Uz starta līnijas

Šī gada sagatavošanās posms ļauj cerēt, ka rīdzinieki tajā tiešām ir uzkrājuši (un nevis iztērējuši) spēkus un emocijas un ir gatavi ar pilnu jaudu uzsākt jauno sezonu. Un par to liecina ne jau tas, ka komanda ir izcīnījusi mazāku uzvaru skaitu. Uzvara ir un paliek katras spēles vismaz viens no uzdevumiem un tas, ka komanda ar to netiek galā, nav nekāds kompliments. Būtiski ir ar kādiem līdzekļiem tiek izcīnīts vai mēģināts izcīnīt šīs uzvaras.

Šajā sagatavošanās posmā treneru korpuss ir pietiekami plaši un regulāri variējis sastāvu (Štāls un Lūsiņš gan varēja cerēt uz ko vairāk), ļāvis regulāri vadošajiem spēlētājiem atvilkt elpu, dodot spēles laiku un iespēju sevi pierādīt pārējiem, kā arī tajās dažās reizēs, kad tika pārriets uz 3 maiņām, tas vairāk izskatījās pēc savainojamu un situācijas diktēta soļa un nevis pēc pārspīlētas vēlmes par katru cenu uzvarēt. Treneru korpuss ir mācījies no savām kļūdām, kas ļāvis šogad krietni veiksmīgāk sabalansēt sagatavošanās posma mērķus – sagatavot un pārbaudīt spēlētājus, iespēlēt sastāvu un veicināt komandas pārliecību par saviem spēkiem, izcīnot uzvaras.

Protams, sāksies sezona un varēs redzēt vai pašlaik saliktie punkti būs virs "i" vai kaut kur blakus. Nav šaubu, ka sezonā komandai būs gan veiksmes, gan arī neveiksmes brīži, tomēr šogad komandai ir jāsper nākamais solis un jāiegūst stabilitāte. Iepriekšējās sezonas tā ir bijusi viena no lielākajām problēmām, kad veiksmīgas spēles mijās ar pagalam neizteiksmīgām. Būtībā, par to, vai komanda turpinās izaugsmi, vairāk liecinās, nevis tas, vai komanda spēs pārspēt pagājušā gada sasniegumu, proti, iekļūt Rietumu konferences Gagarina kausa finālā, jo tas ir ļoti ambiciozs mērķis un tā piepildīšanai nepieciešama arī veiksme un apstākļu sakritība, bet gan tas, vai komanda spēs spēlēt stabili un regulārajā turnīrā uzvarēt biežāk nekā zaudēt. Ja spēs, tad arī komanda izpildīs izvirzīto mērķi, iekļūs izslēgšanas spēlēs un tālāk tad jau soli pa solim.

Komanda ir ļoti smalks mehānisms, kur visiem elementiem ir jābūt savā vietā, jādarbojas vienotā sistēmā un vienam otru jāpapildina. Starp sezonas manevri un komandas menedžmenta paveiktais komandas komplektācijā, liek izvirzīt vairākus jautājumus par katru no komandas līnijām un no tā, kādas atbildes uz šiem jautājumiem sniegs sezona, arī būs atkarīga veiksme tajā.

Vārtsargi. Šajā līnijā menedžmenta starpsezonas galvenais un svarīgākais lēmums bija nevis par to, ko un kā piesaistīt komandai, bet no kā atteikties. Komandas vadība, konceptuāli izlēma, ka viņi Edgarā Masaļskī nesaskata vilcēju, pirmo vārtsargu un komandas sirdsapziņu. Tāpēc viņam tika piedāvāts tas, kas tika piedāvāts un viss izvērtās tā kā izvērtās. Ir pilnīgi skaidrs, ja komandas vadība Edgarā saskatītu augstāk minētās īpašības, viņš būtu komandā. Pārējais viss ir lirika. Šajā rakstā neiztirzāsim, vai tas ir pareizs vai nepareizs lēmums, tas ir vienkārši noticis fakts.

