Kam uzticēt Latvijas florbola izlasi?

Pašmāju treneri iestājas par latviešiem

Līgums ar Īro Pārviainenu tika noslēgts pēc sistēmas 2+2, taču soms nostrādāja visus četrus gadus, Latvijas izlasi aizvedot līdz 5. un 6. vietai pasaules čempionātos. Vērtējot tikai iegūtās vietas – nekāda progresa, pat regress. Līgums ir beidzies, ir izsludināts jauns pieteikšanās konkurss, taču Latvijas Florbola savienība (LFS) ir likuši noprast, ka labprāt redzētu somu speciālistu arī turpmāk. Tiesa, jāprecizē, ka darba cikls Latvijā somam vēl nav beidzies, jo viņš ir arī Latvijas U- 19 izlases galvenais treneris, kas pavasarī aizstāvēs Latvijas krāsas pasaules čempionātā Vācijā.

Četrus gadus ar Latvijas izlasi strādāja somu duets Pārviainens un Bjorkstens, viņiem asistēja Gints Bikars. Pirms kāda laika LFS prezidents Ilvis Pētersons intervijā „Sporta Avīzei” atzina, ka ir apmierināts ar ārzemnieku devumu, kaut arī ierobežoto finansiālo resursu dēļ nav izdevies šos trenerus pilnībā izmantot. „Es negribu noniecināt nevienu Latvijas treneri, bet – vai kāds ir tādā apritē, kā ir šie abi somu treneri vai tikpat labi kāds cits ārzemnieks? Mūsu treneri nav starptautiskā apritē. Mums ir jauni un perspektīvi treneri, tāpēc noteikti kādā brīdī atgriezīsimies pie Latvijas treneriem, bet pagaidām mums vienkārši ir jāsūc pieredze no ārzemniekiem, lai mēs starpību ar „Top 4” pēc iespējas ātrāk deldētu,” teica Pētersons.

SK „Pārgauja” galvenais treneris Ilvars Balodis ir pārliecināts, ka izlase ir jāuztic pašmāju trenerim. „Sen jau vietējie to ir pelnījuši. Nav tik traki, nav jau mums tik slikti vai dumji tie treneri. Nezinu, ko mēs pie tiem somiem meklējam,” prāto Balodis. „Ir pierasts, ka Latvijas Florbola savienība uzskata citādāk, nekā mēs – klubi. Neviens klubiem neko nav vaicājis. Es saprotu, ka daži potenciālie kandidāti, piemēram, Juškēvičs vēl paši spēlē, bet – kas par vainu bija Normundam Grunckim? Nolika Gruncki malā un paņēma somus,” par iepriekšējā galvenā trenera paiešanu malā neizpratni pauž florbola treneris.

Līdzīgās domās ir arī pieredzējušais treneris Uldis Fīrmanis: „Trenerim ir jābūt latvietim. Ņemsim par piemēru, teiksim, futbolu – ja Latvijas izlasi sāktu trenēt pasaulē slavens treneris, vai uzreiz būtu rezultāts? Ir vajadzīgi izpildītāji. Runājot par florbolu Latvijā, visi spēlētāji ir amatieri, viņi nav pazīstami, nav atspoguļoti medijos. No kurienes tāds ārzemju treneris var iegūt informāciju? Tāpēc, es domāju, ka izlases galvenajam trenerim ir jābūt vietējam, kas ir uz vietas un visu redz, un situāciju jūt.”

„Tagad LFS izmēģināja šo somu eksperimentu, bet tas ir gaužām, gaužām neizdevies,” spriež Fīrmanis. „Redzēsim, cik florbola savienība būs priecīga pavasarī, kad būs pasaules U – 19 čempionāts. Ja visā sagatavošanās ciklā ir bijuši tikai pāris sabraukumi, kad izlase ir sanākusi kopā, tad, klausies, - tas nav nopietni! Tas taču ir sagatavošanās cikls – ir jāspēlē draudzības spēles, jātiekas ar puišiem, vecākiem, viss ir jāizrunā. Ir jābūt kaujas gatavībā, ir jāgatavojas! Tas pats somu treneris, lai cik labs arī būtu, ko viņš ir izdarījis – atbraucis novadīt pasaules čempionātu?!” retoriski vaicā Fīrmanis.

Patiešām – somu laiki Latvijā visiem asociēsies ar rekordīsajiem sagatavošanās cikliem, un tas nekādā gadījumā nevar nākt par labu komandas sniegumam. Arī savienības arguments, ka spēlētāji būšot vairāki izsalkuši pēc florbola, pēc Fīrmaņa domām, neiztur kritiku. Cita lieta, ka finansiālais aspekts ir būtisks, tāpēc ārzemnieki pie mums ir tik ilgi, cik varam to atļauties.

„Nevar jau teikt, ka viss ir bijis slikti,” teic Balodis. „Skaidrs, ka viņi šajā sporta veidā ir ilgāk, spēj atrast dažādas nianses taktiskajā zīmējumā vai vēl kur citur. Bet es velku paralēles arī ar citiem sporta veidiem un uzskatu, ka Latvijas izlases ir jātrenē vietējiem speciālistiem.” „Kurš vēl labāk zina visus spēlētājus, ja ne vietējie treneri, kas strādā ar klubiem?” vaicā Balodis. „Jebkurā sporta veidā spēlētājs vispirms ir jāiepazīst – kas viņš tāds vispār ir, ko viņš domā. Bieži vien tas pirmais vai pat vienīgais iespaids ir maldīgs. Tas ir liels pluss vietējiem treneriem, es pat nezinu, kādus argumentus pretī var likt ārzemnieks, kas atbrauc. Viņam vēl ir jāpaspēj iziet cauri tam, ko vairāk vai mazāk vietējie jau redz,” norāda Balodis.

