KHL drafts – izdomāts teātris...

Var jau krievus saprast – viņi mēģina kopēt labāko, kas noticis pasaulē, viņi cenšas. Hokejā labākais ir NHL un tad nu Kontinentālās hokeja līgas matu sakārtojums tiek veidots pēc aizjūras fasona. Nu, vismaz atsevišķos gadījumos tā izskatās. Interesanti, ka krievi ar vārdiem parasti noliedz Ziemeļamerikas piemēru atdarināšanu, bet ar darbiem veido hibrīdus – kaut ko pa vidam, kā paši saprot. Piemēram, čempionāta grupu reģionālais princips viņiem kā ideja pieleca tikai otrajā gadā. Ar līgas paplašināšanu ir vēl bēdīgāk. Varētu gribēt un vēlēties, lai vismaz esošie zobrati nostiprinās, lai mehānismi sāk ne tikai ieeļļoties, bet arī griezties, taču – nē. Kā pie durvīm kāds klauvē, viņš tiek ielaists. Protams, krievu viesmīlība ir šīs tautas mentālais kods, taču, ja KHL tiek būvēts kā biznesa instruments, tad kaut kādai biznesa loģikai vajadzētu būt arī šajā sakarā. Redz, zviedri viņus pasūta – šie liekas mierā. Citos gadījumos atkal – luncinās, kratās, dīdās, ostās. Tas par slovakiem, ukraiņiem, lietuviešiem... Ja Viļņai būtu koferis ar naudu – viņiem tur būtu KHL komanda. Nekas slikts jau tas nav, tikai nav saprotama pašas līgas stratēģija šajā sakarā. Vai pašmērķis – izveidot lielāko hokeja līgu pasaulē! – pagaidām netiek dzīts uz priekšu par katru cenu, kas beigās var pārvērsties par čūsku, kas sāk ēst savu asti. Vienā galā klubi nāks klāt, otrā viņi bankrotēs un ies prom...

KHL jauno spēlētāju drafts arī izskatās kā no koka nokritis un diemžēl – kādam uz galvas. Kāpēc viņi vēlas par katru cenu šādas ceremonijas? Lai kaut ko aizsargātu. Ko, no kā, kam par godu? Tad vēl pa vidu maisās kaut kādas mistiskas veto tiesības, kas pirmajā kārtā aizsargā savas sporta skolas audzēkņu intereses. Jau otro gadu pēc kārtas kāda no komandām pēkšņi KHL draftā izvēlas kādu NHL zvaigzni. Ja pērn par to visi pasmējās – sak, Ivani duračoki savākušies, paši vairs nesaprot, ko dara, tad šogad šādi precedenti tika jau izskatīti īpašā komisijā. Piemēram, Lokomotiv izvēlējās Džonu Tavaresu, ko zinām kā Ņujorkas Islanders uzbrukuma līderi un pēdējā pasaules čempionātā pamanījām viņu Kanādas izlasē. Pēc drafta KHL paziņoja, ka šī un vēl divas izvēles (CSKA – Beklunds, Sibirj – Larsens) netiks atzītas par spēkā esošu, jo minētajiem hokejistiem esot līgumi ar NHL klubiem. Līdz šim neko netikām dzirdējuši par KHL un NHL savstarpējiem sadarbības paktiem. Ja kaut kas tāds būtu, tad krievi būtu māvuši pār trejdeviņiem novadiem. Tajā pašā laikā mums ir piemērs deguna galā, kad pērn Kasparu Daugaviņu izvēlējās Torpedo. Šogad Sējējs gribēja tā kā Ņižnijnovgorodai pavaicāt, vai šie nevēlas tomēr šo izvēli atdot Rīgai. Par skaistām acīm tas nenotiks – šie atcērt. Jādod kaut kas pretī, jo Torpedo paši redz Daugaviņu kā lietas koku sava kluba nākotnes kreklā. Tajā pašā laikā labi atceros – brīdī, kad KHL draftā tika izvēlēts Daugaviņš, viņam jau bija spēkā līgums ar Otavas Senators. Tas vēl ir joprojām! Ja KHL kaut kur klīst apkārt loģika, tad šajā reizē to varētu pārbaudīt. Neredzu nevienu argumentu, kāpēc Daugaviņa pērno izvēli KHL ietvarā Rīgas komanda nevarētu apstrīdēt. Varbūt vismaz tādā veidā mēs atvieglotu sev dzīvi, runājot par konkrētā uzbrucēja iespējamo spēlēšanu Dinamo.

