Kā Lakučs Londonas trasi nozaga...
Mārim Štrombergam šobrīd nav vieglākais periods karjerā, taču nav pamata pesimismam, ka nākamvasar Londonā latvietis atkal nebūs starp reālākajiem olimpiskā zelta pretendentiem. Tiesa, jāsāk gatavoties laicīgi, un - visiem iespējamajiem līdzekļiem. Gatavojas arī Māra treneris Ivo Lakučs. Arī tad, ja jārāpjas pāri sētai un pieķertam jātēlo lietuviešu tūrists...
Pagājušajā nedēļas nogalē Zolderas trasē Beļģijā risinājās pirmie divi Eiropas čempionāta posmi, kuros bija pārstāvēta arī Latvija - gan ar sportistiem, gan Ivo Lakuča personā, kurš uz šīm sacensībām ieradās tieši no Amerikas, kur apciemoja un saskaņoja treniņplānus ar Māri Štrombergu (par to plašāk nākamajā "Sporta Avīzē" - I.J.). Līkums Eiropā tika izdarīts arī kāda visnotaļ interesanta mērķa vārdā - atceļā no Beļģijas iegriezties turpat kaimiņos Nīderlandē, kur nesen uzcelta jauna trase - gaidāmās olimpiskās trases Londonā dvīņumāsa. "Vismaz tā runā," piebilst Lakučs, kas arī šobrīd pats darbojas ar jaunas trases celtniecību - tepat pie mums Rubenē. Doma skaidra - izpētīt olimpiskās trases knifus, lai iespēju robežās piemērotu tos savā projektā, un tādējādi sekmētu Latvijas BMX braucēju gatavību Londonas pārbaudījumam.
Īstā olimpiskā trase vēl nav pabeigta, taču holandieši projektu un izpildījumu pasūtīja tiem pašiem būvniekiem, kas rosās Londonā. Protams, piekodinot - mums vajag kopiju! Varētu to pašu darīt arī latvieši, taču - nav mums tādas naudiņas. Kā smejies, bagāts dara kā grib, nabags - kā var... "Pēc mačiem Beļģijā pagājušonedēļ izmantojām iespēju un aizbraucām apskatīties. Trase atrodas nopietnā objektā, viņu olimpiskajā centrā, kur viss bija ciet un atslēga priekšā. Taču pa kluso pārlīdām pāri sētai... Sākām skatīties, mērlente līdzi - sāku mērīt un piefiksēt visus parametrus. Taču pēkšņi uzradās apsargs - it kā centāmies busiņu nolikt nedaudz nomaļus, taču viņš vienalga bija to pamanījis, sācis braukāt ar mašīnu pa teritoriju un meklēt iebrucējus. Atrada, nostājās draudīgā pozā un paziņoja, ka nedrīkstam te atrasties un būs nepatikšanas. Uztaisīju lielas acis un sāku skaidrot, sak - mēs jau esam tikai tūristi no Lietuvas. "Pirmoreiz kaut ko tādu ieraudzījām, gribējām nofotografēties - cik jums te viss grandiozi, forši uztaisīts..." Apsargs, tāds ne pārāk apķērīgs vīrs, atmaiga - jā, esot gan vareni. Lai tikai nekāpjot virsū, bet tā jau pastaigāt varot. Tā mēs ar saviem mērāmajiem arī "pastaigājām"..." smejas Lakučs.
Tagad visi parametri blociņā un droši var visus ar aģenta 007 metodēm iegūtos risinājumus realizēt Rubenē - tāds arī bija mērķis! Tiesa, Ivo neslēpj bažas. "Ja tiešām uztaisīsim viens pret vienu - mums Latvijā varbūt ir divi čaļi, kas to spētu izbraukt. Jādomā, vai ir tā vērts. Trase ir traka! Kā ieraudzīju, tā uzreiz sapratu - "paldies"..." Lakučs atzīst - ieraudzīja un mute palika vaļā. "Izrēķināts, ka maksimums, ko iespējams pārlēkt ar ričuku - tie ir 12 metri. Tas pie maksimālā ieskrējiena, kas turklāt ved no kalna lejup. Un šajā trasē ir viens "divpadsmitnieks"... Uzskatu, ka maksimums, cik tiks šai trasei cauri - trīs čaļi. Visi astoņi vienā laikā - netiek! Mazākā kļūda - bet tādas gadās visu laiku: kāds nogriež ceļu, mazliet kaut kas saķeras - un to lēcienu nav iespējams pārvarēt! Nav iespējams izbraukt trasi. Lai tiktu pāri tam lēcienam, jābrauc par 100% un vēl mazliet."
