Nadežda nevainību zaudē Rīgā

Nadeždas kauss ir viens liels stulbums – cik ātri šī ideja tapa, tik pat ātri kļuva skaidrs, ka pats turnīrs ir funkcionāru iegribu ambiciozais auglis, ar izcilu sportisko pelēcību. Tāds kā atsildīšanās posms tiem klubiem, kas neiekļuva Gagarina kausa izcīņā. Gluži kā pēc saspringtas spēles, kad daži hokejisti, aizejot no piedzīvotās slodzes, vēl pagriež velotranežieri... Vai tāpēc mēs viņus saucam par riteņbraucējiem? Vai tiešām kādam liekas, ka komandu spēlētāji ar entuziasmu iet kaujā par Nadeždas klēpi? Mitišču „Atlant” ģērbtuvē vispirms atzīmēja iekļūšanu „play off”, bet pēc mirkļa ar vēl lielākām urravām tika sveikta atziņa – klau, veči, bet galvenais, ka mums nebūs jāspēlē Nadeždas kausā... Urrāāā!

Tā sauktajā Rietumu galā ir acīmredzams, ka tajās komandās, kurās ir visvairāk leģionāru, spēlēšana Nadeždas kausā ir darbības imitācija. Pieredzējušie veči diezgan labi tiek galā ar iesvīšanu, īpaši nepārcenšoties – uz ledus tiek izdarīts minimums, lai spēlē kopumā vismaz būtu spriedze, ja ne saturs... Vārdiem kvalitāte, pašatdeve un cīņasspars te vispār nav nekāda nozīme. Cilvēki ar galvām jau sen ir brīvdienās – viņiem sezona ir beigusies. Ņižņijnovgorodas „Torpedo” savu skatītāju priekšā galīgu mēnesi nevarēja zīmēt, tomēr – viņi noteikti saka paldies Polam Šehuram no Rīgas „Dinamo”, kura dullais tenisa sitiens izšķirošās spēles pagarinājumā izbeidza šīs paģiras. Doņeckas „Donbass” vispār uz Rīgas pirmo vakaru atveda versiju par hokeja pornogrāfiju un, tikai pēc tam, kad bija atklausījušies komandas menedžera lamas un noskatījušies, kā viņu priekšā konkrēti tika pazemots treneris Šuplers, spēlētāji mēģināja savākties... Ja „Donbass” sastāvā būtu vismaz viena maiņa ar ukraiņu hokejistiem – kazi, viņi Rīgu vinnētu. Taču – leģionāru tur biezā slānī un attiecīgs arī morālais pacēlums. Atbildiet viņu vietā – kam par godu spēlēt? Tiem diviem, trīs vai četriem tūkstošiem dolāru, ko viņi katrs it kā saņemtu, ja uzvarētu Nadeždā? Pie tā naudas apjoma, ko viņi saņem sezonas laikā, tās patiešām ir kapeikas... Tak’ neaizmirsīsim, ka šī kausa formāts viņu līgumos nav atrunāts – tātad, teorētiski viņiem tagad būtu jāvergo vismaz mēnesis, iegūstot mistisko trofeju. Un - algas vai prēmiju apmērs no tā nemainās.

Ar Minsku nav labāk: viņiem jau ir piedraudēts, ka sezona ir izgāzta, ka neko labu šī komanda valstij nav devusi, attiecīgi, naivi būtu iztēloties, ka tagad Nadeždas kausā viņi ar pacilājošu entuziasmu veidos recepti Lukašenko sirdszālēm. Tie, kas ir naturalizēti (piemēram, Plets vai Lalands), vēl pār plecu atskatās, jo viņiem tā kā pienākums pret „Dzimteni”, bet – ko domāt un darīt citiem? Nav nekādu šaubu, ka Minskas gladiatoriem pie labākās versijas nekādas prēmijas vai nauda uz galviņām par Nadeždas pavešanu netiks izmaksāta. Valsts prezidents jau skaidri pateicis – viņi jau tā ir vislabāk apmaksātie, pārēdušies... Un tas neizbēgami norāda, ka ar lielāko daļu no esošā personālsastāva, Minskā nekādas attiecības neturpinās. Tad kāpēc grauzt un lauzt nūjas? Ja sanāktu uz vienas kājas, ar meistarību vien – tādā kā atslodzes režīmā – tad viņi to pasākumu nesmādētu. Bet tā, lai rautu iekšas uz āru – nu, piedodiet, viņu ķermeņa valoda sniedz nepārprotamas atbildes.

