Labi organizēts bardaks...

Viņdien visai neapdomīgi uzrakstīju šādas rindas. „Šajā ziņā KHL klubiem nekas nav jāizdomā...” Ar to gribēju viszinīgi pamācīt, ka komandas komplektēšanā vajag izmantot jau pārbaudītas metodes, kas visā pasaulē tiek izpildītas gadu desmitiem. Sākot ar NHL un beidzot ar pēdējo norvēģu hokeja ciematu, ja vien tur ir komanda. Ar tādu domu griezos pie Rīgas Dinamo galvenā menedžera Sējēja, lai no viņa maz pamazām izspiestu dažas jaunās sezonas aprises un iestrādnes. Cilvēkiem interesē – kas spēlēs Rīgā? Taču izrunājoties, sapratu – ja nu kaut ko krievi māk pasaulē, tad divas lietas. Pirmā – uzbraukt kosmosā. Otrā – ap labām idejām uztaisīt tādu putru, ka beigās nedzēris nepateiksi – kas bija sākumā. Ne velti saka – ar prātu Krieviju neizprast. Liekam Krievijas vietā KHL un teiciens pilnībā atbildīs esošajai situācijai. Tas, ka viņi kopē NHL – nav slikti. Dumji, ka tas tiek darīts akli un paštaisni ar domu – jā, mēs zinām, ka viņi zina un tā dara, bet mēs pamēģināsim uztaisīt kaut ko labāku... Piemēram, drafta ideju jau tagad var uzskatīt par izgāzušos pasākumu, jo – priekš kam viņiem drafts? Kurš atceras, kas bija KHL pirmā drafta izvēlētais spēlētājs ar pirmo numuru? Tas pats – ar līgas kontūrkarti. Pirmā sezona – eksperiments. Otrā – jau noslīpēta grupu kārtība. Tagad pienāk trešā – krievi rīko līgas paplašināšanu un jaunu komandu uzņemšanu, kā pēc līdakas pavēles. Pa vidu vēl bija izākstīšanās ar redraftu, ko sākumā sauca par labu algu mehānisma regulatoru, bet tagad – tas jau ir aizmirsts. Taču nav aizmirsts, ka vajag ik pa brīdim pasaulei parādīt, ka līgā ir kārtība, attiecībā uz spēlētāju darba attiecībām. Mākslīgi tiek izveidota spēlētāju asociācija, kurai – kā tagad izrādās – nekādas jēgas nav. Bet krieviem patīk, ka eglītē ir sakārti spīguļi, ko atpazīst visa pasaule. Miljonu lieli līgumi, braucieni pa NHL klubiem, vervējot pašu labākās zvaigznes, mētāšanās ar vārdiem drafts, lokauts utt. Vārdu sakot – labi organizēts bardaks.

Kāda ir situācija? Komandas varētu sākt parakstīt jaunos līgumus ar hokejistiem, taču KHL vēl nav noteicis jaunās sezonas noteikumus šajā sakarā. Tie tikšot apstiprināti līdz 20. aprīlim. Provizoriski – vienošanās starp komandām esot panākta, bet spēlētāju asociācija visticamāk šajā sakarā stāvēs pie ratu rumbām. Lūk, kādi jaunumi varētu ietekmēt jaunās sezonas gaitu:

1) Spēlētājiem, kas ir jaunāki par 22 gadiem, tiek noteikta KHL minimālā alga – latu izteiksmē tas ir 13 350 LVL sezonā. Proti, neko mazāku par šo KHL komandas saviem zaļknābjiem nedrīkstēs maksāt. Rīgas klubam tā nav laba ziņa, spēlētājiem – gan.

2) Spēlētājiem, kas ir vecāki par 22 gadiem, tiek noteikta KHL minimālā alga – latu izteiksmē tas ir 53 400 LVL sezonā. Piemēram, puse no mūsu aizsardzības spēlētājiem šogad tik daudz nepelnīja. Ja komanda piedāvās spēlētājam jauno līgumu, tad tā sauktā vienvirziena kontrakta gadījumā pieminētie 53 400 ir obligāti.

3) Katrā komandā tiek saglabāts līdzšinējais leģionāru skaits (ne vairāk kā pieci), taču uz Rīgas Dinamo (arī uz Astanu, Minsku un Kijevu) tas neattiecas. Mums šajā ziņā ierobežojumu nebūs vēl vismaz pāris gadus, taču mūsu spēlētāji tik pat ilgi būs Krievijas klubos kā ārzemnieki.

