Ar grīdas lupatām rokās...

Tas, ko, iespējams esam palaiduši garām – gan dāņi, gan norvēģi, gan vēl jo vairāk vācieši, jau labi pasen savas hokeja mājas būvē no materiāla , kas ir viņu rīcībā un neko neizgudro lieku. Tiek izmantots racionāls piegājiens, no hokejistiem izspiežot maksimālo, ko vispār varētu dabūt no viņiem ārā... Te runa ir mazāk par talantu un meistarību, bet gan par fizisko spēku, kāju ātrumu un spēlētāju vietu laukumā. Kamēr latvieši savus desmit gadus apdziedāja Kerča pauzes, Beļavska viltību, Tambijeva lokanību, Irbes mūrīšus un tā tālāk, mūsu tuvākie konkurenti vēsā mierā savā hokejā veidoja pragmatisko stāstu – ir labi redzams, ka konkurentu pieaicinātie speciālisti izvēlējās kārtību, pretstatā mūsu paģērētājam skaistajam, kombinacionālajam un kādam tik tur vēl nē hokejam. Tādā vīzē mēs nevis akcentējām mūsu patieso spēku, bet ik gadus ļāvāmies nostaļģijai, meklējot sastāvu, kas raus pretinieku gabalos ar piespēlēm, nomāks viņus skaitliskajā vairākumā, izģērbs vārtsargus... Nenoliegšu, mums bija paaudze, kas to mācēja, taču paaudzes kā zināms nav iespējams klonēt. Var paturēt iestrādātas kombinācijas, bet, ja nav šo zīmējumu izpildītāji, tad šāds mantojums patiesībā tikai kaitina līdzjutējus un padara pašus hokejistus par kompleksainiem nūģiem. Tas ir tas pats vecais Cipuļa stāsts – labs uzbrucējs, no kura hokeja sabiedrība nezin kāpēc ir iedomājusies sagaidīt vairāk, nekā viņš var dot. Tajā pašā laikā, tas, ka Mārtiņam patiešām uz laukuma ir ko darīt, ka viņš savu ātrumu, enerģiju un prasmi spēlēt ar augumu pie apmalēm, visai pārliecinoši atrāda teju vai katrā vakarā – paliek nenovērtēts. Jo, redz – viņš atkal neguva vārtus... Vai ņemsim Alekseju Širokovu, kas pēc būtības ir izcils kaujinieks, tomēr citiem treneriem nepatika, jo par maz talanta un individuālās meistarības. Tagad viņš ar savu darbību savelk dūrē maiņu, kas nosaka izlases ritmu un – tas ir agresīvs hokejs, kurā vairāk dominē disciplīna, pašatdeve, spēks... Kāpēc mums Širokovu pārmācīt, ja viņam citas kvalitātes? Starp citu, pērn treneri tikai pēdējā brīdī izlases sastāvā iecēla Ķēniņu, pakļaujoties menedžera autoritātei... Bet – varēja arī neņemt, ko arī būtu darījuši, ar to pašu veco atrunu – neder Latvijas skaistajam hokejam. Un tādi šķietami nederīgie vai neatbilstošie pīlēni mums salasās vesels bars!

Tā ir pilnīgi neizskaidrojama un neticama apstākļu sakritība, bet piekritīsiet – ja Rīgas „Dinamo” nebūtu pērn nomainījuši treneri, šogad Teds Nolans ar saviem pātariem par agresiju, disciplīnu, presingu un nepiekāpību, varētu pastāvēt pie Lipmana mersedesa. Jo Peka jau arī atnāca ar viedo jautājumu – kādu hokeju jūs spēlējat, cien. latvieši? Pēc tā daudziem uzmetās pumpas, bet citi teicās somam mazliet pašķirstīt vēstures pierakstus, kur latviešiem ir savs – padomju hokeja skolas stils. Tas neesot gluži viss tipiskais padomju hokejs, bet – kaut kāds hibrīds, ar izteikti baudāmu spēli uzbrukumā un tamlīdzīgi. Rautakalio nelikās mierā un pavaicāja vēlreiz – bet, kādu hokeju jūs spēlējat? Ko jūs protat uz ledus darīt vislabāk? Kas ir jūsu hokeja identitāte? Atbildes rudenī nav tālu jāmeklē – ko tas muļķa soms te māca... Sezonas sākumā noupurējis pirmo mēnesi, atsēdinājis kapteini un piespiedis daudzus no Latvijas izlases spēlētājiem pirmoreiz viņu karjerās ievērot kārtību uz ledus, Peka savu panāca – „Dinamo” hokejs nebija ne skaists, ne baudāms, bet – vismaz tas bija paredzams, tādā nozīmē – ka komanda gāja laukumā un spieda pie sienas jebkuru, kas nāca pretī. Tas deva rezultātu. Agrāk tā nebija... Lai gan meloju – pirmā „Dinamo” laikos teiciens par kārtību, kas sitīs meistarību, bija ne tikai aktuāls, bet teju vienīgais, kas Rīgai vispār piestāvēja. Nolanam līdz ar to pavasarī bija vieglāk, jo nevajadzēja atgriezties pie pamatiem, ko jau bija populārā un tajā pašā laikā, ļoti nepiekāpīgā veidā, izlases kodolam izstāstījis Peka...

