Dukuriem uzvarēt palīdz... vācieši!

Sazvanīts pēc dēlu dubultuzvaras pēdējā Pasaules kausa (PK) posmā Čezānā un saņēmis ilgi gaidītos apsveikumus ar abu dēlu kāpšanu uz goda pjedestāla, Dainis Dukurs pagrieza sarunu pavisam savādākā gultnē, kā pierasts vidējiem statistiskiem latviešiem: „Man liekas, ka vācieši sāk nožēlot to, ka likuši mums meklēt jaunus risinājumus un pārtaisīt kamanas. Vācieši neticējuši paši savām acīm, kad Čezānā Martins braucis ar jaunu skeletonu, kuram aptecētāji nav vis pielīmēti pie skeletona kā līdz šim, bet pieskrūvēti ar skrūvēm, kā vācieši gribēja. Viņi iepriekš piekasījās arī Martina ķiverei, un arī tai mēs veicām izmaiņas. Tagad gan mēs to ķiveri vairs lieki nerādām, un pēc mačiem maisā iekšā. Man liekas, ka iegūstam no tā, ka vācieši mūs uzpasē.”

Stāstus par to, ko tikai vācieši neizdomā, lai tiktu augstāk par viņu likumīgo trešo, ceturto un tālākajām vietām, „SA+” ir publicējusi jau agrāk. Stāstus par to, cik grūti ir latviešiem un viņiem visi dara pāri, ikdienā lasām Latvijas presē. Dukuru skatījums ir jaunas vēsmas, jo ļauj palūkoties uz darāmo no citas puses, taču tai pašā laikā tas ir tas pats, kas jāielāgo ne tikai sportistiem – ja nedarīsi visu, kas ir tavos spēkos, nepārtraukti nemeklēsi attīstības iespējas, jau rīt gulēsi grāvī un kasīsi uzsistos punus.

Cik ilgi vācieši ir ņēmušies ar un par Daiņa Dukura ražotajiem skeletoniem, kuriem aptecētājs, redz, esot pielīmēts un dod tādu efektu kā caur aerodinamisko cauruli uztūnēts „Saab” markas autiņš. Paši taču saprot, ka nekāda lielā efekta tur nav, bet iespēja paspēlēt uz nerviem jāizmanto – ja nu noraustās, sāk nervozēt, īpaši sezonas izšķirošo maču priekšvakarā? Protams, latviešiem uzreiz ir jādomā, ko darīt. Un izdomā arī – kamēr nav pielikti pie sienas pa īstam, klusībā tiek uzbūvēti skeletoni pēc vāciešu ieteikumiem, un, kad tie tiek demonstrēti, vāciešiem mutes paliek vaļā. Čezānā Martins ne tikai brauca ar jaunu skeletonu, bet apbrauca labāko no vāciešiem Sandro Štīliki par 1,26 sekundēm... Kā te vāciešiem kārtējo reizi nemeklēt blusu Dukuru uzņēmuma kažokā?! Viņiem taču ir naudīgi sponsori, bet te kāda mazvalstiņa (domāts Dainis Dukurs) uzražo skeletonus, ar kuriem Eiropas čempionātā vāciešu pašu citadelē Vinterbergā sportisti ieņēma pirmās četras vietas. Pirmais bija Martins Dukurs, ceturtā vieta brālim Tomasam, bet otrā un trešā – krieviem Čudinovam un Tretjakovam.

Tas, ka, piemēram, vācu kamanas var būt par 10 kilogramiem smagākas un trases beigu daļā tādi gruntīga lieluma braucēji kā Sandro Štīlike iegūst fantastisku paātrinājumu, vāciešus neuztrauc. Tas, ka vācieši laiž Eiropas čempionāta trasē trenēties tiešos konkurentus uz medaļām krievus pirms mačiem, lai tie brauc, kamēr nelabi paliek, viņiem laikam kantes nerīvē, jo krievi acīmredzot ir pasolījuši kādus bonusus pirms Soču olimpiādes. Otra versija – uzņēmums „Russkaja zima”, kura logo grezno Pasaules kausa trases starta metru bortus, esot piedāvājusi vāciešiem tik neatvairāmu vienošanos, kurai Gētes, Šillera un Frīdriha Otrā tautieši nav varējuši pretoties. Salīdzinājumam, piemēram, PK posmā Sanmoricā, kur teorētiski pie teikšanas gan ir šveicieši (kā tas ir praktiski, atbildēt viņi droši vien neņemsies), latviešiem tika paziņots, ka maksas treniņbraucieni nenotiks. Dukuri tajos jau iepriekš bija nolēmuši nepiedalīties, veicot pārbraucienu no Eiropas čempionāta Vinterbergā. Tas gan laikam nevar būt attaisnojums tam, ka vieniem – amerikāņiem un kompānijai šī iespēja tomēr tika rasta, bet citiem pateikts, ka maksas treniņi nenotiks. Gribi būt korekts, saki, ka būs un laid visus iekšā vai saki, ka tā ir liela nauda, par kuru pie braukšanas tiek izredzētie, vai arī nelaid trasē nevienu un ne par kādu naudu!

Gan jau arī Krievijas sportistu gadu mijas panākumi fričiem ir kā kauls rīklē, bet tur bez Dukurtēva ražotajām kamanām esot savu roku pielicis arī brits Bromlijs, kurš atklājis kādu teicamu slidu apstrādes veidu. Vismaz tā runā, un skeletona aprindās runu bez pamata parasti nav. Pēdējos pāris PK posmos krievu un Bromlija panākumi ir krietni gājuši mazumā. Vai nu slidu apstrāde gluži visiem apstākļiem un trasēm neder, vai arī viņiem vācieši piemieguši ar aci – vai nu dalieties, vai izbeidziet šitos jociņus – mums jau ar Dukuriem pietiek! Jāpiebilst, ka ar Vācijas sportistiem brāļiem Dukuriem ir normālas „darba attiecības”, jo ne jau viņi rūpējas par garšvielām skeletona sezonas mērcē. Tie, kuri rūpējas par mīklas „vācietis – pasaules (Eiropas, olimpiskais) čempions (medaļnieks)” atrisināšanu un talkā ņem arī netradicionālus konkurentu ārstēšanas paņēmienus, meklējami Vācijas Bobsleja un skeletona federācijas vadībā un pārstāvjos starptautiskajā bobsleja federācijā.

Kādus secinājumus izdarīt? Kamēr vācieši būs skeletonā un būs spējīgi atrast Latvijas skeletonistu tehnikā un ekipējumā kaut ko potenciāli noteikumiem neatbilstošu, tikmēr mums nav, par ko uztraukties – progress ir nodrošināts.