo jauno kārtību, pateicu skaidri – viena no sastāva komplektācijas lielākajām kļūdām ir līguma parakstīšana ar Ozoliņu vēl uz trešo termiņu. Tobrīd kolēģis aicināja pateikt, ko ar to biju domājis. Lūk, tagad pateikšu...
Ozoliņa atgriešanās hokejā bija vairāku apstākļu sakritība. Pirmkārt, viņam vajadzēja pašapliecināšanās aktu – kā jau cilvēkam, kas cīnās ar atkarībām un, kas veļ kalnā akmeni. Sandim bija vajadzīgs izaicinājums, kur viņš varētu kaut daļēji izpaust savu talantu, iemaņas, prasmes – proti, tā būtu dzīves daļa, kas konkrētajā laikā un vietā aizpildītu tukšumu, kas nu bija radies. Hokejs bija liela daļa no viņa dzīves un tagad, kad alkoholam tajā vairs nebija vietas, spēle atkal nonāca priekšplānā. Dinamo menedžera Sējēja zvans bija atbilde šiem meklējumiem. No Amerikas atbrauca cits Ozoliņš – izsalcis, mērķtiecīgs, vēl ar pulveri kaulos, rokās, arī mazliet kājās. Tam līmenim, kurā viņu gribēja iespēlēt – viņš bija solīds. Atcerieties, pirmās sezonas pirmās divas nedēļas pagāja tādā kā taustē, neziņā, piesardzībā – gan no Ozoliņa, gan komandas, gan līdzjutēju puses. Pēc tam – Sandis vienkārši paņēma valdziņus un piecirta piešus. Komandā viņš bija ne tikai kapteinis, bet arī faktiskais līderis – spēle bija viens stāsts, bet daudz lielāka nozīme bija tā brīža trenera personībai. Šuplers nebija slikts variants pie Dinamo stūres, taču līdz ar Ozoliņa atnākšanu viņa autoritāte mazinājās. Pirmkārt, tāpēc, ka pēkšņi komandā bija spēlētājs, kas sāka uzdot konkrētus jautājumus, uz kuriem Jūlim nebija atbildes. Otrkārt, Sandis negribēja zaudēt... Var teikt, ka Šuplers bija pateicīgs atspēriens Ozoliņa egoismam, kur priekšplānā vienmēr tika noliktas komandas intereses. Nu, labi – ja nav atbildes trenerim, kāpēc vajag uz laukuma darīt vai nedarīt tādas un šitādas lietas, tad mēs, puikas, sanāksim kopā un padomāsim. Un viņi sanāca! Un viņi vinnēja, kad ūdens smēlās mutē. Motivāciju nevajadzēja meklēt – kad Sandim tic vismazāk, viņš sevī atrod milzīgas spēka un gara rezerves. Mēģiniet atcerēties, cik skeptiski daudzi vērtēja viņa atgriešanos Dinamo kreklā – tam bija pamats. Taču pats galvenais varonis domāja savādāk. Arī dzeršanu viņš nolika malā kā izgulētu murgu – kopš tā pavasara, kad Ozoliņš pateica Sējējam – jā! – viņš nav pudelei pieskāries. Dinamo bija gājuši ar šo darījumu pa šauru laipu, bet – trāpīja. Tagad par to, ko komanda nogulēja šajā kopdzīvē.