Par to, ka Latvijas izlases spēlei un resursam bija jāatrod nākamais pielietojums, domāts tika, taču – ar darbiem klusējām. Vispār, to varētu saukt par tādu kā padomju laiku kompleksu, jo palūkojiet – kas noticis ar komandām/valstsvienībām, kas nākušas no tās iekārtas, no tā laika? Lielākā daļa joprojām dzīvo kaut kādā mistiskā pašapmierinātībā, nostaļģijā un iedomātā pasaulē, kas neiet kopā ar pasaules hokeja elpu... Ja pirms padsmit gadiem kāds ukraiņiem vai kazahiem – latviešus un baltkrievus arī varam likt te blakus - teiktu, ka dāņi un norvēģi hokejā citos laikos viņos slaucīs kājas, tam neviens neticētu. Tagad mums ir zināms, kurā grupā atrodas Ukraina, un – ko šajos gados ir paveikuši tie nenopietnie... Starp citu, dāņiem visas hokeja izlases komandas visās vecuma grupās spēlē augstākajā divīzijā. Mums arī – kliegs latvietis! Jā, tikai mēs līdz tam esam nonākuši ar tā sauktā neapzināti organizētā haosa palīdzību, kamēr norvēģi un dāņi – ar prātu un pīpēšanu. Mums hokejs ir Nr.1, viņiem tas savās valstīs nav pat pirmajā trijniekā. Un tomēr – viņu plāns strādā! Viņiem noteikti vajadzēja būt radošākiem par mums gan spēles savākšanā, popularizēšanā, gan naudas meklējumos. Mēs sakām, ka paši tiksim galā, bet ar muguras apmatojumu jūtam, ka vajag ņemt piemēru, ka jāmācās... Mēs sakām, ka katrs izlases treneris ir ievedis valstsvienībā kādu jauno – kādu savu spēlētāju. Tajā pašā laikā, cik no tiem citiem ir atļāvušies debitantu likt pirmajā – patiesībā, vadošajā! – uzbrukuma maiņā? Runa ir par tagad Latvijas slavenāko hokeja Miku – Indraši...

Vai tas indiāņu tomahauks vai somu pirts, tomēr mēģinām saprast, ka ar nostaļģiju par tiem senajiem labajiem laikiem un emocijām vien, kas mums vienmēr ir pietikušas, pasaules laicīgajā hokejā mums nav ko darīt. Ne jau par velti Nolans treniņos pirms pasaules čempionāta nedragāja skaitlisko vairākumu, kas iepriekš pie citiem treneriem bija teju vai jājamais zirgs, govs un kaza reizē. Viņš pateica skaidri – mācīsimies tās lietas, ko jūs spēsiet izdarīt laukumā, nevis organizēsim iedomātas saspēles, kurās vajag talantu... Un tāpēc nepārmetīsim Miķelim, kad viņš nonākot aci pret aci ar NHL vārtsargu, met tam otram vēderā, nevis garām. Tāpat kā neprasīsim no Daugaviņa, lai viņš apved Malkinu... Kad bija pēdējā reize, kad Latvijas izlase aizvadīja spēli pasaules čempionātā, nenopelnīja nevienu noraidījumu un uzvarēja par sevi rangā augstāku komandu? Turklāt, ironiski – uzvaras vārti tika gūti skaitliskajā vairākumā... Šī ir paaudze, kurai Latvijas hokeja vārds jāiznes nevis skaistumkonkursā, bet gan ar grīdas lupatu rokās. Tas nenoliedzami ir grūtāk, bet – to var iemācīt. Talantu iemācīt nevar... Turklāt, ne jau talanti vienatnē izcīna lielas uzvaras. To izdara komanda. Vai šī Latvijas izlase ir komanda? Pazīmes liecina – esam ceļā...