Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:459, Did:0, useCase: 3

Pamatoto cerību trase

Pamatoto cerību trase
Māris Štrombergs ir gatavs aizstāvēt...

Foto: marisstrombergs.com

Londonas derību slēdzēji (bukmeikeri) olimpisko zelta medaļu BMX riteņbraukšanā pareģo latvietim Mārim Štrombergam. Tiesa gan, pēdējās dienās esot sākuši šaubīties par zeltu, tomēr kāds medālis mūsējam vienalga un noteikti piektdienas vakarā tikšot kaklā kārts. Kāpēc?

Māris Štrombergs kā pirmais olimpiskajā vēsturē Pekinā jau aizdrāzās līdz BMX zelta medaļai. Un tas vis nebija nejaušs šāviens, bet gan 20 gadu darba cienīgs rezultāts. Jo 1988. gadā Valmierā tika atklāta Latvijā pirmā profesionālā BMX trase. Treneris Ivo Lakučs un olimpiskais čempions Māris Štrombergs ir valmierieši. No skaistās Ziemeļvidzemes pilsētas nāk arī pārējie mūsu olimpiskās izlases braucēji: Edžus Treimanis (šogad pirmā vieta Eiropā) un Rihards Veide (šogad otrā vieta Eiropā).
Ivo Lakučs pēc Pekinas sacīja: “Zelta medaļa nenozīmē, ka sākusies skaistā pasaka. Jāturpina darboties”.

Godīgi atzīstos: Pekinā no BMX braucējiem neko īpašu necerēju, dēļ zelta vairāk valbīju acis uz Ščerbatihu, Rubļevsku, šķēpmetējiem. Arī Štromberga pasaules čempionāta zelts, gūts olimpiskajā gadā, necik nepalika prātā. Jo: kas tas tāds BMX? Kaut kādi puikas grūstīdamies drāžas pa mākslīgiem kalniņiem, zilumus krītot uzdauzīdami. Nav ilgstoša, izbaudāma norises scenārija – čiks, un jau finišs. Var jau būt, ka zaļiem zēniem kaut kas tāds var interesēt, toties nopietniem vīriem – piedodiet…
Un tad, 2008. gada 22. augustā, SA speciālkorespondents ziņoja no Pekinas tur ieraudzīto:
“Kad Štrombergs kļuva par olimpisko čempionu, sastājās gara sveicēju rinda – gan to, kuriem pieklājās būt klāt šajā brīdī, gan arī to, kuriem sports nav nekas vairāk, kā sava blāvā politiskā tēla spodrināšana. Smieklīgi bija skatīties, kā pirmajās rindās sastājas politiķi, kuri paši nesen sportistiem atņēma naudu, bet vecāki, kuru maki šajos daudzajos gados tukšojušies bez manāma valsts atbalsta, tika atstumti tālāk no fotokamerām. Taču tieši vecāki ir tie, kuri izloloja šo zelta medaļu un tieši viņiem pienākas daļa no zelta medaļas, kuru pēc tās saņemšanas bija gatavs sadalīt olimpiskais čempions. Sava tiesa zelta pienākas arī Ivo Lakučam, kurš BMX virtuvi pārzina no A līdz Z.”
Tādā piepaceltā brīdī apzināties, ka, paliekot bez tā olimpiskā zelta, BMX Latvijā varēja arī nomirt lēnā nāvē, šķiet vismaz ķecerīgi. Taču uz to gāja. Pēc milleniuma sacensību rīkošana, visas citas aktivitātes, manāmi raucās mazumā. Bet tad nāca tas varenais stimuls – likumsakarīgais olimpiskais pārsteigums (tiem, kas nezināja), skaļš šāviens, kam jāmodina gulošos.

