Biedriņa pēdējā sezona?! I

Astotā sezona sliktāka kā pirmā

Šosezon vienīgais latvietis pasaules basketbola Mekā saviem līdzjutējiem dzimtenē ir licis vairāk sarkt un raukt pieri, nekā priecāties un smaidīt. Sākums bija cerīgs – pašā pirmajā sezonas spēlē pret Losandželosas „Clippers” ar lidojošo Bleiku Griffinu priekšgalā Biedriņam 20 minūtēs 10 punkti, 5/5 metieni no spēles, 8 atlēkušās bumbas, 3 bloķēti metieni. Šķita, ka vasarā ieguldītais darbs gan ar sporta psiholoģi no Toronto Dr.Danu Sinklēri, gan Maksimālā Snieguma Projektā (Peak Perfomance Project) Santabarbarā, kur pēc paša spēlētāja vārdiem iegūti papildus 7 kg muskuļu masā un 10 cm lēciena augstumā, būs devis rezultātu, un pēc divām neveiksmīgām sezonām maisam gals būs vaļā. Bet tā spēle arī palika pirmā un pēdējā, kurā Andrim divciparu skaitlis gūtajos punktos...

Jau nākamajā mačā pret Čikāgu Biedriņš palika sausā, un, kā vēlāk izrādījās, sezonas turpinājumā mūsu basketbolista rādītāji spēļu tehniskajos protokolos vairāk līdzināsies tieši otrajam mačam. Lietas kļuva vēl trakākas, un kopumā šajā sezonā Andris 19 spēlēs no 31 ir palicis bez punktiem. Īpaši sauss Bīns (angļu val. Beans – tā Biedriņu iesaukuši „Warriors” fani) bija pēdējā laikā – no pēdējiem 20 mačiem 14 pabeigti uz nullītes. Tiesa Biedriņš nekad nav bijis punktu mašīna, bet arī ar saviem tiešajiem pienākumiem tik labi neklājas – šosezon tikai vienā mačā ir savākts vairāk par 10 bumbām, un vidēji spēlē savāktās 4,2 bumbas ir Andra karjeras sliktākais rādītājs kopš pirmās sezonas (3,9). Produktivitātes kritums, protams, ir saistīts arī ar spēles laika samazināšanos (16 min, kas ir zemākais spēles laiks kopš otrās sezonas), bet minūtes laukumā ir jānopelna! Pēc pēdējām pieticīgajām spēlēm pacietības mērs bija pilns arī Markam Džeksonam. Ja vēl sezonas sākumā treneris turpināja Biedriņu laist pamatsastāvā, pamatojot to, ka latvietis ir komandas lielākais centrs un spēcīgākais ierocis aizsardzībā savā soda laukumā, un Andra neefektivitāte pie pretinieku groza daudz labāk iet kopā ar sākumsastāva spēlētāju (Monta Eliss, Stefons Karijs, Deivids Lī) uzbrukuma talantiem nekā ar otrā piecinieka vīriem, tad pēc pēdējā tuksneša Biedriņa statistikā, vieta starta pieciniekā ir atvēlēta otrgadniekam Ekpei Jūdou (Ekpe Udoh). Džeksons jau paspējis paziņot, ka Jūdou būs kareivju pamatcentrs līdz sezonas beigām, ja vien arī viņu neatgadīsies kas ārkārtējs.

Kas tad notika ar Andri pēc pirmās sezonas spēles? Īstenībā šosezon nekas nenotika. Būsim reāli – pirmā spēle bija tikai vienreizējs emocionāls uzplaukums. Kā ir teicis Šakils O’Nīls un daudzi citi lieli vīri „ekselence nav vienreizēja darbība, bet ieradums - cilvēku raksturo tas, ko viņš dara regulāri”. Jāsecina, ka pamats regulāram double-double vai vismaz 10+8 ik maču Andra meistarībā vairs nav. Bet 2008/09.gada – Biedriņa labākajā – sezonā taču bija 11,9+11,2+1,6 bloki spēlē, kur tas viss ir palicis?! Arī nolādētos soda metienus latvietis savās labākajās sezonās kaut cik varēja trāpīt (2007 – 52%, 2008 – 62%, 2009 – 55%), kamēr šogad 30 spēlēs mūsu labākais centrs ir realizējis tikai vienu! soda metienu, kopā uz līnijas stājoties vien 7 reizes. Nav jābūt basketbola ģenerālim vai pat seržantam, lai saprastu, ka tas ir pārāk pasīvs sniegums priekš sākumsastāva centra, kuram turklāt par darbu gada laikā kontā tiek ieskaitīti 9 miljonu ASV dolāru. Un Ziemeļamerikā pieņemtā līgumu finansiālā caurspīdība ir papildus iemesls, kas visiem liek vēl skarbāk rāt Biedriņu pēc kārtējām nullītēm statistikā.