Kad pagājušajā pavasarī Rīgas Dinamo administrators Juris Savickis publiski pateica, ka viens no iemesliem, kāpēc mēs esam zaudējuši play off sēriju pret Lokomotiv, esot kapteinis Ozoliņš – tālāk vajadzēja ne tikai vārdus, bet arī darbus. Mēģiniet iztēloties sevi šādā situācijā, jebkurā darba vidē – neskatoties uz jūsu pašatdevi un piemēru, jums pasaka, ka esat slikts darbinieks. Ko padomājāt? Labākajā gadījumā – priekšnieks, maita. Sliktākajā – ejiet jūs visi... Nu, ziniet, kur! Ja Savickis ir uzņēmuma – šajā gadījumā vienas komandas – menedžeris, tad šādi mājieni nepaliek bez sekām. Iespējams, ka klubam bija doma – atteikties no tālākas sadarbības ar Ozoliņu. Tad augstāk minētie izteikumi vēl kaut kā iederas kopējā kontekstā. Bet, ja pēc visa pateiktā jūs pēc pāris mēnešiem atkal sadodaties rokās – šīs attiecības vairs nav balstītas uz savstarpējo uzticību, kur nu vēl atdevi. Tas ir teātris – abpusēji. Nē, protams, Ozoliņš līdz pēdējam ir un paliks profesionālis un piemērs citiem, taču zemapziņā nez vai viņš tagad sevī īpaši kopj to sadaļu, ko sauc par lojalitāti savai darba vietai. Viņš to nekad nav teicis skaļi, taču būtu tikai normāli, ka Sandis šo aizvainojumu vai apvainojumu pārvērstu formālā vienaldzībā. Nevis lai riebtu, bet vienkārši – lai parādītu, ka, iespējams, Savickis nav kaut ko sapratis. Jebkuram tā būtu. Vai otrs variants – abas puses paspiež viena otrai roku un – uz redzēšanos. Kāpēc tas otrais nenotika? Kas Dinamo paslīdēja garām (vai vienošanās ar Skrastiņu) un, kāpēc viņu izpratne par hokeja lietām palika ar daudzpunktiem... Jo Ozoliņu tobrīd taču pasūtīja! Atgriežoties pie sarunu galda par līgumu, kur bija tas vēsais saprāts, kam vajadzēja teikt priekšā – hei, emocionāli un fiziski šis cilvēks nav ar bezgalīgu resursu. Trīsdesmit deviņu gadu vecumā tīri fizioloģiski hokejists nebūs labāks par to divus gadus veco modeli, kādu viņš nolika uz ledus šī kopdarba sākumā. Un vēl taču bija jaunā trenera atnākšana, ar jauno kārtību. Turklāt, nāca nevis kaut kāds rūķītis, bet cilvēks, kas saprot hokeju, zina, ko grib no šīs spēles, komandas un – kas būtu jādara, lai sasniegtu izvirzītos mērķus. Tajā pašā laikā, izskatās, Peka Rautakalio pazaudēja tulkojumā iepriekšējo divu gadu faktisko stāstu – kas šajā komandā bija Ozoliņš un, kāds viņš varētu būt jaunajā versijā. Dinamo tika vaļā no Šuplera, sabrauca augumā Ozoliņam un paņēma... jaunu treneri. Un izlikās, ka visi zem šī jumta dzīvo skaisti un laimīgi.
Tagad par šo sezonu. Kapteinis nevienu brīdi nav sabotējis, ignorējis vai kaut kādā citā mērā licis saprast, ka Pekas Rautakalio jaunā kārtība ir apstrīdama, aizdomīga vai – uzmetama. Tiesa, mainījusies ir Ozoliņa loma – tagad blakus ir treneris, kurš zina un spēj pamatot, kāpēc viņš prasa no hokejistiem konkrētas lietas. Savā ziņā tas ir jauki – kārtība izriet no kompetences, ko izstaro somu speciālists. Tajā pašā laikā, kapteinis un komanda iepriekšējos divos gados bija rosījušies savrup, piemeklējot iepriekšējam trenerim atbilstoša lieluma blefu... Rautakalio gadījumā nekas tāds nevar notikt – viņš prasa pēc pilnas programmas. Tagad ir divas autoritātes – viens, kas iepriekš bija neapstrīdams līderis, otrs – kas dzīvo ar pārliecību, ka komandā ir tikai viens galvenais treneris. Ozoliņš necīnījās par uzmanību vai par savas lomas pozīcijām, kam tagad ir cits ietvars. Viņš peldēja pa straumi – kā lika treneris. Taču viens ir tā sev iestāstīt, pavisam kas cits – to izdarīt... Vajadzēja paiet divdesmit spēlēm, lai saprastu – lai izmantotu hokejistu Ozoliņu viņa esošajā sportiskajā formā un gatavībā, ir jāmainās gan paša spēlētāja, gan arī trenera vīzijām. Ja Rautakalio saka, ka Sandis nav vēl simtprocentīgi gatavs fiziski, tad, atļaušos apgalvot - viņš labāks vienkārši nevar palikt. Ieskatieties šī hokejista pasē. Ja pats Ozoliņš sev ir iestāstījis vai pārliecinājis, ka viņš šim līmenim atbilst par tiem pašiem simts procentiem, tad atkal lūgtu paņemt rokā pases datus... Jā, varbūt kādā citā komandā, ar citu lomu un partneriem viņa šī brīža sniegums uz KHL ledus būtu ar citu iepakojumu, taču Rīgas Dinamo ir pavisam cits stāsts. Tā nav fitnesa zāle, kurā jaunajiem jānodemonstrē attieksme un muskuļu formas – hokejs nežēlīgi prasa citus atskaites punktus.