Tagad mums ir arī jauna, populāra un noslogota BMX trase Mežaparkā, kur sacensībās piedalās 200 un vairāk dalībnieku. Bez Valmieras un Rīgas savas trases ir vēl 13 vietās, savi BMX klubi pārstāv Madonu, Ventspili, Jelgavu, Saldu, Smilteni, Mārupi, Vecpiebalgu. Pēdējās lielās starptautiskās sacensībās Ventspilī jūlija sākumā no Latvijas piedalījās 99 sportisti

Bet Štrombergs pēc Pekinas – un atkal nezinātājiem visai pārsteidzoši un negaidīti—ņēma prīzi pēc prīzes Amerikā, treneris Lakučs bija kopā ar viņu Jaunās pasaules atklāšanā:
“ Viņam tas ir solis uz priekšu, un arī man – paskatīšos, paanalizēšu. Varbūt radīsies kāda jauna ideja, ko vajadzēs atcerēties, kad sāksies nākamais sagatavošanās posms. Mārim svarīgi pabraukt ikdienā kopā ar tiem pasaules čaļiem, lai psiholoģiski nostiprinātu pārliecību, ka nekā pārāka tur nav: tāpat divas rokas, divas kājas. Kāpēc lai mēs nevinnētu nākamajā pasaules čempī? Šis ir uzbrukums, nevis aizsardzība: nevis viņi brauc pie mums, bet mēs braucam pie viņiem, un paņemam sev to, ko vajag mums.”
Štrombergs atkal vinnēja pasaules čempionātu – tiesa, ne 2009. (4.vieta), bet 2010. gadā. Togad bija ieguvis arī Superkausu, atzīts par ASV labāko braucēju, un... sezonas pēdējās sacensībās guva smagu savainojumu: lauzta roka, dragāts plecs. Atgtriešanās 2011. gadā bija ar pasaules čempionāta sudraba medaļu Kopenhāgenā, bet šogad finālā tika diskvalificēts. Treneris Lakučs: „Viss jau bija kārtībā. Labākais viņš bija, spēcīgākais arī. Veiksmes pietrūka. Veiksme ir jānopelna. Varbūt nebijām līdz galam pelnījuši...”

Pirmsācējs Ivo Lakučs bijis klāt pie BMX ar pirmajiem soļiem Baiļu kalnā, kad trases pamatos ar puiku rokām iegūla vecā Valmieras teātra drupas. 1988. gada 4. septembrī tur notika pirmās sacensības, kurās uz starta izgāja 300 dalībnieki, galvenokārt ar paštaisītiem un pārtaisītiem riteņiem. Zināšanas par BMX Latvijas klubu apvienības prezidents, toreizējais LVFKI students un pirmais treneris Jānis Siliņš uzraka Maskavas bibliotekā un nostiprināja sarakstē ar holandiešiem. Viņš prata puikas aizraut sev līdzi trakajos kalnos…
Ivo pirmā olimpiāde pienāca jau 2000. gadā Sidnejā, uz kurieni talantīgo puisi pierunāja treka riteņbraucēji. Taču olimpiskās spēles veiksmi nenesa (ja 8. vietu sprintā var uzskatīt par neveiksmi – dažs cits par to sapņodams sapņo). Lakučs pie trekistiem nepalika, atgriezās pie savas mūža mīlestības – BMX. Kaut paša otrajā olimpiādē Atēnās neizdevās pārvarēt sacensību pirmo kārtu, Ivo Lakučs jau kā treneris 2008. gadā tika pilnībā gandarīts ar drauga zelta medaļu.

