Kas dārzā, kas dārzā... Dārziņš?

Pats Lauris šajās dienās vairāk smaida un vien daudznozīmīgi nosaka – viss ir pa vecam, viss ir kārtībā. Ko citu viņam teikt? Pirmkārt, tāpēc, ka formāli viņš joprojām ir Dinamo īpašums un tāds būtu vēl vismaz vienu gadu. Otrkārt, tas saistīts ar KHL reglamentu, kas ierobežo noteiktā laika posmā hokejistu kustību starp komandām. Tieši tāpēc dīvaini bija dzirdēt kluba galvenā akcionāra mutes nesaturēšanu, jo tas šobrīd neietilpst abu pušu sarunu gaitā. Bet sarunas visticamāk jau ir sekmīgi noslēgušās un katrs saņems, ko pelnījis. Rīgai būs iespēja tikt pie salīdzinoši lielas kompensācijas, jo tā ir pārdevusi savas tiesības uz spēlētāju, savukārt, Dārziņš ar savu parakstu jau uz jauno attiecību līguma, kļūs par šobrīd vislabāk apmaksāto Latvijas hokejistu. Vēl gan nav kļuvis, bet uz to pusi velk... Kam tas ir izdevīgi?

Runas, ka janvārī viens no KHL grandiem ir uzrunājis Rīgas Dinamo ar domu, iegūt savā paspārnē Lauri Dārziņu, nebija tikai baumas. Toreiz AK Bars patiešām diezgan konkrēti pavaicāja – klau, vai nevēlaties pirms lielo maiņu datuma, mums atdot savu labāko uzbrucēju? Sagaidīt, ka Rīgas puse tajā brīdī ar neviltotu entuziasmu metīsies šī priekšlikuma apskāvienos, bija naivums – tik pārgalvīgi menedžments nerīkots ar saviem vērtīgajiem aktīviem pirms play off spēlēm. Turklāt, brīdī, kad šīs sarunas notika, Dinamo vēl tikai cīnījās par iespēju tikt izslēgšanas spēlēs. Tomēr vēstījums tika sagremots un atkritumu urnā netika izmests. Runa bija par naudu, ko Kazaņa bija gatava Rīgai iedot un tas šim priekšlikumam piešķīla jau pavisam citu asumu. Līdz šim tikai par pāris Dinamo hokejistiem citi bija izrādījuši tādu gatavību – pirms gada Ozoliņu tādā veidā gribēja nomedīt CSKA, un ap to pašu laiku par Hosu lūdzās jau minētais AK Bars. Dārziņa gadījums bija citāds, jo pircējs bija ļoti uzstājīgs, nauda tika solīta liela, turklāt – hokejistam ar komandu bija līgums uz vēl vienu gadu, kas atļāva Rīgas pusei būt šī darījuma galvenajam māksliniekam. Kad sezona beidzās, izrādījās, ka interese par Dārziņu nav mazinājusies un runa nav tikai par minēto pretendentu. Dinamo acīmredzot, nolēma šo iespēju izmantot. Raugoties no kluba materiālajām interesēm – viss loģiski. Hokejs ir bizness un, ja tu šajā tirgū vari būt kādam interesants, tad - proties. Var nojaust, ka nauda, ko tā otra komanda maksā par Dārziņu, nav maza – jo pretējā gadījumā Rīgai šis simboliskais akts neraisītu apetīti. Vismazāk viņi tajā brīdī domāja par spēlētāja sajūtām. Jo situācija bija gaužām skaidra – Dinamo apmierināja sadarbība ar Dārziņu, kas bija spēkā vēl uz vienu sezonu. Varēja paskatīties vienu pavasari uz priekšu un padomāt, ka nākamās sarunas ar Lauri par citu līgumu būtu sarežģītas – skaidrs, ka hokejists prasītu lielāku līgumu - taču neesmu pārliecināts, ka komanda vadījās no šādas notikumu stratēģiskās attīstības. Dārziņš bija karsts tagad, par viņu maksāja un – par viņu paprasīja... Summas, kas šobrīd ir šī darījuma sakarā liktas uz galda, neviens neatklās, taču tādā sacensībā var iesaistīties tikai KHL smagsvari (nez vai kaut ko tādu spēj pavilkt Maskavas klubi). Miljons tas nebūs, bet virs pusmiljona – noteikti. To pārvēršot spēlētājos, sanāk – kādi divi vai trīs labi hokejisti.