Un tagad, kad esam tā kā iezīmējuši perimetru, nākas atzīt – tā pa īstam šobrīd ir iezīmējusies tikai viena komanda, kurai šis dīvainais pēc sezonas posms dod lielisku iespēju. Tas ir mūsu Rīgas „Dinamo”. Nadeždas kauss ir tieši tas, kas šobrīd ir vajadzīgs mūsu jaunajiem un mazliet piesmietajiem sezonas kareivjiem. Viņi beidzot var izspēlēties, viņiem beidzot krīt vārtos ripas, viņiem beidzot pretinieks ļauj spēlēt. Ņemot vērā, ka vismaz puse no Rīgas komandas KHL apstākļos šosezon ir bijuši izteikti peramie zēni, ja runājam par individuālo meistarību un to piedāvājumu – Nadežda nāk kā plāksteris, kā rehabilitācijas posms. Šī nepiespiestā atmosfēra ļauj jaunajiem hokejistiem iegūt gan pieredzi, gan psiholoģisko pārliecību, kas būtu uz pusi sarežģītāks stāsts, ja tevi katru otru vakaru smērētu gar apmalēm kā aknu pastēti. Un tā kā jaunie brieži mums dominē – nu, vismaz ar kājām - tad arī tā sauktajiem vecajiem bukiem nekas neatliek kā piespēlēt savas partijas. Tas, ka Rīgas „Dinamo” šobrīd spēlē sekmīgi, pirmkārt, parāda, ka viņi to vēlas darīt. Jo bez gribas viņiem nekā diža cita, ko piedāvāt – nemaz nav. Mazliet pārspīlēju, bet brīvā tirgus konkurences apstākļos, lielākā daļa no rīdziniekiem KHL spēles skatītos tikai televizorā... Iespējams, ka izgāztā sezona deva arī šīs pārdomas un atziņas, kas tagad gluži dabiski prasa izmisīgu sevis realizēšanu. Kā smejies – nu, tad vismaz lūzeru kausā parādīsim, ka kaut ko varam, spējam. Atgādinot par pretinieku vaļīgo piegājienu darbagaldiem, tomēr nenoniecināsim latviešu hokejistu attieksmi pret pienākumu, kas ir viņu karjeras atskaites punkts vai – vismaz iespēja, ko vajag izmantot. Tas tik vēl trūka, ka uz šī fona mēs nespēlētu vai – nevilktu kājas. Pat Džonsons saprot, ka tādu naudu, kādu viņš šogad nopelnīja Rīgā, viņam nez vai vēl kaut kur citur savā laicīgajā karjerā piedāvās. Un – ar Šehuru ir tas pats! Tad – kāpēc, izpratnē ierobežotajai „Dinamo” vadībai, šo galdiņu neuzklāt?

Jučers tiek pie vērtīgas prakses bez Damokla zobena virs galvas, Indrašis, palaizts vieglākā riksī, slīpē savas dabas dāvanas uzbrukumā, Bukijam vienkārši šāda kārtība ir kā malks laba viskija – dzen vārtos ripas, lai citi reibtu... Bičevskis ar Upīti strādā ar melnu mutīti (kā skaitāmpantiņš!), bet Biezais ar Pavlovu diezgan sakarīgi vāc savus slaidos augumus un kaulus, ko pieaugušo hokejs tā pa īstam vēl nav pārmalis. Nadežda, iespējams, ir Latvijas hokeja šīs gada lielākā vērtībā – tieši šajā brīdī, ar šo konkrēto censoņu briedumu vai precīzāk – jēlumu. Ja „Dinamo” pie teikšanas būtu hokeja stratēģi, viņi spētu izspiest no šī turnīra vēl lielāku labumu. Nu, piemēram – ja HK „Rīga” misija ir sagatavot vai audzināt kadrus lielajai komandai, ievērojot piramīdas principus, tad kāda suņa vai kaķa pēc būtu jāiespringst par šo jauniešu iekļūšanu vai neiekļūšanu izslēgšanas spēlēs? Kādā sakarā ir jāsūta palīgspēki no „Dinamo” uz HK „Rīgu”? Te bija šobrīd vajadzīga plūsma pretējā virzienā – tikai uz „Dinamo”! Nadeždas kausa vaļīgums ir teicams poligons jebkuram juniora vecuma hokejistam, kas teju, teju būtu pārbaudāms pie večiem. Te viņam ļauj pierast pie vides, ātrumiem, te viņu nesitīs un nesavainos. Nu, kāda jēga no Ivanāna minūtēm ceturtajā maiņā? Vai tas kaut kā uzlabo Raita kā hokejista kvalitātes? Kāpēc dzīt vēl līdz Lieldienām vai – atvainojiet, 8. martam Laviņu, ja mums perspektīvā grozās Porejs, Salija un citi? Uzbrucējiem Lipsbergam, Begovam un Jeļisejevam vismaz viens vakars pret Minskas „Dinamo” kādā no marta mēneša datumiem, aizstātu pusi no sezonas HK „Rīga” kreklos. Kā var to nesaprast? Kur riski, kur tēriņi?

Nu, protams, ja ir doma, ka kaut kas šajā sezonā tomēr ir jāizcīna, tad jau nav problēmu – tad ēdam, ko liek uz galda... Bet tādā gadījumā, jādomā, ka šī spriedze vismaz dos jēgu, runājot par treneriem. Piemēram, Artis Ābols šobrīd rāda tādas kvalitātes kā taktiķis, kas sniedz atbildi uz jautājumu – vai viņš var būt galvenais. Var! Pirmajā mačā pret Minsku mūsu komandas treneris tieši sīkumos salika mača sākumā īstos akcentus, lai pretinieks sajustos mazākā mērā neērti. Ābols neskrēja pret minskiešu meistarību – viņš izvilka no kabatas savus trumpjus un tie nostrādāja. Tas vēlāk sadzītais 7:2 jau bija tikai ratu rīboņa, pa ceļam no kalna – sākuma varējums pie 2:0, bija tas sirpis, kas tika pielikts pie baltkrievu pautiem... Turklāt, gudri, precīzi un – ar pārliecību. Tad kāpēc nepaziņot jau šobrīd, ka komandai ir treneris? Nevis vietas izpildītājs... Vai mēs varam izcīnīt Nadeždas kausu? Varam. Nekādu problēmu.
Starp citu, vai kāds ir redzējis, kā šis kauss izskatās? Kaut vai fotogrāfijā...