4) Ja KHL komandās tiek ņemti darbā hokejisti/leģionāri, kas līdz šim nav bijuši saistīti ar līgas klubiem – un tas attiecas arī uz Rīgas Dinamo – tad viņiem nedrīkst maksāt vairāk kā 801 000 LVL sezonā. Mūsu gadījumā tam liela nozīme nav, jo neviens no Dinamo hokejistiem šogad tik lielu naudu nepelnīja.

5) Komandu kopējie algu griesti tiek noteikti 12 460 000 latu apmērā. Taču vienu, tā saukto zvaigzni, klubi drīkst appuišot neierobežoti – proti, maksāt viņam, cik vēlas. Arī šajā gadījumā Dinamo varētu tikai ar cerībām uzlūkot šo skaitli – eh, būtu mumstā naudiņa, kas guļ jūras...

Viss nosauktais visticamāk veidos jauno darba attiecību pamatu, taču tagad sākas pats jautrākais. Kas notiek ar hokejistiem, ar kuriem tiek pārslēgti līgumi, vai viņi meklē citus KHL klubus kā savas jaunās mājvietas.

Tiek atcelti līdzšinējie ierobežojumi algu griestos spēlētājiem līdz 28 gadu vecumam. Proti, ja man ar Rīgas Dinamo ir tagad beidzies līgums, tad es varu prasīt un komanda man var iedot tādu naudu, par kādu abas puses vienojas. Iepriekš neko vairāk par 20 procentu lielu pieaugumu, salīdzinot ar veco līgumu, šī vecuma kadri nedrīkstēja līgas ietvaros prasīt. Taču – tas darbojas tikai gadījumā, ja gribu vienoties ar savu pašreizējo komandu. Kā vēlos sevi pieteikt citiem KHL klubiem, tā jārēķinās, ka neko vairāk kā par 20 procentiem no iepriekšējā līguma man nedos. Savā ziņā loģiski – tiek aizsargāti savi talantīgākie censoņi, neļaujot viņiem skraidīt no kluba uz klubu. Taču ar spēlētājiem, kam ir virs 28 gadiem jeb tā sauktajiem – veterāniem – situācija ir savādāka. Ja gribu palikt Dinamo, kur esmu spēlējis līdz šim, tad komanda man nedrīkst dot lielāku līgumu par 50 procentiem no iepriekšējā apjoma. Ja gribu braukt spēlēt, piemēram, uz Ufu, tad šie man tur nedrīkst maksāt vairāk par 20 procentiem no iepriekšējā līguma. Taču lielākais cundurs tiek piedāvāts pašā līguma struktūrā un tas attieksies uz visiem: ja mans līgums ar Dinamo ir, piemēram, 10 000 latu, tad garantēti no šīs summas tiek tikai 70 procenti – proti, 7000 latu. Tā būtu alga par regulāro čempionātu. Atlikušie 3000 tiek dalīti kā play off prēmijas - ja pārvari pirmo kārtu, tad saņem vienu ceturto daļu no 3000, ja otro – tad vēl vienu ceturto daļu... Pilnu līguma summu beigās nopelnīs tikai divu klubu hokejisti – tie, kas spēlēs finālā. Tajā pašā laikā ir pilnīgi skaidrs, ka to klubu hokejisti, kuru izredzes spēlēt play off nav drošas (starp viņiem mēs varam saukt arī Rīgas Dinamo), par katru cenu gribēs gaisā palikušos 30 procentus iestrādāt pie pamatsummas, kas var izveidot totālu pelēkās zonas ekonomiku. Patiesībā, jaunā kārtība uz to komandas virza – kā izdomāt veidu, lai piečakarētu sistēmu. Būs viegli, jo noteikumos var atrasts daudz caurumu... Taču iztēlojieties tos, kam jau ir līgumi – kur viņi liksies, ja sistēma 70/30 tiek attiecināta kā uz jaunajiem, tā vecajiem līgumiem? Piemēram, Spruktam vai Jēkabam Rēdliham.