Komandā ir jauna vārtsargu līnija – divi leģionāri (Telkvists un Holts) un rezervei arī vietējais (Lūsiņš). Potenciāli ļoti interesanta un cerīga vārtsargu līnija. Viens pieredzējis vārtsargs ar vārdu (Telkvists), bet pagaidām neatbilstošu sportisko formu un spēli, bet cerībām, ka uzlabojot pirmo, arī otrais uzlabosies. Otrs, salīdzinoši jauns vārtsargs (Holts), ar lielām ambīcijām jau šajā sezonā izkarot pirmā vārtsarga vietu, ko mērķtiecīgi arī sāka darīt pirms sezonas spēlēs. Būtu bijis ļoti interesanti redzēt, ar kuru vārtsargu Šuplers būtu izvēlējies uzsākt jauno sezonu, jo tas ļautu nojaust trenera domu gājienu, bet nu šoreiz laikam Telkvista savainojums būs izdarījis izvēli Šuplera vietā un sezonu uzsāks Holts. Attiecībā uz vārtsargiem galvenais jautājums ir par to kā un cik veiksmīgi tiks sadalīts spēles laiks starp abiem galvenajiem pretendentiem, kā arī, vai kādam no viņiem izdosies pārliecinoši izcīnīt pirmā vārtsarga vietu.

Aizsargi. Arī šīs līnijas sakarā galvenais starp sezonas notikums bija tas, kas nenotika, proti, netika piesaistīts neviens aizsargs leģionārs. Tāds menedžmenta lēmums - dot iespēju un paļauties tikai uz vietējiem resursiem, ir ļoti simpātisks. Tomēr tajā pašā laikā tas raisa virkni jautājumus. Komandā ir Ozoliņš, neapstrīdams līderis, bet vai ir vēl kāds, kura klātbūtni laukumā regulāri sajustu gan savējie, gan pretinieks? Vai ar vietējo spēlētāju pagājušajā sezonā uzkrāto pieredzi un Reķa piesaistīšanu būs gana, lai šosezon komanda vairs nebūtu starp tām līgas komandām, kas ielaiž visvairāk vārtus?

Uzbrukums. Šajā līnijā starp sezonā notika neizbēgamais – Marsels Hosa pārgāja uz bagātāku un ambiciozāku klubu. Attiecīgi Rīgas „Dinamo” jaunās sezonas viens no galvenajiem uzdevumiem ir atrast veidu kā aizstāt Marsela uzbrukuma pienesumu. Ir brīva uzbrukuma līdera vieta, vai ir kāds, kurš ir gatavs to ieņemt? Pašlaik nokomplektētajā sastāvā tādu spēlētāju neredz. Attiecīgi viens no būtiskākajiem jautājumiem ir - Vai komandā atradīsies līderis un, ja „nē”, tad cik veiksmīgi komanda spēs to aizstāt ar kopējām pūlēm?

Treneri. Arī treneru korpusā notikusi izmaiņa. Komandā vairs nav Miklošovičs, bet kā trenera asistents darbam ar aizsargiem piesaistīts ilggadējais Latvijas izlases aizsargs Viktors Ignatjevs. Vēl treneru sastāvā ir trenera asistents Artis Ābols un vārtsargu treneris Sergejs Naumovs. No šo vīru profesionalitātes un spējas sadarboties arī būs atkarīga komandas veiksme un atbildes uz augstāk minētajiem jautājumiem. Sergejam būs jāpamana un jāspēj noargumentēt kurš vārtsargs ir piemērotākais konkrētajai spēlei. Viktoram jāpanāk ambīciju celšanos aizsargu rindās un jāveicina tādu spēlētāju kā Galviņš, Sotnieks, J.Rēdlihs pāreja jaunā līmenī, kā arī jauno spēlētāju – Andersona un Cibuļska izaugsme. Šupleram ar Ābolu jāstrādā pie jauniem taktiskajiem risinājumiem, kas katrai maiņai dotu pietiekamu spēles laiku, ļautu izpausties katras maiņas stiprajām pusēm un palīdzētu kopīgi kompensēt spilgta līdera trūkumu komandā. Ja treneri tiks galā ar šiem uzdevumiem, panākumi neizpaliks. Lai izdodas!