Mandelas mantojums

Miljards skatītāju

Kādā 1994. gada dienā DĀR prezidents Nelsons Mandela saviem padotajiem deva rīkojumu: „Uzaiciniet pie manis ciemos Fransuā Pināru!” Tolaik 27 gadus vecais Pinārs bija DĀR regbija izlases kapteinis. Mandela nesen kā bija kļuvis par DĀR prezidentu, taču vēl aizvien saskārās ar rasu segregācijas jeb aperteīda postošo ietekmi viņa valstī. DĀR allaž ir bijusi regbija lielvalsts, taču tolaik – 90. gadu pirmajā pusē – tā vēl nebija ne reizi spēlējusi Pasaules kausa izcīņā. Politisku iemeslu dēļ viņiem šāda iespēja tika liegta gan 1987. gadā, gan 1991. gadā, kad notika pirmie divi Pasaules kausi regbijā. Toties 1995. gada Pasaules kausa rīkošana tika uzticēta dienvidafrikāņiem, kuru zemē beidzot uzvarējusi bija demokrātija. Taču – ne līdz galam...

Jāatzīmē, ka regbijs DĀR tolaik bija tikai balto cilvēku sports, bet melnādainie priekšroku deva futbolam, regbiju uzskatot par vergu sportu. Regbijs bija kā strīdus ābols, kā identitātes iezīme, kas atšķīra vēl tikko priviliģētos baltādainos cilvēkus no nevēlamajiem morīšiem. Arī Fransuā Pināram bija gaiša ādas krāsa un viņš nebija nekāds jaunā prezidenta fans. 1994. gadā Pinārs sevi bija apliecinājis kā viens no labākajiem pasaules regbistiem, turklāt žurnāls „Rugby World” togad bija viņu atzinis par gada labāko. Tomēr DĀR tajā laikā – neilgi pirms Pasaules kausa – nīkuļoja. Līdzjutēji bija neapmierināti ar komandu, tā spēlēja pustukšu tribīņu priekšā. Testu mači (oficiālās draudzības spēles), kas bija kā atskaites punkts komandas gatavībai, tika zaudēti bez ierunām, bet skatītāju pulks šajās spēlēs apzīmēja divkopienu valsti – baltie par DĀR, melnie – par pretiniekiem.

Mandela, kā jau melnais, par regbiju neko daudz nezināja, taču, kļūdams par prezidentu, ātri regbijā saskatīja iespēju. Iespēju vienot valsti ar sporta un gaidāmā Pasaules kausa palīdzību. Problēmu bija daudz, to spektrs – plašs. Ekonomika, bezdarbs, dzimstība, noziedzība – viss kā jau juku laikos. Taču, ignorējot savus padomniekus, viņš nolemj, ka prioritāte ir pavisam cita – regbijs. Izsaucis Pināru uz tikšanos, Mandela izskaidro lietas būtību, lūdz vispirms saliedēt komandu, lai pēc tam, sekojot komandas piemēram, saliedētos arī sašķeltā valsts, kas arī vairākus gadus pēc režīma maiņas vēl joprojām bija uz pilsoņu kara robežas.

Pināra paaudzes izlase tika raksturota kā ne sevišķi talantīga, tās spēlētāji nobālēja uz Jaunzēlandes, Austrālijas, arī Anglijas un Francijas fona. Vienīgā iespēja cīnīties – izveidot komandu, kas savilkta kā dūre. Mandela vēlējās, lai spēlētāji dotos tūrē pa melnādaino rajoniem, apmācot arī šo sabiedrības daļu ar regbija spēles pamatiem. Komanda bija neapmierināta, jo tas notika Pasaules kausa priekšvakarā, taču šajā gadījumā tā bija pavēle no augšas. DĀR izlasē toreiz bija tikai viens melnādainais spēlētājs – Česters Viljamss. Taču ar to – vienu melnādaino spēlētāju – pilnībā pietika, lai regbija kaula smeķi Pasaules kausa priekšvakarā sajustu arī tā DĀR daļa, kas uz regbiju gāja tikai lai atbalstītu pretiniekus. Viljamss kļuva par kulta zvaigzni savā zemē.

