Tenkas soda laukumā: par futbolu

Kad mūsu futbols vēl nebija mūsējais

Tā gan, Latvijas futbols savos pirmsākumos bija... dziļi anglisks – laikā, kad pašas Latvijas arī vēl nebija. Jo tas notika Baltijas guberņā, Krievijas ķeizaristē (caristē), kur slavenajā Rīgas pilsētā 1899. gadā pie britiem piederošās fabrikas „Salamandra” angļu tautības darbinieki vienojās šajā zemē pirmajā futbola vienpadsmitā. Tas saucās par „British Football Club”, kam ar laiku pievienojās „Union”, tad vāciskais „Ķeizarmežs”. Jo: „Futbolu spēlē divas partijas, pa 11 cilvēkiem katrā. Lieta pastāv iekš tam, lai iesistu vārtos lielu bumbu. Bez futbolistiem uz laukuma jābūt tiesnesim, kurš svilpj.” Tā 1908. gada augustā rakstīja „Rigasche Zeitung”, un tā bija skaidra patiesība.
1910. gadā (sic! – Latvijas futbola simtgade?!) nodibinājās pirmā futbola organizācija: Rīgas futbola līga, un notika pirmās oficiālās sacīkstes – 4. septembrī (sic!) startēja RFL meistarsacīkstes jau pieminēto triju komandu izpildījumā. Futbols iefiltrējās arī ģimnāzijās. Taču par pirmo latvisko futbolklubu varam dēvēt vienīgi „Amatieri” ar 1913. gadu, kura sastāvā jau lasām ausij tīkamus famīlijas vārdus: Kauķis, Kalniņš, Pētersons, Jurka, Ozols, Kosa, Makovskis, ir arī Ivanovs, Nikitins un Busarovs, bet ir arĪ Heitmanns. Pirms tam bija vien Hatons-Holls, Verkentīns un citi līdzīgie.
Starptautiskais sākums bija tāds slābans. Stingri zaudējumi Pēterburgas un Maskavas komandām, tad Somijas olimpiskajai izlasei pat ar 1:9. Tik pirms kara bija tie prieki, kā neizšķirts ar Kopenhāgenas akadēmisko (studentu) izlasi – 2:2.
Pa īstam latviešu futbols sākās pēc Pirmā pasaules kara.

Tā „gājām” uz futbolu

"Daugavas" stadionu kādreiz apjoza stiepļu sieta žogs – toties metrus četrus augsts. Sietā varēja ieķerties ar pirkstiem, varēja iespiest tajā kurpju purngalus, un tad jau cik tur tā darba tikt žogam otrā pusē. Tā mana paaudze piecdesmitajos gados gāja uz futbolu, turklāt taktiski saskaņoti. Kamēr vienā vietā zēni taisīja viltus manevru, piesaistot sev visu samobilizēto miliču uzmanību, tikmēr citā vietā bariņš jau bija pāri un prom uz tribīnēm. Tur tad vajadzēja likt lietā visu savu aktiermāku, lai pielūgtu tantiņas ielaist nabaga puisīti, kuram dikti jo dikti gribas redzēt futboliņu. Tiesa, dažs prata bez lūgšanās tantiņām gar muguru aizslīdēt kā zutis. Kad nu šķēršļi bija pārvarēti, un skatam pavērās zaļais laukums ar raibajiem spēlētājiem uz tā, bija jānopēta: kuri gan ir mūsējie? Kādreiz to varēja nešaubīgi noteikt pēc piektā numura spīdīgi plikā paura: aha, tas ir pussargs Ednans Tantiba, tātad attiecīgajos sporta tērpos ir "Daugava". Vēlāk, jau sešdesmitajos, skatiens meklēja septīto numuru. Ja tas bija pasīks un ar švuncloku virs pieres, tad skaidrs – Gunārs Ulmanis, "Daugava". Tiesa, mūsējos vēl varēja uzminēt pēc aizsarga Viļņa Straumes aizgrābjoši līkajām kājām. Pēc tam dēļ Reiņa Zālīša varenā auguma. Vēl nesen atkal pēc Māra Verpakovska ņiprā sīkuma. Un tā tālāk...