Daugaviņa gadījums pieminēts apzināti, jo acīmredzot tas arī licis mūsu kluba vadītājiem nosaukt publiski vismaz vienu argumentu, kāpēc viņi izvēlas spēlētājus KHL draftā. NHL tas notiek, lai ilgtermiņā veidotu kluba sportisko stratēģiju – tur pat mazākajām niansēm ir nozīme. Sākot ar auguma parametriem un beidzot ar nūjas tvērienu. Mūsu gadījumā lietas ir vienkāršas – Rīgas Dinamo prioritāte (un faktiski – vienīgais atskaites punkts, kāpēc vispār viņi tur ākstās) ir vietējo spēlētāju aizsargāšana. Tāpēc mēs šogad esam paņēmuši Ediju Leitānu – Rinki, Edgaru Lipsbergu, Kristeru Gudļevski un Kristiānu Pelšu. Taču izvēlējušies arī esam divus ārzemniekus – somu Niklasu Luceniusu un zviedru Viktoru Rasku. Kāpēc tieši šie hokejisti? Par to pagaidām Dinamo oficiālie ziņu avoti klusē... Ziemeļamerikā komandām ir savi izlūki, nodomi, aprēķini. Mums – tikai zemteksti. Labi, par savējiem skaidrs. Vajadzēja ņemt, lai krievi nepaņemtu. Interesanti, ka tajā pašā laikā Znaroka trenētais Maskavas Dinamo vienu Latvijas junioru (U18) izlases hokejistu mums tomēr nocēla – Artjomu Dašutinu. Kāpēc mums viņš bija neinteresantāks par to pašu zviedru Rasku, kas ir Dašutina vienaudzis – nepaliek skaidrs. Salīdzināt zviedru U18 izlases uzbrucēju ar tāda paša vecuma latviešu bāliņu laikam nav tīri gudri – skandināvam tomēr ir priekšrocības, jo Zviedrijas izlases pieraksts jebkurā vecumā ir kvalitātes zīme. Bet – kur tad paliek pašmāju audzēkņu prioritātes pie mūsu aizgalda? Turklāt, Raskam (dzimis 1993. gadā) ar Leksandu ir līgums līdz 2012. gadam un maz ticams, ka viņš to vien tik gaidīja, kad viņu izvēlēsies Rīgas Dinamo. Turklāt, nevajadzētu aizmirst, ka zviedri savu jauno spēlētāju tirgu aizsargā ar darbiem – par melnā balzama pudeli un Laimas konfekšu kasti neviens Viktoru Rasku nekur nelaidīs. Vai tas būtu NHL vai KHL... Par otru ziemeļnieku ir cits fons: Niklas Lucenius (dzimis 1989. gadā) ir savulaik paņemts NHL kluba Atlantas Thrashers aprūpē, taču kaut kā pagaidām ar viņu tur neviens nerēķinās. Katrā ziņā – līgums kā Daugaviņam, viņam ar NHL klubu nav. Toties ir laba statistika Tappara klubā – aizvadītajā sezonā uzbrucējs 56 spēlēs guvis 17 vārtus un 29 piespēles. Abus izvēlētos leģionārus saista vēl viena nianse – abi ir centri, kas patiešām ir viena no Rīgas Dinamo vājajām vietām. No šāda zara raugoties – jā, izvēle pragmatiska, mērķtiecīga.