Kas ar Biedriņu ir noticis?!

Skaidrs, kaut kas ar Biedriņu tomēr ir noticis. Bet iemeslus nemeklējiet šajā sezonā. Tas sākās jau kādu laiku atpakaļ un nenotika vienā brīdī. Ir skaidri redzams, ka Andra problēmu cēlonis slēpjas viņa galvā, psiholoģijā. Viņam acīmredzami trūkst motivācijas cīnīties par spēles laika atgūšanu, pretendēt uz lielākiem mērķiem sporta veidā, kurā viņš sasniedzis augstākās savas dzīves virsotnes un kurš atnesis viņam pasaules slavu un lielu bagātību. Bet kāpēc?! Kā var būt tā, ka spēlētājs, kurš 22 gadu vecumā plosījās pa NBA laukumiem, regulāri vāca double-double, turklāt darīja to ar smaidu uz lūpām, 25 gados vairs nevar dabūt bumbu grozā un sejas izteiksme laukumā vairāk atgādina mokpilnu strādnieku pie rūpnīcas konveijera, nevis sportistu-multimiljonāru labākajos gados?! Kas tieši ar Biedriņu ir noticis?! Kāpēc tas noticis? Un kā lai Andris atkal atgriežas vecajā līmenī?

Visticamāk uz šiem jautājumiem šobrīd nevar atbildēt neviens. Arī pats Andris ne. Ja viņš zinātu atbildes, gan jau spētu darīt kaut ko lietas labā. Lai varētu pilnībā izanalizēt un saprast, kas notiek ar mūsu (potenciāli) labāko basketbolistu, būtu jāsasauc konsīlijs ar Latvijas labākajiem psihologiem. Un ne tikai – talkā varētu nākt arī ar antropologi ar valsts galveno speciālistu, manas augstskolas antropoloģijas (autors - zinātne, kas pēta cilvēku uzvedību) pasniedzēju Roberta Ķīļa kungu priekšgalā. Varbūt valsts sporta cilvēkam Nr.1 būtu vērts padomāt par speciālas darba grupas izveidošanu, kas analizētu „Biedriņa lietu” un, iespējams, spētu palīdzēt mūsu bagātākajam, slavenākajam sportistam, lai viņš atgūtu savu spožumu un atkal pienācīgi nestu Latvijas vārdu pasaulē?