Kapteinis uz soliņa. Piekritīsiet – tā nav un nevar būt nejauša sakritība. Tas noteikti nav vienas trešdaļas eksperiments. Tāds treneris un personība kā Rautakalio, neko tādu neatļautos, ja neredzētu tam pamatu. Turklāt, ne tikai pamatu uz ledus, bet arī – citās vidēs... Tas var būt gan mājiens komandai, gan mājiens Ozoliņam. Pirmajiem tas varbūt palīdz vairāk, liek aizdomāties, izvērtēt, Sanda gadījumā – tā ir vēl viena situācija, kurā tiek aizskarts viņa pašlepnums. Visās iepriekšējās reizēs tādi pavērsieni ir piespieduši Ozoliņu spītīgi sakost zobus un parādīt – esmu labāks, nekā domājat. Kas notiks tagad? Vai trīsdesmit deviņu gadu vecumā viņš šīs savas dziņas jau nav nolicis plauktiņā, kur uz kastītes rakstīts – veči, pieņemiet tādu, kāds esmu, labāks vai sliktāks nepalikšu... Vai tāds Ozoliņš ir vajadzīgs šai komandai? Ko darīt? Vadība šo sezonu ir pasludinājusi par pārmaiņām, ko varētu arī norakstīt skurstenī. Domāt, ka tagad Rautakalio paspēlēsies, izgāzīsies un viņu padzīs – diezgan naivi. Ja trenerim dots uzticības mandāts, tad jāļauj arī rīkoties. Tas nozīmē, ka visticamāk Peka pēc šīs sezonas saņems kluba vadības priekšlikumu – pagarināt līgumu. Tas notiktu automātiski, ja komanda iekļūtu play off turnīrā, ja nē – klubam paliek pēdējā roka vai izvēle trenera jautājumā. Šaubos, vai viņi uzsāktu šīs pārmaiņas, no tām atsakoties uzreiz pēc gada – ar jebkuru sasniegto rezultātu. Tomēr – kapteiņa Ozoliņa jautājums paliek...
Ļaut viņam simboliski nospēlēt šo sezonu, pieņemt, ka tā ir nodeva laikam un viņa iepriekšējiem sasniegumiem un – pavasarī sarīkot lielās atvadas? Versija. Reāla. Vienoties ar Ozoliņu – ja komanda neiekļūst play off un tas kļūst zināms savlaicīgi – par salīdzinošu godīgu naudu piespēlēt kapteini kādai citai krievu komandai? Versija. Arī reāla. Klubs tiktu pie naudas, hokejists – pie cita turpinājuma. Vienīgi, kas no tā pašam Ozoliņam? Vai viņš ir izsalcis pēc kaut kā tāda? Samainīt Ozoliņu pret citu (-iem) spēlētāju, kas atbilstu trenera koncepcijai. Versija. Arī iespējama, tikai – kurš un pret ko... Vēl jau pie visiem pagriezieniem jāpatur prātā līgas intereses, jo tā Ozoliņa seju ir nopietni mārketējusi Zvaigžņu spēles sakarā. Ja Ozoliņu iesaista tirgos, situācija paliktu divdomīga. Likt kapteinim trenēties vairāk, spēlēt labāk? Atkal atgriežamies pie pases apskates un spēju griestiem noteiktā vecumā. Tomēr kapteinis uz soliņa ir kaut kas vairāk par viena spēlētāja nespēju aizvadīt uz ledus savu maiņu, vai morālais sods par pieļauto kļūdu laukumā. Tas ir kaut kas vairāk par atklāsmi – hei, viņš atkal sapinās savos lēmumos, tāpēc viņam ir jāpasēž, jāpārdomā... Pirms kāda laika treneris runāja par cirvjiem, kas jācilā, lai mainītu Dinamo hokejistu domāšanu. Iespējams, viņš īsto cirsmu sācis tieši ar šo gājienu... Drosmīgi, atbildīgi un nevar teikt – neizprotami. Tieši tāpēc turpinājums būs interesants. Kas atliek Ozoliņam? Pieņemt, ka viss notiek, lai būtu labāk. Viņš pats nav tāds āzis - lai to nesaprastu.
+5 [+] [-]
+10 [+] [-]
Spēles netiek vadītas vispār, viss pilnīgā pašplūsmā. Pasakiet kaut vienu spēli šosezon, kurā varētu teikt, ka komanda ar savu taktiku ir uzvarējusi spēcīgāku pretinieku un ir lauzta spēles gaita? Nav tādu. Varbūt vienīgi veiksmes vakars Maskavā pret Dinamo, kad krita iekšā visādi brīnumi.
