Kāds ir dzirdējis tantukus?

Domājat, ka Celmiņš un Timmermanis bija divi vienīgie, kas ar trīcošu balsi komentēja visu laiku lielāko uzvaru Latvijas pludmales volejbola vēsturē? Meli. Arī šo rindu autors pie ieslēgta skaļruņa telefona klausules otrā pusē komentēja notikumus pēdējā setā veselai cilvēku grupai, kam nebija iespējas šo spēli redzēt, bet sēdēt dīkā, gaidot rezultāta parādīšanos internetā, neļāva nervu stāvoklis. Tāpat jau visas dienas garumā nācās atbildēm uz neskaitāmiem jautājumiem par to, cikos spēle sāksies, kur to varēs redzēt internetā, cik lielas ir mūsējo izredzes un vispār – kāda velna pēc viņi laukumā ir tikai divi? Vienaldzīgo ir maz, un to varēja konstatēt, uzreiz pēc spēles skrienot uz benzīntanku pēc ūdens – visiem, kam logi tuvējās mājās vaļā, uzgriezts LTV7 un olimpiskā studija. Cilvēki, kam līdz šim svešs ir bijis sports, par volejbolu, kur nu vēl pludmales, nemaz nerunājot, tagad nepacietīgi seko līdzi - spiedz, lamā aklos tiesnešus, kas nav fiksējuši, kā bumba izlido autā vai arī – kā pēc gremdes bumba ir skārusi bloku.

2004. gadā bija ārkārtīgi amizanti vērot, kāds futbola bums, skatoties Latvijas izlases spēles Eiropas čempionātā, bija Latvijā. Vislabāko piemēru izdevās novērot Siguldas kapsētā – divi tantuki, uz soliņa atsēdušās, skaļi pārsprieda Latvijas – Čehijas spēli. Tika vērtēta pat Isakova darbība aizsardzībā, bet katrā otrajā teikumā: „Bet – kā cīnījās!” Šogad neko tik labu nav izdevies novērot (varbūt kādam ir kāds stāsts – rakstiet komentāros!), bet tas, ka visas sarunas ir par un ap pludmales volejbolu – tas gan. Turklāt pilnībā spēļu laikā vārās publiskā telpa, čivinātājiem – veciem vai jauniem, lieliem vai maziem - vīterojot tikai un vienīgi par pludmales volejbolu.

Grūdiens arī sporta veida reālajiem spēlētājiem. Proti, ir stāsts par masveidību. To, ka bīčvolejbols ir populārs, tautā iemīļots kā veids, kā pavadīt brīvo laiku ,– to varēja pamazām novērot jau iepriekšējos gados, taču šogad, faktiski – šobrīd, piemēram, dzimtajā Siguldā normālā pēcpusdienas stundā nav iespējams atrast pleķi, kur padzenāt pludmales volejbolu, jo ap vienu laukumu tuvāk pilsētas centram mēdz pat spietot 30 un vairāk spēlētāji, spēlējot 6 komandās pa pieci katrā. Faktiski – bumbai nemaz nav kur nokrist. Bet lejā pie Gaujas pulcējas elite – ar brāļiem Dukuriem priekšgalā. Līdz ar to bumbas dzenātājus var redzēt arī māju pagalmos, dalot piespēles pa apli.

Šobrīd ir pateicīga augsne, lai masu psihozi izmantotu sporta veida attīstībā, treniņu grupu komplektēšanā un visā parējā, piemēram, mārketings, treniņu bāzes (viens dižprojekts bīčam Siguldā tā arī stāv nepabeigts un drīz būs grausts) ...Ir jau bijuši Latvijas sportā dažādi precedenti, aiz kuriem varēja, taču neizdevās aizķerties. Piemēram, 2007. gadā Pasaules kausu regbijā demonstrēja LTV7, bet pēc tam regbija treneri bija vieglā eiforijā – gāž riņķī visos iespējamajos veidos! Kolēģi un draugi lūdz skaidrot nianses, bērnus ved trenēties...Kas notika pēc tam? Turpinājuma nebija, jo nebija ažiotāžas, proti, iespējas sekot līdzi pasaules elitei. Pilnīgi tas pats stāsts par BMX un arī par kamaniņu sportu pēc 2003. gada pasaules čempionāta. Secinājums – ko dod šāds uzplaiksnījums reizi četros gados, ja nav turpinājuma, turklāt tam nav sagatavota augsne? Cerēsim, ka Latvija, kura šogad, teiksim bez pārspīlējuma, ir pierādījusi sevi kā pludmales volejbola lielvalsti, dzīvos, jutīs un spēlēs līdzi mūsējiem arī turpmāk. Lai nav jāsecina, ka šis atkal bija kārtējais vienas nakts sakars.