Saprotams, ka darījuma struktūra ietver ne tikai divu klubu intereses. Pašam hokejistam arī ir jāgrib sevi redzēt citā kreklā, jo pretējā gadījumā laimīgie pircēji sevi tikai apmānītu. Var saprast, ka maiņa – spēlētājs pret naudu – nes līdzi arī jaunu līgumu hokejistam. Juridiski abi klubi varētu šo pusi ignorēt, jo Laurim ir līgums, kas vēl spēkā vienu sezonu. Taču kā jau minēju, Dārziņa nākamajiem saimniekiem bija svarīga arī uzbrucēja pašsajūta. To varēja ielīksmot komandas kvalitātes, bet vēl vairāk – jauns līgums. Kur Lauris spēlēs? Tas pagaidām vēl ir iekavās, jo nav oficiāla apstiprinājuma un mēs apzināti to šobrīd neizpaudīsim. Taču tā ir komanda, kas ir varena visās nozīmēs. Tātad – viņi var atļauties komplektēt sastāvu kā uzvarētāji un var samaksāt hokejistam algu, kas sportistu padara nodrošinātu uz laikiem. Dārziņam apkārt būs pasaules klases izpildītāji un tāda paša kalibra treneri. Ja ļaujamies fantāzijām, tad skaidri redzu, ka no šī pakāpiena Laurim ir ne tikai iespēja savai ģimenei nodrošināt labklājību, bet veiksmīgu sakritību rezultātā – likt par sevi runāt arī NHL izlūkiem. Ja vien viņš nepazudīs šī darījuma tulkojumā, citādi – tā būs komanda, kura atbildīs NHL vidējiem standartiem gan pēc spēles kvalitātes, gan budžeta. Padomājiet, cik daudz ir tādu variantu KHL? Priekš hokejista tā ir izcila iespēja un tur nav nekā nosodāma. Ja Dārziņu tā vērtē, tad labi, ka arī viņa pašreizējie saimnieki no Rīgas Dinamo to saprot vai – vismaz šī izpratne viņos ir radīta par apaļu summu. Par šo Rīgas kluba akcionāri pelnījuši tikai labus vārdus. Cits jautājums – kā pašam Laurim izdosies savu tālāko karjeru akcentēt – taču, tas jau vairs nav nedz nopērkams, nedz paredzams. Viss paša rokās un galvā. Vien fakts – šāda iespēja ir pielīdzināma karjeras pagriezienam ar ārkārtīgi lielu pievienoto vērtību. Tātad – mēs varam tikai priecāties, ka vienu latviešu hokejistu izvēlas viena no labākajām hokeja komandām. Cik mums ir tādu piemēru?

Ar ko paliek Rīgas Dinamo? Sējēju var neapskaust, jo viņam šobrīd māja ir palikusi bez logiem. Ja pēc sezonas likās, ka vismaz viens uzbrucēju trijnieks – Dārziņš, Troters, Rēdlihs – viņam ir dzelžaini kabatā, jo visiem hokejistiem ir garantēti līgumi uz nākamo sezonu, tad tagad šīs lietas ir mainījušās. Pēc Dārziņa pārdošanas ir vairāki jautājumi: 1) Kas aizstās Lauri, jo viņš bija rezultatīvākais spēlētājs; 2) No kāda māla veidot vadošo maiņu uzbrukumā; 3) Vai Miķelis prot spēlēt bez sava ilggadējā partnera (un otrādi, lai gan tās jau vairs nebūs Dinamo problēmas)... Par aizstāšanu var teikt arī tā: Hosu aizstājām, gan jau salāpīsimies bez Dārziņa. Taču Laura gadījums ir mazliet sarežģītāks. Atšķirībā no Hosas, viņš laukumā spēj ne tikai atrast savu iemīļoto punktu un uzmest pa vārtiem, bet arī veidot spēli, ko Marsels nedarīja. Viņš ir vairāk kā snaiperis, jo pēc roku veiklības, noteikti ir pielīdzināms līgas labākajiem paraugiem. Atgādināšu, ka Dārziņš prot realizēt arī izgājienus viens pret vienu (pēcspēles metieni) un paskaitiet, cik tādā ceļā mēs esam guvuši punktus. Viņa labās puses nūjas satvēriens arī nav hokejā visbiežāk sastopamā parādība – arī tas padara Dārziņa darbības laukumā ievērību cienošas un pretiniekam mazāk prognozējamākas vai apstādināmas. Ko Miķelis darīs bez Laura? Puikam (-iem) tagad būs iespēja parādīt, ka viņš (-i) prot spēlēt pa jaunam – jo visu mūžu jau ar vienu partneri kopā uz ledus nedzīvosi. Rēdliham labs izaicinājums. Kas notiks ar Trotera lomu, kas jau sezonas otrajā pusē bija kā rāvējslēdzējs starp abām malām – Lauri un Miķeli? Broks nav slēpis, ka viņš joprojām redz karjeras turpinājumu Ziemeļamerikā un tas ir vienīgais, kas varētu satraukt Dinamo vadību – līgums ar kanādieti paredz, ka NHL piedāvājuma vai iespējas gadījumā viņš Rīgas saistības var pārtraukt. Tiesa, varbūtība šādam notikumu pagriezienam ir niecīga, bet – ir. Ja vien būs mazākā iespēja aizķerties savā sapņu līgā, Troters savus 250 000 zaļos atstās Skanstes ielā uz galda... Dinamo vadībai ir jāpieņem darbā treneris, jāatrod snaiperis vai labs uzbrucējs, jāsaprot, ko darīt ar komandas kapteini, pāris vadošajiem aizsargiem un vēl ir vajadzīgs viens vārtsargs. Nav maz priekš sākuma. Bet, ja sākuma nebūs, turpinājums var izrādīties samocīts... Atbildīgi un svarīgi.