Varbūt sākam ar spermas banku...

Kas ir A grupa junioru vecumā? Tās ir desmit pasaules labākās izlases. Ja šāds dalījums un formāts būtu pieaugušo līmenī, Latvijas izlase deviņos gadījumos no sešpadsmit, būtu atvadījusies no tā sauktās hokeja elites. Pēdējo septiņu pasaules čempionātu ietvaros tas notiktu sešas reizes... Kāpēc tagad rādīt uz junioriem ar pirkstu? Viņi nospēlēja atbilstoši Latvijas hokeja līmenim. Laiks pieņemt, ka mēs pasaules hokejā vienmēr esam bijuši tuvāk vienpadsmitajai, nekā devītajai vieta. Starp citu, visos līmeņos! Jā, šogad zaudēts izšķirošajā spēlē tika Vācijai, kas esot bijusi nekāda... No kurienes tāda pārliecība par vāciešu spēku un savējo varēšanu? Kaut kā nav sanācis dzirdēt, par Latvijas junioru un jauniešu speciālajām programmām, kas mērķtiecīgi ir veidotas, lai sporta veidā notiktu dabiska procesu pārmantojamība, pakāpenība, kas nes rezultātus. Nu, pēkšņi – no debesīm ir jākrīt vietai, ko it kā esam pelnījuši? Un tikai tāpēc, ka esam Latvija, ka pērn mēs šo vietu kaut kā pamanījāmies nosargāt...

Cepiens var būt tikai par resursu pareizu izmantošanu – neko vairāk. Un arī tad nav pārliecība, ka savācot teorētiski labāko sastāvu, juniori savu vietu A grupā šogad būtu saglabājuši. Jā, tas ir slikti, ka to nevarēsim vairs pārbaudīt, tomēr – tas nekādā mērā nav pretrunā ar hokeja tradīcijām, ko piekopjam. Vai kāds atceras, ka pērn pēc vietas saglabāšanas A grupā, Latvijas junioru izlasei tika nomainīts treneris? Ēriks Miļūns tika slaidi pasūtīts, bez diskusijām... Viņa vietā Leonīds Tambijevs. Tā sauktais Rīgas „Dinamo” sistēmas kadrs, kura rīcībā sezonas laikā ir lielākā daļa no izlases kandidātiem. Pragmatisks aprēķins, ja spriežam no malas. Viņš zina, saprot, spēj... Visu laiku pieaugušo izlases rezultatīvākajam uzbrucējam nav jāmeklē kabatā pēc hokeja argumentiem, viņš arī dēlu ir izvilcis līdz profesijai – hokejists. Cita lieta, vai Leonīds kā treneris tādam līmenim ir gatavs? Vai varbūt – pārgatavojies, pāraudzis to līmeni... Kurš Latvijā to var noteikt? Federācijas valde? Treneru padome, kas neeksistē vai bērnu vecāki?

Pie lielās valstsvienības ir treneris Teds Nolans, kam ļauts maisīties arī starp junioru krēslu rindām. Vai viņam ir dots uzdevums, sagatavot tādu Latvijas hokeja attīstības vīziju, kas pārklāj visus hokeja saimniecības līmeņus? Sākot no bērniem, līdz lielajai izlasei... Nekas nav dzirdēts. Vai viņam tas vispār ir pavaicāts, deleģēts, prasīts? „Dinamo” treneru maiņu kontekstā bieži runāts par dažādām hokeja skolām. Vieni tā kā velk uz tehnisko un viltīgo pusi, kas esot mūsu rokraksts, citi – uz fizisko, ko piedāvājot modernā hokeja pasaule. Nu, labi – tad paliekam beidzot pie viena virziena un nākamos desmit gadus to veicinām. Nejaušu apstākļu sakritību rezultātā, viņruden, gan izlasei, gan „Dinamo” bija viens koncepts, lai gan treneri dažādi. Likās, kaut kādā mērā būsim tagad tikuši arī pie vienas receptes, pie zālēm. Nu, vismaz pie vienota redzējuma... Garām! „Dinamo” no savas ideja par principiālu spēles kārtību, rokrakstu atvadījās, kad iedomājās - esam labākais KHL klubs, tikai treneris nekāds, un – nav pārliecība, ka arī Tedim šeit tic vai vismaz saprot, ko viņš dara... Labi, štrunts par „Dinamo”, tāpat no viena privāta kluba būtu par daudz prasīt, lai viņi te izpildās valsts izlases sakarā. Paņemam sporta skolas, kurās nodarbojas tūkstošiem bērnu un jauniešu. Ko tur māca treneri - kā, kāpēc, kurš? Vai varam atbildēt uz jautājumu, kas ir vienotā izpratne Latvijas hokejā? Visos vecuma līmeņos. Vai tā ir speciāla slidošanas skola, nūjas tehnikas pārvalde, spēka spēle vai taktiskā gatavība? Kāpēc nekopēt zviedru un somu modeļus, kas konkrēti ir pārklājuši ar vienotu metodisko kārtību visus hokeja vecumus? Runāju par pašu principu, nevis konkrētas valsts izpildījumu.