Taču arī ar to nepietiktu. Lai saprastu, kas īsti notiek Biedriņa galvā, ir nepieciešams tikt viņam klāt. Būtu vajadzīgas vairākas nopietnas sarunas ar pašu sportistu, lai varētu ielūkoties dziļāk viņa dvēselē. Andris jau kādu laiku ir stingri ieņēmis pozu – nerunāt ar Latvijas medijiem. Un šis fakts vēl vairāk traucē izprast, kas tad īsti notiek ar mūsu šībrīža aprunātāko sporta zvaigzni. Basketbolista nostāja pret pašmāju presi ir veidojusies pēc ne pārāk glaimojošām publikācijām dzeltenajā presē, bet Andrim pašam sev būtu jāatzīst – ar savu tā laika dzīvesveidu viņš pats pie tā bija vainīgs. Tagad Biedriņš ir nostabilizējis privāto dzīvi, kļuvis par tēvu un tuvākajā laikā grasās iestūrēt laulības ostā ar savu dzīvesbiedri. Saprotama ir Andra vēlme noslēpt savu ģimenes ligzdiņu no brīžiem vampīriskās dzeltenās preses, bet nerunāt ar Latvijas sporta žurnālistiem, kuriem interesē viņa gaitas laukumā, nevis ārpus tā, un kuri ir galvenais tilts starp spēlētāju un Latvijas basketbola līdzjutējiem – tas tomēr ir neprofesionāli. Protams, arī sporta mediji būtu kritiski par Biedriņa sniegumu laukumā, un noteikti daži jautājumi būtu viņam nepatīkami, bet Andrim jāsaprot, ka būt mediju uzmanības centrā – tā 21.gadsimtā ir neatņemama daļa no profesionāla sportista dzīves. NBA noteikumi paredz, ka spēlētāji nedrīkst nerunāt ar presi, tāpēc ar līgas akreditētajiem žurnālistiem Biedriņš, protams, komunicē, bet kolēģiem viņpus okeānam Bīns ir tikai viens no pustūkstoša, un viņiem Andra gaitas tā nerūp kā tautiešiem dzimtenē. Līdz ar to gan preses uzdotie jautājumi, gan arī Andra atbildes ir kaitinoši virspusējas – man jāturpina strādāt, es ticu, ka būs labi, arī treneris teica, ka vēljoprojām man tic bla bla bla. Dēļ savas izvairošās attieksmes pret Latvijas medijiem un brīžiem, šķiet, Latviju kā tādu Biedriņš pašmāju līdzjutējiem ir kļuvis tikpat mītisks kā Jurijs Gagarins vai Čaks Noriss. Ja Andris šādi turpinās spēlēt un izvairīties, tad drīz publiskajā telpā patiešām būs vairāk joku par mūsu NBA basketbolistu nekā par pasaulslaveno kinozvaigzni. (Tikko viena Sanfrancisko bāzēta radiostacija izsludināja „sacensības” – kas atlikušajā sezonas daļā gūs vairāk punktu – Dre (vēl viena no Biedriņa iesaukām „Warriors” komandā) vai viens no Kalifornijas NHL klubiem „San Jose Shaks”.)

Atgriežoties pie galvenā jautājuma – kāpēc Biedriņš spēlē tā kā viņš spēlē jeb kas ir noticis ar Biedriņu? – šo rindu autors mēģinās ielūkoties mūsu basketbolista galvā, izprast viņa psiholoģiju. Jāatgādina, ka tas ir tikai subjektīvais autora viedoklis, kā jau minēts iepriekš, lai noteiktu pilnīgu „diagnozi”, būtu nepieciešami nopietni sarunu raundi ar pašu spēlētāju.