Formāli šādas izmaiņas darba tiesiskajās attiecībās patiešām vedinās klubus uz dažādiem radošiem risinājumiem: prēmijas ir vienkāršākais bonusu veids, taču arī tur krievi ir pacentušies, it kā spēlējot hokeju pie datora. Par katru rezultatīvo punktu hokejists varot nopelnīt robežās līdz 1000 dolāriem, tajā pašā laikā – ja spēlētāja lietderības koeficents ir negatīvs, tad visas prēmijas tiek anulētas. Nu, labi – sauksim to par cīņu pret hokeja miljonāriem... Varbūt lielai daļai Krievijas klubu hokejistiem kaut kāda nošmugulēšanās ar naudām būs risinājums viņa darba apmaksai, taču pieņemu, ka lielākā daļa no Dinamo hokejistiem, ja vien viņiem būs tāda iespēja – meklēs civilizāciju. Var paredzēt, ka labākajiem būs nopietnas sarunas ar Eiropas bagātākajiem klubiem, kas jau šobrīd nevairās izrādīt interesi par Latvijas hokejistiem. Viņiem šajā ziņā ir mazāk kompleksu nekā krieviem, kas tomēr Šveicē vai Vācijā jūtas daudz sliktāk nekā tajā pašā Ufā vai Ņižņikamskā. Pirmkārt, jau valodas un mentalitātes dēļ... Taču visticamāk, ka paši krievi laidīs darbā savu iztēli, domājot par sev vajadzīgā spēlētāja noturēšanu vai dabūšanu – proti, jau tagad vairākos klubos esot tā sauktais kompensāciju mehānisms. Ja tiek paņemts sastāvā zviedrs, bet viņam formāli nevar samaksāt visu, kā paredz noteikumi, tad spēlētājs saņem līgumu par vienu summu, bet viņa iepriekšējais klubs – kompensāciju, kas sevī patiesībā ietver hokejista algas otru pusi. Tas tādas mazs sīkums atkāpei, lai parādītu, ka apsviedīgie kaimiņi šajā ziņā daudz nebēdās – viņi likumā noteiktā kārtībā šo sistēmu apmānīs. Kas atliek mums?

Sējējs apgalvo, ka līdz šīs nedēļas beigām viņa kabatā būs sarunas ar visiem tiem, kam Dinamo gribētu piedāvāt sadarbību arī jaunajā sezonā. Interesanti, ka nedēļas nogalē Rīgā ieradīsies Ozoliņa, Karsuma un Krišjāņa Rēdliha aģents Pols Teofanus un loģiski, ka viņa vizītes galvenais iemesls ir klientu vajadzības. Sējējs pats gaidot, kad Latvijā pēc atvaļinājuma atgriezīsies Šuplers – lai tad sāktu likt visus kauliņus uz galda. Līdz aprīļa beigām vajadzētu saprast, kuri no vietējiem hokejistiem iederēsies jaunajā spēles modelī, pēc tam maijā dienas kārtībā būšot leģionāri. Mēģinu izmest tīklu par šiem nodomiem, Normunds neuzķeras, taču dažas lietas pastāsta, lai ļaudīm ir par ko ņemties virtuālajā telpā. Bet – paturiet prātā – tik pat labi Normunda teiktais ir daļa no menedžera spēles par līgumiem:
- Ārzemnieku sakarā mēs vēlamies piesaistīt divus labus centra uzbrucējus, tad divus vai trīs labus aizsargus un vārtsargu, - tā Sējējs. Vai uzķērāt nianses? – Ak, pavisam aizmirsu – vēl būs vajadzīgs vismaz viens uzbrucējs snaiperis. Kur lai viņu ņem? Nu, Hosa jau arī pirms Dinamo nebija nekāds bombardieris... Pameklēsim.
Sējējs neslēpj, ka pašreizējā kārtība, kāda tā tiek zīmēta uz papīra, visticamāk leģionāru skaitu varētu Rīgas komandā tikai palielināt. Ne visi no savējiem būs gatavi pieņemt kluba nosacījumus, taču – lielai daļai nav ko šajā ziņā pārmest. Pēc labām sezonām vienmēr kāds paliks neapmierināts, kādam vienkārši nepietiks, bet kāds patiešām būs prasīto pelnījis... Ja viss noritēs kā šobrīd plānots, tad pirmos Dinamo līgumus ieraudzīsim ap maija vidu. Pagaidām Sējējs var tikai skatīties vienā punktā, jo formāli – arī augstāk pārrunātās KHL reglamenta nianses, vēl nav pieņemtas un stājušās spēkā. Pie krieviem kā pie bišu stropa...