Tā vietā mēs pārsvarā uzticam hokeja lietu cilvēkiem, kas paši vēl mācās. Tā var būt – neviens par skolotāju nepiedzimst. Tiesa, vieglāk, ja viņi tomēr šo savu izaugsmi pilnveidotu sistēmā, kas prasa ievērto konkrētus priekšnoteikumus, nevis - nāk kā autodidakti ar iepriekšējā noliegumu un tamlīdzīgi. Kur ir Latvijas hokeja treneru semināri, kopējās nometnes – kur ir bērnu un jauniešu treneru veiksmes stāsti un secinājumi? Satieku vienu – viņš saka, desmit gadu vecumā puikām vajag ledu un spēles, spēles, spēles... Divās maiņās – ne vairāk. Otrs, kas viņam pretī izveda tādus pašus desmitgadīgos, dzīvo ar citu pārliecību – nekādas spēles, tikai treniņi... Trešais, kas to visu klausās no malas, saka – veči, latvieši nobriest lēnām, ļaujam viņiem līdz sešpadsmit rotaļāties... Gan jau no bara viens beigās izturēs. Un tā mēs dzīvojam – gan jau viens sanāks... Tad varbūt uzreiz taisām spermas banku un palūdzam donoriem Ozoliņam, Irbem un Balderim, lai viņi atstāj savu mantojumu Latvijas hokejam šādā formā – jo tad šis princips - „gan jau sanāks” – iegūs maķenīt lielāku varbūtību... Mums esot dažādos laikos labi vārtsargi. Fakts. Vai kāds var pateikt, ar ko raksturīga ir Latvijas hokeja vārtsargu skola, stils? Basketbolā vismaz selekciju nosaka auguma parametri, ko vērtē Latvijas hokejā, kad tiek komplektētas treniņu grupas? Teiksiet – tik mazā valstī būtu grēks vēl noteikt atlases kritērijus, jāpriecājas par katru, kas nonāk līdz konkrētajam sporta veidam... Piekrītu, bet tādā gadījumā aizmirstam tos brīžus, kad sekojam pasaules čempionātā līdzi savējo varējumam un nesaprotam, kāpēc vienā spēlē viņi var, bet otrā – nekā. Jo mēs taču viņus tā audzinām – gan jau beigās kaut kas sanāks!

Tambijeva izvēlētajā izlasē nebija visu labāko – to zinām. Bet – treneris tā redz savu komandu. Ja viņš izvēlas sastāvu, viņš arī atbild. Ja viņam ir skaidrs, ka malā var atstāt spēlētājus, kas jau šobrīd spēlē pieaugušo hokeju, tad viņš ir pārliecināts, ka ar esošajiem kadriem izpildīs uzdevumu. Kāpēc nerespektēt šādu trenera viedokli? Vai nebija zināma viņa pieeja lietām? Ja nebija – kāpēc par to runājam pēc turnīra? Ja mēs zinām, ka Leonīda vadībā komanda (kluba atskaite) ar mazāku vai lielāku intervālu paspēlē trešdaļu sākumus vai beigas, vai izgāž spēles galotnes – kāpēc brīnīties, ka vēl viens tāds precedents notiek ar Tambijevu pie izlases stūres? Un kā par uzskatāmu nelaimi – arī principiālajā (vienīgajā!) spēlē pret Vāciju... Tambijevs šo turnīru zaudēja, bet – tas nav nekas traģisks, tā ir tikai spēle un – tas ir trenera darbs. Šaubos, vai Leonīds neprot izdarīt secinājumus, jo tas nav viņam raksturīgi. Tajā pašā laikā ir jāizdomājas, kāpēc viņš tomēr neprata noskaņot komandu šai vienai spēlei? Jo tas gan viņam ir zināms kā spēlētājam, ko nozīmē pasaules čempionātā vinnēt svarīgāko cīņu... Vienu spēli.

Par to, vai un kā var nopirkt vietu izlasē – citā rakstā...