Bārtulis pie burvjiem un zīlniecēm neiet...

Intrigas te nav, šobrīd Oskars ir komandas septītais aizsargs un tāds paliek. Ja kāds no viņa pieredzējušajiem kolēģiem gūs savainojumu, tad latvietis uzreiz tiks ielikts sastāvā. Ja salīdzina ar sezonas sākumu, tad tas ir solis uz priekšu, jo atgādinu – Bārtulis sāka kā astotais vīrs pie Flyers aizsardzības bastioniem. Kur palika septītais? Mets Vokers ir nosūtīts uz fārmklubu, ejot cauri NHL tirgus klasikai – viņš ar savu 1,7 miljonu dolāru lielo algu sezonā, tika piedāvāts visiem, kam varētu būt interese par hokejista pakalpojumiem. Interese nebija un Vokers palika dziļajā rezervē. Bārtuli neviens nekur nesūta un tas savā ziņā parāda Oskara vērtību: ja viņam piemērotu tā paša Vokera ceļu, tad ar saviem 600 000 dolāriem sezonā, Bārtulis būtu gards kumoss daudziem NHL klubiem. Tagad tas nenotiek. Bet viņš vienalga sēž rezervē. Kur kaifs?
- Esmu kopā ar komandu, trenējos vairāk nekā pamatsastāvs – gan ar viņiem kopā uz ledus, gan vakaros svaru zālē. Pat tad, ja ir spēle, es vispirms mača pirmo daļu nodauzos pa ģērbtuvēm, kur cilāju svarus vai griežu velotrenažieri. Varu teikt, ka fiziskā forma man ir zvērīga...
Oskars neizklausās sapīcis. Ja vēl rudens pusē viņš pieļāva domu, ka varētu ap lielo maiņu laiku (28. februāri) pasīt komandai sevi mainīt, tad šobrīd viņš uz to raugās apcerīgi, taču – ne agresīvi. Teorētiski, klubi mēdz izskatīt šādus hokejistu lūgumus, jo neviens jau šajā līgā nav vergturis – ja puikam galīgi nav pie sirds statuss, kādā viņš saņem algu, tad – ej pie menedžera un runājies. Pirms mēneša arī Oskars bija aizgājis pie Flyers ģenerālmenedžera Pola Holmgrena ar šādu vaicājumu – ko darīt, gribu spēlēt?
- Pols man uzreiz pateica – pat neceri, tevi es nekur nemainīšu un prom nedošu. Tu man esi vajadzīgs Filadelfijā. Ja tā pasaka – ko lai vēl te piebilst? Varētu jau skandalēties un pieprasīt maiņu, taču neredzu tam pagaidām lielu jēgu – nu, labi, tikšu citur, taču man tur nebūs nekāda priekšvēsture, nekādu attiecību, kādas tagad ir izveidojušās Filadelfijā. Organizācija man deva iespēju spēlēt NHL un es to novērtēju. Tāpēc palieku ar viņiem...
Atgādinu Oskaram, ka menedžeru teiktais par „tu esi mūsu” vai „tevi nevienam nedosi”, pārsvarā jāuztver aukstasinīgi. Jo parasti šī mīlestība ir aktuāla līdz pirmajam piedāvājumam, ja kāds uz galda menedžerim noliek konkrētu darījumu.
- Es to zinu un labi saprotu. Taču – tas nav manos spēkos ietekmēt šādus notikumus. Mans uzdevums – būt jebkurā brīdī gatavam lēkt sastāvā. Tas, ka tam esmu gatavs gan fiziski, gan morāli – šosezon jau vienreiz ir pierādīts. Kad spēlēju, tad jutos uz laukuma ļoti labi, pārliecinoši. Biju ļoti labā formā un komandā to redzēja. Viņi to novērtē!
Šobrīd Oskaram ir tāds nepateicīgs sajūtu laiks – no vienas puses viņam ir jātur īkšķis par komandas izdošanos, no otras – tikai kāda kolēģa savainojums var viņu iecelt sastāvā uz ledus.
- Apzinos, ka šī situācija ir tieši tāda kā saki, taču nevienam no saviem kolēģiem savainojumu nevēlu un paklusēm neburos, lai tas notiktu... Redz, Prongers bija savainots un mani laida laukumā. Tagad visi seši pamatsastāva aizsargi ir veseli un es skatos notikumus no malas. Kurā brīdī šajā spēlē parādās nejaušības vai apstākļu sakritības jautājums – tas nav paredzams. Turklāt – pats redzi, cik labi komanda šogad spēlē. Mums ir labs sastāvs. Domāju, ja paņemam komandas pirmos piecus aizsargus – Timonenu, Prongeru, Karlu, Mezsarosu un Koburnu – tad viņi visi jebkurā NHL klubā būtu pirmā aizsargu pāra cienīgi. Sestais – O’Donels arī labi spēlē, kāpēc viņu ar saviem 1,3 miljoniem sezonā turēt malā?
Var just, ka Oskars rēķina. Ja viņš to dara nopietni, tad tieši Šīns O’Donels būs tas, ko viņš redz kā savu priekšgājēju. Konkurentam pavasarī beidzas līgums – ja Flyers patiešām neblefo par Oskara vietu, tad Bārtulis tiek gatavots sestajai aizsarga pozīcijai, sākot ar nākamo gadu. Visiem citiem no pamatsastāva līgumi ir vēl vismaz uz vienu vai vairākiem gadiem.
- Es zinu, kas notiek organizācijā, redzu, kādas ir mūsu rezerves. Viņi jau sen mani ar manu mazo līgumu varēja nolikt malā vai norakstīt – ja to nedara, tad rēķinās ar mani. Tas manai pašapziņai nāk tikai par labu, lai gan skaidrs – spēlēt tomēr ir patīkamāk.
Nu, bet kamēr Oskars nespēlē, paturēsim īkšķi par citu mūsu brašuli – Artūru Kuldu, kuru šajās dienās savam sastāvam piemēra Atlantas Thrashers. Redz, tur atlantiešiem savainoto ir tik daudz, ka viņiem sanāk knapi nokomplektēt aizsargu pirmo sešnieku. Vai nav ironiski, ja iedomājāmies par Bārtuli? Ceļi līdz NHL mēdz būt dažādi, bet secinājums viens – ja tu deri šim līmenim, tad spēlēsi.