Lakučs atzīst: redzēt to pa televizoru vai klātienē - tās ir divas pavisam atšķirīgas lietas, un paredz - ja netiks veiktas kādas izmaiņas, olimpiskās sacensības nākamvasar būs īsta gaļasmašīna. "Pirmais jau psiholoģiskais trieciens - kad ieraugi šo vietu un saproti, ka tev tie 12 metri jāpārlec. Jo ir divus metrus dziļa bedre, bet otrā galā sagaida asa, noasfaltēta pumpa - tur jānosēžas tik precīzi, ka pirmās sajūtas, to visu pirmoreiz ieraugot, čaļiem pārvarēt būs nenormāli grūti. Dzirdēju, ka paši holandieši, kas ir pārgalvīgākie braucēji, pagaidām nevarot to izbraukt... Iespējams, tagad lauzīs vaļā un kaut ko mainīs. Pusamatieriem vai čaiņikiem, kas brauc pa astoņdesmitajām vietām - tur atliek vienkārši salauzties! Šīs trases līmenis ir pasaules finālbraucienam - Top-8 džekiem. Kad notiek fināls un brauc vadošie, tad jau viss ir skaisti. Taču, kamēr līdz tam nonāks - pat negribu domāt, ko tas prasīs," Lakučs atzīst - dūša apskrējusies arī par latviešu puišiem. "Zinu mūsu līmeni, zinu to džeku līmeni, kas cīnās un grib aizbraukt uz olimpiādi - viņu sajūtas un gatavības pakāpi. Es kā treneris to nedrīkstētu teikt, taču - es negribētu būt viņu vietā..."
Kā jau minēts, oriģinālā Londonas trase vēl tikai top. Sākumā solīts, ka būs gatava janvārī, tad - ka marta beigās. Tagad jau aprīlis. Ivo neatlaidīgie mēģinājumi pie būvnieka noskaidrot, kad tad būs un kāpēc kavējas, pagaidām nav sekmējuši projekta pabeigšanu. "Taču viņš apsolīja, ka man atsūtīs kā pirmajam - tā kā esmu tik uzstājīgs un nelieku viņu mierā," smej Ivo. Pirmās oficiālās pārbaudes sacensības olimpiskajā trasē notiks 20. augustā un uz tām plāno doties arī Lakučs un Štrombergs. Tiesa, iespējams, ka Rubenē 12 metrus varēs lēkt jau krietni agrāk...
+23 [+] [-]
+21 [+] [-]
+6 [+] [-]
Vienkārši atceroties to Štromberga kritienu paliek aukstas kājas!
+6 [+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
+9 [+] [-]
+ Jēga no sasniegumu sporta valstij ir tad, ja tas veicina jaunatnes iesaistīšanos sporta aktivitātēs. Ja tā ir tik nabadzīga, ka nevar atļauties jaunatnes programmas, tad iznāk, ka šī sporta popularizēšana arī ir bezjēdzīga. Ja tā ir "šaura" PRO sportistu veicināšana, tad tā ir labdarība sporta tūrismam(ja saprotam tūrisma jēdzienu), neskatoties uz panākumiem. Jo panākumi ir arī paša interesēs un normālam ārzemju sportistam ir gods pārstāvēt valsti jebkādā scenārijā. Mūsu "patriotisms" ir nonācis tik tāl, ka bez valsts atbalsta sportists apsver citas valsts pārstāvēšanu. Ko no tā secinām? Tātad, tomēr sasniegums ir paša sportista galvenā interese, un viņš ir gatavs darīt visu, lai sasniegtu mērķi. Valsts vainošana problēmās, kad tā ir nabadzīga, ir amorāla.
Augstāk rakstītais ir absolūti pragmatisks un neitrāls skatījums. Protams, gribētos, lai mums viss būtu: treneru algas kā Krieviem, valsts programmas kā frančiem, sabiedrības iesaiste kā Holandiešiem, bizness sportā kā Amerikāņiem. Lai kaut cik pietuvotos šīm fantāzijām, skaidrs, ka sākumā vairāk jāprasa no pašiem. Diemžēl, lielākai daļai mūsu sabiedrības interesē vairāk patērēt(iedzert, aiziet uz kādu spēli, nopirkt kādu mocīti, piedalīties kādā dārgā amatieru sportā), netieši ziedojot tiem, kuriem ziedojumus un atbalstu nemaz nevajag... tāpēc arī mums ir nebeidzamā krīze sportā. Tiek tiem, kuriem jau ir, bet tiem kuriem vajadzētu - naudiņa iet gar degunu. Protams, ka kaut kāda naudiņa, kaut kā tiek sagrabināta, bet tas ir saistīts ar neadekvātiem cilvēkresursiem, laika patēriņu, utt, ko vairāk varētu patērēt paša sporta attīstībā un veicināšanā.