54 miljonu ietekme

Lai kā dažam labam negribētos to atzīt, bet nauda ietekmē visus. Gandrīz visur kā lielākie dzīves pārbaudījumi tiek minēti nauda un slava (arī vara, bet tas vairāk attiecas uz politiķiem, biznesmeņiem, ne sportistiem). Un it īpaši cilvēku var ietekmēt liela nauda. Nevēlos apgalvot, ka tieši 2008.gadā noslēgtais 6-gadu-54-miljonu ASV dolāru līgums, kurš Biedriņu padarīja par visu laiku bagātāko Latvijas sportistu, ir īpaši izmainījis Andri, bet kaut kādu ietekmi uz spēlētāja personību tas noteikti ir atstājis. Daudzi Latvijas basketbola fani noteikti ir norūkuši: „Biedriņš ir aizlidojis, samaitājies ar naudu, viņam vairs nav motivācijas trenēties utt.” Visticamāk taisnība jau viņiem ir, bet atcerēsimies – viegli jau ir no malas rāt, bet kamēr cilvēks nav pats notestējis savu personību ar pamatīgu kāpostu, tikmēr izdarīt kategoriskus spriedumus nebūtu ētiski. Un pilnībā saprast, kas notiek multimiljonāra galvā, var tikai tas, kuram pašam ir desmit citroni kabatā. Nu labi – vismaz pieci. Kā sportistam tikt galā ar šādu pārbaudījumu, vislabāk varētu pastāstīt mūsu lielākā hokeja zvaigzne Sandis Ozoliņš. Šo rindu autoram tik daudz nav. Un tik daudz nav 99,9999% Latvijas iedzīvotāju. Tāpēc mēs pārējie varam tikai spekulēt. No sarunām ar Biedriņu pietuvinātiem cilvēkiem, kuri arī ir centušies saprast, kas notiek ar mūsu zvaigzni, ik pa brīdim tomēr pavīd atziņa – „viss, dzīve ir nodrošināta ne tikai pašam, bet arī bērniem un mazbērniem, nu kāda jēga viņam lauzt kaulus, mocīt organismu maksimāli, ja naudiņu samaksā arī par rezervētāku atdevi?”. Atkal nevēlos apgalvot, ka tieši tāda šobrīd ir Andra pieeja lietām, bet NBA garantēto līgumu sistēma noteikti var atstāt iespaidu uz sportista psiholoģiju. Lai arī izskatās, ka šis varētu būt tas gadījums, aicinu Biedriņam neko nepārmest – katram ir brīva izvēle, kā veidot savu karjeru un dzīvi kopumā. Lai varētu izteikt replikas Andrim, mums pašiem būtu jānonāk viņa situācijā – cik daudzi spētu saglabāt to pašu izsalkumu pret darbu ar tādu naudu? Izteikt replikas Biedriņa virzienā varētu tādi vīri kā Dirks Novickis, Kevins Gārnets vai Kobe Braients, kuri par spīti biezajiem naudas makiem vēljoprojām katrā spēlē grib būt labākie. Un Biedriņš nav vienīgais, kuram nav izdevies noturēt snieguma kvalitāti pēc daudz-miljonu līguma parakstīšanas. Īstenībā tas notiek ar 90% NBA spēlētāju.

Tādu gadījumu ir ļoti daudz, bet mums tuvākais piemērs varētu būt krievu spožākā zvaigzne Andrejs Kiriļenko. 2004.gadā viņš bija Zvaigžņu Spēles dalībnieks, vidēji spēlē gūstot 16,5 punktus. Pēc nākamās sezonas viņš noslēdza 6-gadu-86-miljonu līgumu ar Jūtas „Jazz”. Ja vēl pirmajā sezonā pēc lielā kontrakta parakstīšanas viņš guva 15 punktu spēlē, tad nākamajās piecās ne vairāk par 11,9, saņemot lielu kritiku no NBA apskatniekiem par acīmredzamo atslābināšanos. Starp citu, arī Biedriņam pirmā lielā līguma sezona bija lieliska (11,9 punkti + 11,2 bumbas, kas ir viņa karjeras labākie cipari), bet pēc tam ir sekojis kritums līdzīgi kā Kiriļenko. Vienīgi atšķirība ir tāda, ka Andrejam tikai vienā sezonā bija mazāk par 11 punktiem mačā, viņa kritums bija no All-Star dalībnieka uz stabilu „Jazz” pamatsastāva vīru, un nevienam nebija šaubu, ka kalašņikovs (Kiriļenko iesauka NBA – AK-47) ir stabila līgas vērtība. Kamēr Andra gadījumā paliek arvien trakāk – šīs sezonas vidējie rādītāji 2 pts + 4 atl.bumbas ir sliktākie viņa karjerā, un ne tikai nepiestāv 9 miljonus vērtam pamatcentram, bet vispār liek aizdomāties, vai Andrim NBA latiņa šobrīd nav par augstu. Tādu piemēru ir daudz, un šajā ziņā grēko ne tikai basketbolisti – šāda tendence ir raksturīga visās ASV profesionālajās sporta līgās. Problēmas ar snieguma kvalitātes noturēšanu ir arī citam krievu automātam Aleksandram Ovečkinam, kurš 2008.gadā noslēdza 13-gadu-124-miljonu līgumu ar Vašingtonas „Capitals”. Augstais demokrātijas līmenis un juridiski spēcīgie sportistu līgumi ir Ziemeļamerikas pro-sporta lielākā problēma. Bet attiecīgās amatpersonas pamazām ar to cīnās, un ne velti NBA šobrīd ir palikusi vienīgā līga, kurai spēlētāju līgumi ir pilnībā garantēti.