[+] [-]
+12 [+] [-]
+7 [+] [-]
+8 [+] [-]
+1 [+] [-]
Un nav man saprotama arī cien. A.Pučes piekoptā Rautakallio slavināšana....... ar kādu mērķi?????
Piedodiet, bet šis soms man vienkārši šķiet aprobežots un spītīgs āzis, kas zin tikai viena stila hokeju, ko es sauktu par diezgan primitīvu.
Ir skaidri redzams, ka Dinamo nav un nebūs gatavi spēlēt tā kā soms to grib. Un runājot par pretinieku komandām ir lieliski redzams, ka pret šādu stila hikeju KHL komandām (es teiktu treneriem) spēlēt ir ļoti vienkārši.... Un nevajag visu novelt uz spēlētājiem, pagājušajā gadā varēja iemest un tagad nē.....??? Padomā trener vai vaina nav Tevī????? Es teiktu Pekam paldies un uz redzēšanos!
+3 [+] [-]
Nevar vainot tikai Hokejistus!
-3 [+] [-]
+10 [+] [-]
Kāpēc nosēdies ir ne tikai Sandis, bet arī Laviņš, Ankipāns, par Ņiživiju nemaz nerunāsim?
Kā komanda tika gatavota sezonai, vai nevar būt tā, ka mūsu jaunais treneris gluži vienkārši nav kvalificēts darbam ar VETERĀNIEM?
+2 [+] [-]
+9 [+] [-]
Un Pekka patiesībā ļoti grudri izdarīja atstājot Ozo uz soliņa tieši pēdējā spēlē pirms pārtraukuma, lai padomā un pārtraukumā pastrādā.
+7 [+] [-]
+7 [+] [-]
+4 [+] [-]
+2 [+] [-]
+7 [+] [-]
+3 [+] [-]
+2 [+] [-]
+2 [+] [-]
+10 [+] [-]
Es teiktu Jaguars, īpašs šarms un skaistums, prestižs, bet ar sev raksturīgiem mīnusiem. Bet kā rāda pasaules ritējums, ar vecu Jaguāru ne vienu vien jaunu Opelīti var nokost...
+1 [+] [-]
Par Ozoliņu - paskatieties +- un viss top skaidrs. Ir mazliet par traku. Mana versija - Ozoliņš pēc šīs sezonas beidz hokejista karjeru un paliek par treneri (aizsargu) Dinamo, nomainot Ignatjevu, vai arī aiziet uz citu komandu (aizbrauc uz USA?) par menedžeri/treneri, jo NETICU, ka no hokeja aizies.
+4 [+] [-]
+4 [+] [-]
+2 [+] [-]
Sen pierādīta patiesība - diktatoriska stila vadītāji necieš sev blakus stipras personības!
Vai vai viņš pirms sezonas nezināja Ozo spēles stilu? Vai viņš 20 spēlēs neredzēja Ozo fiz. kondīciju ,pēc muguras traumas?
Vai 20 spēļu laikā ''treneris - disciplīnas piekritējs'' pieņēma kādus radikālus lēmumus attiecībā uz spēlētājiem vai taktiku -nē!
Tā vietā,lai noorganizētu Ozo piesegšanu aizsardzībā ,viņš viņu atsēdina! Sākt lauzt to ko nevar salauzt . Absolūti stulba rīcība.
Vajag aizmainīt Ozo uz kādu ''oligarhu klubu'',lai pabeidz karjeru apgādājot meistarīgus uzbrucējus ar ''piespēlēm - konfetēm''!
-1 [+] [-]
+7 [+] [-]
+1 [+] [-]
Es pat teiktu, ka vairāk ir nobraukts auzās ar pārējiem letiņu aizsargiem, tas līmenis neatbilst KHL standartam, bet gribam tomēr uzvaras? Kurš no mūsu aizsargiem tiktu stabili spēlēt kādā citā krievu komandā? Baidos, ka...
+1 [+] [-]
Variants!?
Kā A.Pučes kungs agrāk (arī pavisam nesen) ir teicis - viņš ir uzbrūkošais aizsargs un ar to visiem ir jārēķinās.
Nenoliedzu, ka Ozo sāk norietēt, bet, lai tagad viņu atbrīvot no komandas, nu nez. Variants, kas vēl tiešām varētu patikt ir Ozo atvadas kā spēlētājam Rīgā, Zvaigžņu spēlē, bet citādi, tiešām nezinu.
+1 [+] [-]
Un tiem kas raksta ka Pekka var tikai spēlētājus kritizēt...iesaku padomāt, a ko viņam vēl darīt, ja spēlētāji kā spītīgi āži nedara to ko no viņiem prasa!!!???
+12 [+] [-]