Jautājums par alkoholu

Liela daļa līdzjutēju nespēj iztēloties, ko Sandim Ozoliņam nozīmēja šī sezona. Par hokeju bija stāsts, bet cīņa tomēr nebija laukumā. Lielāko uzvaru viņš izcīnīja, pierādot sev, ka spēj būt vispirms cilvēks un tikai pēc tam hokejists, komandas kapteinis, elks, zvaigzne... Ja neesat bijuši saskarē ar atkarībām, to būs grūti saprast. Ozoliņa lēmums spēlēt Rīgas Dinamo bija daļa no viņa plānā – kā dzīvot savādāk? Kā iemācīties dzīvot labāk? Vaicāsiet – nu gan čalis lej! - ko tur miljonāram domāt par pelēkās ikdienas kvalitāti, tērē tik naudiņu un dzīvo nost! Pag, pag – miljoniem šajā sakarā nav nekādas nozīmes. Svarīgi bija apzināties, ka atkarība ir nevis vienkārša izlaidība, nevēlēšanās vai untums, bet gan smalka zemapziņas plaisa. Šādi cilvēki nevar pateikt – šodien mazliet atpūtos, pasēdēju bārā, paņēmu skrūvi, bet rīt iešu uz darbu. Viņi to nevar vienkārši izdarīt!

Sandis ir ļoti spēcīgs. Tāds viņš bijis vienmēr. Taču arī tad viņam aplauza spārnus, ļaujot mazliet pacelt galvu un pēc tam – ar divkāršu spēku paraujot viņu visu atpakaļ atvarā. Tā vairākas reizes... Līgums ar Rīgas Dinamo viņam bija svarīgs, lai atkal iznāktu laukumā. Citi tur redzēja ledu un hokeju, Ozoliņš – dzīvi un iespēju. Kad sezonas laikā dzirdēju desmitiem dažādu runu par tiltiem, mājām, bāriem un restorāniem, kuros Sandis pagājušajā naktī redzēts, dzirdēts vai manīts skurbumā, skumji pasmaidīju – labi, ka šie cilvēki nezina, ko nozīmē uzveikt nelabo. Ja Ozoliņš paceltu glāzīti, viņa sezona būtu beigusies un tas nav tikai tas viens teikums līgumā, ko viņš pats ar savu roku tur ierakstīja. Viņš labi redzēja, ka pēc spēles komandas biedri ar acs kaktiņu atskatījās un domās minēja, vai aliņš, ko šie tajā brīdī smēķēja, uzrunā arī kapteini... Viņš labi saprata gan mājienus, gan replikas, kas vērtēja viņu kā atkarīgo, ar bēdīgāko no scenārijiem... Lai būtu skaidrs – nav runa par atzīmēšanu, pasēdēšanu vai lāpīšanu – Sandis nevar dzert vispār. Tās nav ampulas vai kodi, kas viņu saista – tas ir gribasspēks, kas bija iebradāts ceļmalas dubļos. Ja Ozoliņš dzer, tad nākamā reize, kad mēs viņu redzēsim, būs pēc divām vai trīs nedēļām... Ja Ozoliņš dzer, tad par hokeju aizmirstam... Ja viņš dzer, aizmirstam arī par cilvēku.

Sandis sezonu izturēja – tas bija ļoti sen, kad viņam tas izdevās iepriekšējo reizi. Taču šoreiz bija mazliet savādāk – viņš uzņēmās atbildību gan par savu vārdu un ģimeni, gan komandas un savu biedru reputāciju. Viņš bija atbildīgs par tiem, kam bija ļāvis noticēt un krist eiforijā, un arī par tiem, kas viņā joprojām saskatīja vienkāršu alkoholiķi, kas uz vecumu grib mazliet paspēlēties ar savām iegribām. Mēģiniet saprast, ka tādu Ozoliņu pasaule līdz tam nebija redzējusi. Jā, viņš te nebija savos labākajos gados, taču viņš te bija sezonā, kas viņā radīja vērtību skrūvspīles. Pirms vārda „radīja” vajadzētu likt varbūtības nozīmi – iespējams... Jo garantijas taču nav. Katra diena sākas no jauna, katra diena ir jauna cīņa. Sandis to labi saprot. Pamēģiniet to saprast arī jūs. Vai mēs varam viņu saukt par varoni? Nē, tas nepiestāv viņa būtībai. Vai viņš ir paraugs? Tāds viņš gribētu būt saviem dēliem. Vai viņš izdarīja neiespējamo? Tikai mēģināja... Kas ar Sandi notiks tālāk? Gan jau viņš pats šīs lietas kārtos... Bet šīs rindas uzrakstīju tāpēc, ka domājot par Ozoliņu, mēģiniet vispirms saskatīt viņā gara spēku, bet tikai pēc tam hokejistu ar astoto numuru uz krekla. Sandis nav pelnījis apbrīnu, bet cieņu gan. Vismaz iesākumā... Jo tas patiešām ir tikai sākums.

Tieši tāpēc es viņam intervijā pavaicāju par alkoholu...Viņš to saprata, vai sapratāt arī jūs?