Luceniusa sakarā vēl varētu būt šādas pārdomas un sapņi. Iespējams, ka Normunds Sējējs šo divdesmit vienu gadus veco uzbrucēju ir uzrunājis kā varbūtējo jaunās sezonas pogu pie Dinamo mēteļa. Soms droši vien saprot, ka KHL līmenis nav slikts, lai veidotu savas karjeras nākamo atspērienu. Kā savas valsts U20 izlases dalībniekam, arī viņam par savām kvalitātēm nav jāpārliecina hokeja aprindas. Cita lieta, ka ne visos gadījumos Dinamo var cerēt uz kāda leģionāra labvēlību vai piekrišanu, jo naudas mums nav daudz. Bet nauda ir jāmaksā arī par jauniem spēlētājiem. Redzot, kā viņam no rokām izslīdēja citi pavasara gājputni, kas vispirms paņēma no Sējēja piedāvājumu un ar to pieklauvēja pie citu KHL klubu durvīm, kas mierīgi pārmaksāja – droši vien Luceniusa gadījumu pavada šīs atmiņas. Varbūt Sējēja rīcībā bija informācija, ka somu uzbrucējam ir vēlme spēlēt KHL, taču nav skaidrība – kur to darīt. Paturam prātā, ka KHL komandās ir daudz somu – arī treneru, kas gatavi labu materiālu izmantot lietderīgi. Tad nu Rīgas Dinamo visticamāk ir paņēmusi jauno somu tādā kā virtuālā gūstā – ja puiša aģentam būs citi nodomi vai pretendenti, KHL viņš var nonākt tikai ar mūsu Dinamo svētību. Bet – varbūt šajā sakarā vienkārši murgoju un nekas no augstāk aprakstītā nav pat tuvu patiesībai.

Kāpēc lai būtu, ja KHL drafts patiesībā ir tikai pēc formas kaut kas līdzīgs labāko jauno hokejistu izvēlei. Pēc satura tas atgādina Krievijas armijas kara bāzi, kurā, sagaidot ģenerāļa ierašanos, tiek pēkšņi krāsotas kokiem lapas... Starp krievu komandām pastāvot vienošanās, ka tās, izvēloties citas sporta skolas audzēkni, hokejista pirmajiem audzinātājiem izmaksās kompensāciju. Vai tāpēc Santkpēterburgas SKA šī gada KHL draftā nepaņēma nevienu(!) Krievijā dzimušu un augušu hokejistu? Visticamāk, tam pamatā ir cits stāsts... Un, nez vai tas nozīmē, ka Maskavas Dinamo tagad maksās Dašutina pārstāvētajai Rīga/Profs... Noteikti – nē. Tajā pašā laikā, vai tad kompensācija vai materiālais gandarījums nepienākas vismaz tām mūsu hokeja skolām, kurās Rīgas Dinamo atrada savus nākotnes asnus? Teorētiski – vajadzētu. Jo pašai Dinamo taču nav nekā, ko mēs saprotams ar vārdu – sporta skola vai jaunatnes hokeja sistēma, kārtība, piramīda. Pērn Rīga nodraftēja Bukartu, A.Džeriņu, Jekimovu un Podziņu. Pirmie divi spēja iekļūt komandas pamatsastāvā, Jekimovs izvēlējās citu karjeras taciņu, bet par Podziņu vēl pavasarī Normunds Sējējs šo rindu autoram teica, citēju – mēs nezinām, ko tas Podziņš vispār spēj laukumā (viņš trenējas un spēlē Maskavas Kriļja Sovetov sporta skolā)... Tad jāvaicā – ja reiz nezinām, ko tad māžojamies pa draftiem? Jauno spēlētāju izvēles parasti atspoguļo arī klubu izpratni un kompetenci par hokeja tirgus attīstību. Mēs pagaidām te saimniekojam pēc nacionālajām pazīmēm. Tā var darīt, ja spējam atbildēt uz jautājumu - kāpēc? Loģisku atbilžu nav, tāpat kā pats KHL drafts ir, atvainojiet, pagaidām neloģisks...