Augstprātības cena

Nav šaubu, ka pašapziņa ir svarīga lieta un, lai gāztu kalnus, ir nepieciešama pārliecība, tomēr tam visam būtu jāizriet no konkrētām spējām, konkrētiem darbiem, konkrētiem pierādījumiem. Izlase šos spēli uzsāka strauji, ar vārdiem „Esam stipri! Esam vareni!” uz lūpām un pirmās veiksmes tikai vēl vairāk iepūta gaisu jau tā uzpūstajā pašapziņā, liekot pat noticēt, ka realitātē trauslais mehānisms ir neievainojams. Tomēr šāda spēle bija pārāk liels risks, un izvērtējot abu komandu stiprās un vājās puses, šis risks vienkārši nešķiet izsvērts un pārdomāts. Kāpēc?

Latvijas izlase šajā turnīrā ir komanda bez nopietnām stiprajām pusēm, bet ar divām izteiktām vājajām pusēm – komanda pēc būtības spēlē ar pus vārtsargu un komandā ir viena spēlējošā maiņa. Neviens komandā pie tā nav vainīgs, tā vienkārši ir šī pavasara realitāte un paldies Edgaram, kurš izdarīja no sevis visu atkarīgo, lai vispār varētu iziet laukumā. Proti, Latvijas izlase turnīrā spēlē ar cerību, ka Edgars spēs brīnumaini uzņemt sportisko formu turnīra gaitā un, ka papildus līderu maiņai, parādīsies arī citi spēlētāji, kas spēs veidot rezultātu. Diemžēl šis process objektīvu iemeslu dēļ nenotiek gluži tā kā mēs visi vēlētos.

Tā ir vienkārša faktu konstatācija, bet tai ir vismaz divas būtiskas konsekvences – pirmkārt, tas nozīmē, ka izlasei ir ļoti maz manevru iespējas un tā ir ļoti ierobežota dažādu taktisko risinājumu izvēlē, otrkārt – tas nozīmē, ka pretiniekam nav jāizdara nekas pārdabisks, lai apturētu Latvijas izlasi un nospēlētu uz tās vājajām pusēm.

Latvijas izlases likme uz aktīvu spēli ir saprotama, jo spēlēt no aizsardzības tā diemžēl nevar atļauties - tādā gadījumā būtu nepieciešams par sevi pārliecināts un labā sportiskā formā esošs vārtsargs, kāds diemžēl šogad nav izlases rīcībā. Izlasei ir jāspēlē aktīvi, jāslāpē pretinieka uzbrukumi jau vismaz uz pretinieku zilās līnijas, bet atslēga ir spēlēt pacietīgi un ar skatu uz saviem vārtiem, proti, tā, ka vismaz divi uzbrucēji visu laiku pozicionāli atrodas pozīcijās, lai palīdzētu aizsargiem un vārtsargam. Šāda spēle ir smagnēja, samocīta, prasa daudz fiziskos un emocionālos spēkus, pacietību un disciplīnu. Un arī tad tas viss ir bez garantijām. Tomēr diezin vai šim izlases modelim ir sevišķi daudz citas izvēles kā laukumā tikai strādāt, strādāt un strādāt...

Latvijas izlasei padevās tik veiksmīgs starts, viss izdevās tik šķietami viegli, ka ļoti uzskatāmi varēja redzēt kā komandas pārliecība pārrauga pašpārliecinātībā. Ja sākumā ripas kustība bija pa drošajām zonām un uzbrucēji viens otru piesedza arī gadījumiem, ja ripa tiek zaudēta, tad apreibuši no savas veiksmes puiši pazaudēja baiļu sajūtu un ar vien biežāk sāka darboties pārdroši. Pat NHL spīdekļa Vaneka klātbūtne nešķita pietiekami būtisks arguments, pat ne tad, kad Vaneks vienreiz piedeva. Izlase aizmirsa, ka pati ir bieži bijusi tādā situācijā kā Austrija un iekrita pretinieka izliktajās lamatās, kā neviens vien pretinieks ir iekritis arī Latvijas.

Austrijas treneris brīdināja, ka ir izpētījis Latvijas izlasi un centīsies izmantot tās vājās puses. Arī Austrijas izlases gadījumā, viņu izvēlētā likme uz spēli no aizsardzības, atdodot iniciatīvu Latvijas izlasei, bija likme ar risku, kā jau jebkura no izvēlēm, bet Austrijas gadījumā šis risks šķiet krietni vien izsvērtāks un pārdomātāks, jo viņi būtībā perfekti nospēlēja uz savām stiprajām pusēm, izmantojot Latvijas izlases vājās vietas:
- Austrijas izlases vārtos spēlē vārtsargs, kurš aizvadījis lielisku sezonu labā līgā un atrodas labā sportiskajā formā, proti, likme paļauties uz viņa spējām, bija pietiekami izsvērta;
- Latvijas izlasei uzbrūkot, bija skaidrs, ka parādīsies iespējas pretuzbrukumiem un Austrijas izlasē ir izpildītāji, kas tos spēj realizēt;
- Tāpat, zinot Latvijas izlases vārtu līnijas problēmas, būtiski bija veidot burzmu vārtu priekšā un mest pie katras iespējas.
Proti, austriešu izvēle bija pietiekami pārdomāta, kas arī atmaksājās.

Latvijas izlases spēlētāji un, iespējams arī treneri, šķiet vienkārši atsakās noticēt un pieņemt faktu, ka šī gada izlases modelis ir ļoti trausls un nestabils mehānisms. Savādāk grūti izskaidrot to, kas notika laukumā. Turnīrs turpinās un nekas nav beidzies, kamēr nav beidzies. Tomēr komandai pēc iespējas ātrāk būtu jāsaprot un skaidri jāatbild uz zatlerisko jautājumu: „Kas es esmu?”. Apzinoties savu ievainojamību ir labas iespējas piesegt un aizsargāt savas vājās vietas. Tas jau būtu daudz. Ja komanda to turpinās ignorēt, tad cietīs ne tikai deguns. Lai izdodas!