Latvijā labu treneru nav?

Kaut arī aptaujātie pašmāju treneri īsti nesaprot, kāpēc Latvijas izlase būtu jātrenē ārzemniekam, viens no izlases līderiem Atis Blinds ir ļoti apmierināts ar somu dueta devumu. „Mēs, spēlētāji, esam par to daudz domājuši un runājuši. Varu pateikt, ka treneru korpusā noteikti ir jābūt kādam skandināvu speciālistam. Viņiem taktiskā domāšana ir augstākā līmenī, nekā jebkuram latvietim. Bet vislabākais variants būtu, ja treneru korpusā būtu arī latviešu treneris, savienojumā ar ārzemju treneri, lai labāka būtu komunikācija ar spēlētājiem. Ja valodas barjera varbūt nav lielākais šķērslis – kaut arī dažiem ir -, tad lielākais šķērslis ir mentalitāte. Tomēr latviešu treneri spēj labāk komandu uzrunāt un noskaņot spēlei,” uzskata Blinds.

Blinds uzskata, ka Latvijā vispār ir trūcīgi ar treneriem. „Es nekautrējos to pateikt publiski - Latvijā labu treneru prakstiski nav! Man pat nav vajadzīgi visi vienas rokas pirksti, lai uzskaitītu visus trenerus, kas varētu strādāt ar izlasi,” skarbs savā vērtējumā ir izlases ilggadējais spēlētājs. Viņš stāsta, ka viņam un komandas biedriem, braucot uz izlases nometnēm par saviem līdzekļiem, lielākā motivācija un balva reizē ir strādāt ārzemju treneru vadībā.

Uldis Fīrmanis, vērtējot somu devumu Latvijas florbolam, saka, ka vērtīgi ir bijuši somu kontakti, kas ļāvuši spēlētājiem doties spēlēt uz Somiju, taču – vai to pašu nevarētu sasniegt, somu speciālistu piesaistot tikai kā konsultantu, nevis galveno treneri? Arī Blinds to sauc par optimālo variantu. „Man nekas nav pret ārzemniekiem, bet – ja mēs būtu tikko sākuši un vēl neko no florbola nesaprastu, tad varētu saukt ārzemnieku, lai tās nāk un mūs māca. Bet – tā jau gluži nav...” uzskata Ilvars Balodis, SK „Pārgauja” treneris. Tikmēr Atis Blinds ir pārliecināts, ka vēl joprojām Latvijas florbols ir pilns ar treneriem, kas paši florbolu nemaz nav spēlējuši, tāpēc jautājums – ko tāds vispār var dot? Piemēri jau nav tālu jāmeklē – kaut vai treneris Zvejnieks te vienu brīdi trenēja virslīgas komandu Līgatnē, tad devās uz Islandi trenēt futbolistus, tad atkal atgriezās Latvijā, lai trenētu ambiciozo „RTU/Inspecta”. Futbolistu trenēšana Islandē nav nekas ārkārtējs – Normunds Zvejnieks ir no futbola vides nācis.

Un tādu gadījumu Latvijas florbolā, it sevišķi jaunatnes saimniecībā, ir daudz. Kaut vai Latvijas izlases trešais treneris – vienīgais latviešu treneru pārstāvis - bija hokeja treneris Gints Bikars. Pilsētā gan runā, ka viņš pie izlases nepaliks, pat ja abi somu speciālisti paliks.

Neskatoties uz to, kādas būs (un vai vispār būs) pārmaiņas ap Latvijas izlases dīdītājiem, skaidrs ir viens – šim eksperimentam bija arī savi ieguvumi. „Somu devums ir liels,” pārliecināts ir Blinds. „Bija daudz dažādu nianšu, ko mēs uzzinājām. Ja pirms šā čempionāta bija īss sagatavošanās posms, tad pirms iepriekšējā dabūjām vairāk pastrādāt kopā, un bija pat Latvijas čempionātā redzams, ka izlases spēlētāji jauniegūtās zināšanas bija pārnesuši uz saviem klubiem.”

LFS savas simpātijas Pārviainenam jau ir izteikusi, tāpēc nebūs nekāds pārsteigums, ja darbu ar Latvijas izlasi vai pat izlasēm viņš turpinās. Tomēr ir lietas, par kurām derētu nākotnē piedomāt. Pirmā lieta, ko norādīja Fīrmanis, - izmaksas. Proti, tagad arī latvieši, noskatījušies uz somu eksperimentu un galvā apmēram uzmetot tā izmaksas, par savu darbu sāks prasīt naudu. Otra lieta – treneris/garāmskrējējs, lai cik labs un kvalificēts arī nebūtu, florbola saimniecības attīstībā var piedalīties tikai ļoti fragmentāri. Ja šādi īsie uznācieni ir paredzēti arī turpmāk, tad tikpat labi no ārzemniekiem varam smelt zināšanas un pavedienus arī ar „Skype” starpniecību, uz vietas ļaujot darboties pašmāju trenerim. Bet tur mēs nonākam pie sāpīgā jautājuma – kuram?