Tā sakarsa karsēji

Tovakar "Daugavas" stadions atgādināja huņņu ordas ielenktu romiešu cietoksni, kura aizstāvībai tika mobilizēti pat jātnieki. Jā gan, 1967. gada 14. oktobrī, tajā trakajā viesuļvētras rudenī, pirmo (un priekšpēdējo) reizi stadionā tiku redzējis miličus zirgos. Tiesa, tupēja viņi seglos kā kucēni uz žoga...
Jo tovakar "Daugava" lauzās uz augstāko PSRS futbola līgu, kura līdz tam cīņā sasniegta vēl nebija ne reizi. (dažkārt, kārtējo reizi futbolu “uzlabojot”, Maskavas funkcionāri mums to augsto godu piedāvāja “par velti”.) To nu varēja izdarīt klātienē, jāuzvar vien Stavropoles "Dinamo" ar "nieka" četru vārtu starpību. Bet kāpēc gan nē – ja jau līdzšinējās spēlēs ir skaidri redzams, ka mums ir dzelžaina aizsardzība, savukārt uzbrukumā sāncenšus ātros skrējienos kā dunča dūrienos grauj Smirnovs, bet spoži pārvaldot bumbu apspēlē – Ulmanis. Tribīnēs kā tautasdziesma uzplīvojis un palicis sauklis: "Lai dzīvo Ulmanis un aizsargi!" (Dažādā presē šis teiciens rakstīts dažādā redakcijā – es varu zvērēt, ka manā 1967. gada mutē tas brēca burts burtā kā tagad saku). Taču lai pasaka arī citi – žurnālisti A.Auziņš un V.Šķēle:
"Dedzīgākie līdzjutēji pie biļešu kasēm pavada naktis, guļot uz saliekamām gultām un sildot nosalušos sānus pie ugunskuriem. Pirms sacensībām iekļūt 5. maršruta trolejbusā toreizējās Ļeņina (tagad un pirms tam – Brīvības—I.O.) ielas pieturā ir gandrīz neiespējami, kaut arī spēļu dienās šim maršrutam piešķir daudz papildvagonu, līnijas numura vietā vien pieliekot lapiņu ar uzrakstu: "Uz futbolu". Pēc uzvarām tribīnēs liesmo avīžu lāpas, un bezbailīgākie vīri, apspēlējot "Daugavas" uzbrukuma līdera un komandas kapteiņa Gunāra Ulmaņa uzvārdu, skandē divdomīgo saukli par Ulmani un viņa aizsargiem. Proletāriski šanhajiskā Tallinas, Pērnavas un Avotu ielas apkaime pēc spēlēm uz pārdesmit minūtēm kļūst cilvēku pārpilna un no augšējiem stāviem futbola līdzjutējiem pretī māj kundzes (tolaik – biedrenes— I.O.) solīdos gados. Ulmanis, Laizāns un Zālītis ir tādi nacionālie varoņi, par kādu vēlāk kļūst hokejists Balderis. Vēl tikai jāuzvar pēdējā spēlē."

Tikai viena pendele...