BMX kļūstot par olimpisko sporta veidu, tūdaļ sarosījās lielvalstis un citas, kurās līdz tam krosa velosipēdi nekādā cieņā nebija – Ķīna (olimpisko spēļu vieta), Krievija (nākamā pasaules čempionāta rīkotāja)…
Tikai – jau kuro reizi pierādījās, ka “uz sitiena” jeb ar vienu šāvienu tie lielie un paliekošie panākumi nenāk vis.
Ivo apcer situāciju:
“Uzskatu, ka visa pamatā tomēr ir pieredze un funktieris. Jau 2003. gadā visi runāja: pieci gadi, Ķīna, tad tik jūs redzēsiet! Taču man bija pārliecība, ka ķīniešu Pekinā nebūs – jo vienkārši pats esmu izgājis tam cauri un saprotu, kāds ir process un cik ilgu laiku tam vajag. Viss notiek pa posmiem – nāk klāt spēks, psiholoģija, pieredze, un vienā dienā to visu iegūt nevar. Un visam galā vēl ir veiksmes faktors, kas arī nenotiek pats no sevis: tas ir jāsasniedz, jānopelna, jāizdzīvo. Mārim pagāja pieci gadi, lai kļūtu no viduvējības par čempionu. Ja tie citi sāk pilnīgi no nulles, tad es saku: vajadzēs ne mazāk, kā desmit gadus. Starp citu, tāda teorija ir arī Amerikā: desmit gadi ir laiks, kāds vajadzīgs olimpiskā čempiona izaudzināšanai – ar visām tādam sasniegumam vajadzīgajām īpašībām.”
Atceramies – Ivo Lakučs, 1988. gadā iesācis, pūlējās vaiga sviedros līdz pirmajam lielajam starptautiskajam sasniegumam tiešām desmit gadus – 1997. gadā jaunais latvietis kļuva par pasaules junioru čempionu. Vēl četrus gadus vajadzēja, lai iekļūtu pasaules pieaugušo elitē – 2001. gadā sudraba medaļa.
Tagad... Edžus Treimanis ir Valmieras trases vienaudzis, Rihards Veide dzimis trīs gadus vēlāk. Abi starptautiskajā apritē min pedāļus kopš 2009. gada. Abi jau pataustījuši, kādā krāsā ir medaļas. Vēl ir laiks, jebšu viņu laiks jau klāt?

Treneris pēc Pekinas pauda: “Daļa šīs medaļas pieder katram no mūsu komandas. Ne tikai braucējiem – tāpat vecākiem, arī tiem, kas šeit strādāja un palīdzēja – Marekam Ostrovskim, Olafam Lakučam. Mēs esam kā viena liela ģimene. Medaļas lielāko daļu var atstāt Mārim, pārējo sadalīt uz galviņām Tas nav tikai mans darbs, tas ir mūsu visu darbs. Nebija nemaz tik viegli, kā beigās varbūt sanāca un izskatījās. Taču es ticēju, ka mēs to varam, un Dievs bija ar mums, palīdzēja daudzās lietās un vietās. Es, Māris, pārējie – mēs pavadījām labāko laiku, kāds mums bijis. Tik tiešām, viss ir sanācis un gājis no rokas, un es zināju – te kaut kam ir jābūt! Šī medaļa – tā ir mūsu dzīve. Tagad izrādās – tā bijusi zelta dzīve. Mēs vienkārši darījām to, kas mums patika, izdzīvojām to visu. Neko daudz neprasījām un neko daudz negribējām. Vienkārši gribējās braukāties, izzināt BMX, apsteigt konkurentus. Lieliski, ka Latvijā ir tādi talantīgi cilvēki, kas uz saviem pleciem spēj to iznest. Ja nebūtu Māra, būtu Artūrs (Matisons, 2006. gada Eiropas čempions – I.O.), ja nebūtu Artūra, varbūt būtu es. Un ir vēl puiši, kas nāk aiz mums. Mēs uz to gājām – jo vairāk cilvēku, jo vairāk iespēju atdot enerģiju un palīdzēt tam vienam. Tāpēc uzskatu, ka šis zelts ir un ir zināmas sistēmas nopelns.”

Ko Lakučs, Štrombergs, Veide, Treimanis un arī Sandra Aleksejeva (Olafa Lakuča audzēkne) spēs pateikt 10. augusta vakarā Londonā? Viņi var parunāt pilnā balsī...

  +4 [+] [-]

, 2012-08-07 09:18, pirms 12 gadiem
ir jādabū, ir jādabū tā medaļa!!!

  +3 [+] [-]

, 2012-08-07 09:45, pirms 12 gadiem
Ivo intervija pēc Pekinas ir viena no aizkustinošākajām, ko ir gadījies dzirdēt.

  +2 [+] [-]

, 2012-08-07 11:24, pirms 12 gadiem
Neliela kļūdiņa rakstā. Lakučs nepiedalijās Atēnas olimpiskajās spēlēs. Viņa otrās spēles bija Pekinā.