Nevarēja nekļūt par basketbolistu

Otrā lieta, kas iet kontekstā ar naudas ietekmi uz Biedriņu karjeru, ir viņa personība, rakstura īpašības un skatījums uz basketbolu un dzīvi kopumā. Kurš teica, ka viņš grib(ēja) būt basketbolists? Vai viņa basketbolista karjera ir paša Andra bērnības kvēlāko sapņu piepildījums vai tomēr drīzāk viņam apkārt esošo cilvēku mērķtiecīgu darbību loģisks rezultāts? Visupirms tie, protams, bija vecāki – tēvs bija klāt visās Andra spēlēs no bērna kājas. Tad jaunatnes treneris Raivo Otersons, kurš Andra talantu noslīpēšanai praktiski upurēja visu 1986.gada Ķeizarmeža sporta skolas grupu, vienubrīd visus aizsargus nosūtot uz otro komandu, lai Biedriņš Jaunatnes līgā varētu spēlēt saspēles vadītāja pozīcijā un tādējādi attīstīt kustīgumu, koordināciju, kāju darbību, driblu, piespēli un citas kvalitātes, kas palīdzēja Andrim 17 gadu vecumā izpelnīties toreizējā „Warriors” ģenerālmenedžera Krisa Malina uzmanību. Tāpēc, lai kādas izklausītos Otersona kunga metodes attiecībā pret citiem bērniem, nocelsim viņa priekšā cepuri – iespējams, tieši Otersons ir galvenais iemesls, kāpēc Biedriņš vispār nokļuva līdz NBA. Pēc tam nāca aģentūra „BDA Sports Managment” ar tās īpašnieku, vienu no autoritatīvākajiem NBA aģentiem Bilu Dafiju priekšgalā – sākot no 17 gadiem Andra dzīvi praktiski noteica Dafija kunga padomi. Gan 18.dzimšanas dienā atteikties turpināt saistības ar BK „Skonto”, gan pēc U-18 čempionāta kvalifikācijas turnīra neatgriezties mājās, bet pa taisno doties uz ASV, lai gatavotos NBA draftam. Arī Dafija kungam teiksim paldies – viņa ieteikumi ļāva Biedriņam tikt draftētam pirmajā kārtā ar augsto 11.numuru. Vai, ejot citu ceļu, Andris varēja tikt izvēlēts ar vēl augstāku? Iespējams. Bet kopumā tam nav nozīmes – galvenais, ka Biedriņš tika draftēts, viņš nokļuva NBA, turklāt, kas vēl svarīgāk, komandā, kurā viņam bija iespējas spēlēt.