1995. gada Pasaules kausā neviens loģiski domājošais brīnumus no DĀR negaidīja. Daudzi paredzēja, ka pirmais pēriens tiks saņemts jau ceturtdaļfinālā no Austrālijas. Kad tika uzvarēti austrālieši, tad pusfinālā pretī stājās Francija, un atkal – nekādu izredžu neesot. Tomēr tā nebija, un arī franču barjerai tika pārkāpts.Tobrīd valstī bija sācies regbija bums, tribīnēs vairs neparādījās vecā režīma simbolika, melnādainie atbalstīja savu izlasi, kaut arī tur bija tikai viens „viņējais”. Neatkarīgi no rezultāta, bija skaidrs, ka Mandelas plāns, pretēji pat tuvāko padoto prognozēm, ir izdevies. Tauta bija vienota, viņa prezidenta krēsls - stabils, tikai viens sīkums – ja reiz tikts tik tālu, kāpēc lai neiegūtu arī Pasaules kausu?

Finālā pretī stājās Jaunzēlande ar 90. gadu lielāko zvaigzni, iespējams, visu laiku iespaidīgāko regbistu Džonu Lomu ierindā. Viņš jau līdz finālam bija paspējis gūt 7 piezemējums, tāpēc viņa apturēšana bija uzdevums, kurš bija grūti izpildāms, taču – ne neizpildāms. 60 tūkstoši fanu tribīnēs, vēl 43 miljoni – pie televizoru ekrāniem. Tas viss DĀR vien. Tika lēsts, ka finālu tiešraidē skatījās viens miljards interesentu. Skatījās uz jauno DĀR, kas bija kā dāvidi, kuriem nācās stāties pretī goliātiem no Jaunzēlandes. Spēle bija nervoza, aizsardzība – cieša. Lomu gāza nost uzreiz trīs dienvidafrikāņi – citas iespējas viņu apturēt nebija. Neilgi pirms spēles beigām DĀR izdevās panākt neizšķirtu, tātad – pagarinājumu. Visi punkti finālspēlē tika gūti ar soda sitieniem, bet pagarinājumā DĀR uzvaru izrāva, dropsitienu realizējot Stranskim.

Līksmīga DĀR bija neiedomājama, Nelsons Mandela dodas pasniegt Pasaules kausu, tērpies DĀR formā ar Pināra 6. numuru, un komandas dāvinātajā cepurē. Neilgi pirms kausa saņemšanas Pinārs sniedz interviju, kurā saka: „Mēs kausu neizcīnījām 60 tūkstošu fanu dēļ šeit, tribīnēs, bet visu 43 miljonu dēļ.” Pinārs, starp citu, pagarinājumā spēlēja, spītējot smagam savainojumam, ar savu piemēru iedvesmojot visu komandu – sak, padoties aizliegts! Tikmēr Mandela ar platu smaidu sejā vēroja apkārt valdošo līksmību un berzēja rokas...

Kas notika pēc tam?

Nelsons Mandela DĀR prezidents bija līdz 1999. gadam. 2010. gadā DĀR notika Pasaules kauss futbolā, taču tad Mandela jau sava veselības stāvokļa dēļ bija pasīvs vērotājs no malas, savukārt mājinieki nepārvarēja grupu turnīra barjeru.

Nesaskaņas ar DĀR regbija funkcionāriem noveda pie tā, ka Fransuā Pinārs no izlases tika patrieks vien gadu pēc lielā triumfa – treneris savu lēmumu pamatoja ar to, ka regbists esot simulējis savainojumu. Pināra karjera izlasē aprāvās pie 29 spēlēm. 1999. gadā Pinārs sarakstīja grāmatu „Rainbow Warrior”, kurā stāsta par savu laiku un paveikto izlases kapteiņa amatā.

2008. gadā Džons Kārlins sarakstīja grāmatu „Playing the Enemy”, kurā galvenie personāži bija divi – Mandela un Pinārs. Jau nākamajā gadā pēc šīs grāmatas motīviem tika uzņemta Holivudas mākslas filma „Invictus”. Pināru atveidoja Mets Deimons, Mandelu – Morgans Frīmens. Režijā piedalījās tādi Holivudas dūži kā Klints Īstvuds, Roberts Lourenss un citi. Gadu vēlāk sekoja dokumentālā filma par šo pašu tēmu – „The 16th Man”.

DĀR regbija izlase kopš tā laika ir piedalījusies visās Pasaules kausa izcīņās, taču par čempioniem ir izdevies kļūt tikai 2007. gadā. Arī 2015. gada Pasaules kausa izcīņā mēs redzēsim DĀR izlasi, kas šobrīd, šķiet, ir atguvusies no pagrimuma, kas to bija piemeklējis pēdējos gados. Arī pašreizējās izlases modelī talanta piešprice ir mazāka nekā konkurentiem, bet komanda ir ļoti monolīta un šogad ir atsākusi spēlēt ļoti veiksmīgi.