Tā 43 gadus tālā rudens notikumi – gočai, kaut izstiepies – ir mūsdienu pasaulē par labākajiem izslavēto Latvijas sporta līdzjutēju dzimšanas laiks. Jau rūdīti un vienoti gavilēs par ASK un TTT basketbolistu, RRR volejbolistu cīņassparu pret visādiem krievniekiem, nu 20 tūkstoši (vairāk tālaika stadiona tribīnēs neietilpa) sajūt lielo tautas vienotības prieku. Un tā ir sagadījies, ka tam pāri plīvo brīvās Latvijas prezidenta vārds... ne velti Gunāru komandā cieši sauc par – Kažu. Par Prezidentu viņu vairāk dēvē cittautieši citos laukumos, un dažs no viņiem varbūt aizdomājas: kāpēc tā? Vai tad Latvijai arī bijis prezidents? Un kas tā Latvija vispār tāda ir? Kam viņa vajadzīga?
Bet – lai paliek jūtināšanās. Ir 1967. gada 14. oktobris, un "Daugava" iespiedusi stavropoliešus viņu soda laukumā. Runā, ka "Dinamo" esot saņēmis no gruzīniem krietnu priekšapmaksu par izmisīgu pretošanos "Daugavai". Laukumā tas nav sajūtams, viesi šķiet bikli tribīņu rēkoņas priekšā. Birst stūra sitieni, līdz Ulmanis padod desmito. Ir – 1:0! Vajag vēl, bet kā jau tādās reizēs, kad dikti vajag – kājas trīc. Taču 42. minūtē savā soda laukumā viesu aizsargs nepārprotami "pļauj" – tiesnesis rāda skaidri un gaiši: pendele! Ap 11 metru balto punktu mīdās Smirnovs un Ulmanis, viens uz otru skatoties. Treneris Boriss Reinholds: "Kad Ulmanis gāja pēc bumbas, es jutu, ka nav labi. Viņš nolika bumbu un atkāpās trīs metrus. Sitiena brīdī es aizgriezos no vārtiem. Ulbergs pēc tam man stāstīja – pusmetru garām. Iesistu, Stavropole būtu aizlūzusi. Bet iznāca vēl sliktāk – 2:1, un 15 minūšu laikā iesist trīs vārtus palika nereāli."
Latvijas futbola vēsture pauž: "Tai sezonai bija īpaša garša. Tāpēc, ka tā bija pēdējā tik latviskā futbola vienība PSRS meistarsacīkstēs. Tāpēc, ka "Daugava", uzvarējusi pēdējā spēlē, tomēr neiekļuva augstākajā līgā – itin kā triju neiesistu vārtu dēļ. Bet latviešu nacionālais futbols izbeidzās 1969. gadā ar Ulmaņa padzīšanu no meistarkomandas...”

Kad mūsu futbols vairs nav mūsējais

Pasaules vārtiem pēc 50 okupācijas gadiem atveroties: kas tikai nav gājis cauri Latvijas futbola laukumiem! Ikviens, kam nav bijis slinkums – izņemot, varbūt, vienīgi Austrālijas aborigēnus. Klubi ir tādi, kādi tie ir, un mūsu vienīgais nacionālais lepnums paliek Latvijas izlase. Kura spējusi futbola draugiem sagādāt neaizmirstamus mirkļus un lepnumu par Latvijas futbolu, par valsti pat...
Tas bija 2004. gadā, kad Latvija sensacionāli uzveica pasaules meistarsacīkšu bronzas ieguvējus turkus un iekļuva Eiropas čempionāta finālturnīrā. Tomēr visaugstāko virsotni piedzīvojām spēlē pret vairākkārtējo pasaules un Eiropas čempioni Vāciju, kurā angļu tiesnesi Reilijs viens pats izcīnīja neizšķirtu 0:0 par labu Vācijai. Latvijas izlasei, īpaši Verpakovskim, bija vairākas izcilas izdevības vācu soda laukumā, kuras pretspēlētāji pārtrauca ar acīmredzamiem noteikumu pārkāpumiem. Aizsargs Baumans pēc spēles pat atzinās, ka nogāzis Verpakovski pie vārtiem. Tiesnesis dziļdomīgi klusēja. Toties neklusēja tie itin daudzie futbola draugi, kuri bija mērojuši ceļu uz otru Eiropas malu, lai atbalstītu savu nacionālo izlasi. Komanda savukārt veica apli stadionā ar valsts karogu rokās. Tikai... tādus brīžus mums nav lemts bieži sagaidīt.
Ne jau pēc nacionālajām vai mentālajām īpašībām mūs vērtē starptautiskie futbola bosi. Tikai un vienīgi pēc maka biezuma: mazā Latvija futbola apmaksāšanas iespējās nevar konkurēt ar lielvalstīm, kurām tad arī tiek visas priekšrocības. Tas nav mūsu futbols.
Atliek tikai cīnīties.
Un... Latvijas sportistiem lidojot jau uz 2008. gada olimpiskajām spēlēm starpnosēšanās lidostā kāds galīgs arābs apkalpotājs izdvesa: „Latvia? Fūtboll! O-o!!!”.
Un pacēla īkšķi...