Andri par basketbolistu virzīja visupirms vecāku mīlestība un rūpes, pēc tam speciālistu vīzija, ka no 211 cm garā vīra sanāks nopietns spēlētājs, un tas arī principā noteica Biedriņa dzīves ceļu. Nevēlos apgalvot, ka Andris pats basketbolu nemaz nemīl – protams, ka arī viņam patīk šī spēle. Vismaz patika noteikti. Galu galā neko labāku un ienesīgāku Biedriņš šajā pasaulē darīt nevarētu. Klauvējot pie NBA durvīm un pēc tam tās arī atverot, Andra motivācija, protams, bija ļoti augsta, kā jau jebkuram jaunajam spēlētājam, kurš sajutis pasauli atveramies sev priekšā. Un izrādās, ka talanta, apņēmības bija tik daudz, lai latvietis kļūtu par NBA sākumsastāva centru. Sākums pasaules basketbola Mekā nebija rozēm kaisīts, bet Biedriņš soli pa solim gāja uz priekšu – pirmajā sezonā visupirms tika izcīnīta vieta komandas divpadsmitniekā, laukumā izejot 30 spēlēs no 82. Otrajā sezonā vieta sastāvā bija regulāri, protokolā ierakstoties 68 mačos un divos izejot jau starta pieciniekā. Sākot no trešās sezonas līdz ar ekscentriskā Dona Nelsona atgriešanos pie „Warriors” stūres Biedriņš kļuva par komandas pamata centru, laukumā izejot visās 82 regulārās sezonas spēlēs (63 sākumsastāvā, tā ir vienīgā sezona, kad Andris izgāja laukumā katra spēlē) un 11 play-off mačos (8), kas arī pagaidām bijušas vienīgās izslēgšanas spēles Biedriņa NBA karjerā. Pēc tās sezonas par Biedriņu jūsmoja ne tikai Latvijā un Oklendā, bet visā Amerikā. Pēc ceturtā gada beidzās Andra debitanta līgums, un vidēji spēlē gandrīz savāktais double-double (10,5 + 9,8) ļāva Bilam Dafijam ar paceltu galvu doties uz sarunām pie Krisa Malina par līguma pagarināšanu. Dafijs savu darbiņu padarīja godam, savam klientam no oriģinālās „Sapņu komandas” snaipera izspiežot 6-gadu-54 miljonu līgumu (neskaitot bonusus). Pēc līguma parakstīšanas sekoja jau pieminētā uzplaiksnījuma sezona (11,9 + 11,2) – šķita, ka viss Biedriņam iet uz augšu un tūlīt sekos arī izsaukums uz NBA Zvaigžņu Spēli. Tiktāl mūsu Pelnrušķītei viss bija kārtībā – ķirbis nomainīts pret karieti (Purvciems pret Kaliforniju), kurpītes kājās glītas (nauda kontā ripo) un pašai arī nav ne vainas (labs sniegums laukumā).

Nespēj savākties grūtībās

Bet kā jau visās pasakās – tās reiz beidzas. Nevēlos apgalvot, ka Biedriņš dzīvoja pasakā. Viņa panākumi bija mērķtiecīga darba rezultāts. Aģentu, treneru izstrādāts un Andra izpildīts. Bet tomēr šis lēciens karjerā bija pārāk straujš, lai mūsu basketbolists spētu to pilnībā sagremot ar vēsu galvu. Gan finansiālā, gan emocionālā, gan panākumu ziņā. Jebkuram cilvēkam uz galda nolikti 54 citroniņi komplektā ar fanu sajūsmu no Kalifornijas līdz Pušmucavai sagrozītu galvu, citam vairāk, citam mazāk, bet apreibtu jebkurš. Pēc fenomenālās piektās NBA sezonas, kad basketbolista kontu jau bija papildinājuši pirmie 9 miljoni, sekoja Baiga Vasara kopā ar Latvijas izlasi. Tovasar režīms un darbs pie fiziskās sagatavotības un meistarības noslīpēšanas nebija attiecīgajā līmenī, un sekoja pirmās grūtības – vairākas traumas, kas 6.sezonā ļāva Biedriņam laukumā iziet vien 33 spēlēs. Rezultātā spēles laiks krities no 30 uz 23 minūtēm, rezultativitāte pat uz vairāk nekā pusi no 11,9 uz 5 punktiem, un, pats svarīgākais, pamatīgi iedragāta pārliecība. Andris pēc būtības nav tas pārliecinātākais basketbolists, ne tuvu nav tāds killers kā Džordans vai Braients, kuri zina, lai cik slikta būtu diena, bet savu pretspēlētāju apspēlēt izdosies regulāri. Biedriņa pārliecība tika būvēta gadiem ar mērķtiecīgi un precīzi izstrādātu treniņdarbu, īpašu uzmanību veltot fiziskajai sagatavotībai, kas bija galvenais viņa trumpis. Andris laukumā vienmēr ir juties spēcīgāks, ātrāks, ņiprāks, izturīgāks par saviem oponentiem. Bet te pēkšņi savainojumi vairs neļauj būt tik izveicīgam kā iepriekš, un tas atstāja iespaidu uz Biedriņa psiholoģiju. Un sportā pārliecība par saviem spēkiem ir tāda mistiska lieta – to var ļoti ātri pazaudēt, bet ne tik ātri atgūt. Problēmas ar pārliecību visvairāk Andrim izpaužas brīžos, kad viņš nostājas uz soda metienu līnijas – pēdējās 3 sezonās tā ir vienkārši katastrofa...

... turpinājums sekos...