Vai tu atceries vēl ...

Basketbolā vari prātot kā gribi, daudzini Lidmani vai Kraukli, Vanagu vai Šmitu, Andersonu vai Melderi, vienalga — galu galā nonāksi pie Rūdolfa Jurciņa. Tas būs tad, kad nu jau tik nedaudzie palikušie Pirmās republikas sporta draugi kopā pulcēsies un spriedīs: kas īsti bija Latvijas labākais basketbolists pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Desmit gadus Latvijas izlases centrā cīnījās tās kapteinis Jurciņš, izdzīvodams līdzi gan pārsteidzošus panākumus, gan rūgtas neveiksmes. Būdams allažīgs savas komandas cīņā saucējs, līderis un ražīgākais punktu guvējs.

Rūdolfs Jurciņš bumbotāju pulkam pievienojas ar 1924. gadu, būdams knapi 15 gadus vecs.
Astoņpadsmit gadu vecumā ģimnāzists debitē Latvijas valstsvienībā, draudzības sacensībā ar Igauniju tās galvaspilsētā Tallinā. Līdz 1937. gadam viņš Latvijas krāsas pārstāvēs pavisam 23 reizes.
Jaunais sportists savu karjeru valsts meistarsacīkstēs iesāk kā Latvijas sporta biedrības pārstāvis, uzreiz tiekot norīkots centra uzbrucēja postenī. Nav īsti zināms, kāds uz centimetru bijis Jurciņa auguma slaidums, taču 190 cm tas nav sasniedzis. Šodien ar tādiem sprīžiem mēra viduvēja aizsarga garumu, taču tolaik tie bija gana iespaidīgi uzvarām zem groza. Tikai... pirmskara Latvijas labākais basketbolists bija dabas dots talants, treniņos pakūtrs un pat kavētājs. Tolaik jau arī trenējās ne vairāk, kā divas reizes nedēļā, tos, kas lūkoja darboties trīsreiz, uzskatīja par galvā trāpītiem...

Mēs aizvien lepojamies ar Latvijas pirmo Eiropas čempiontitulu 1935. gadā, plātāmies, ka tad Latvija pēkšņi pārsteidza Eiropu un pasauli. Tas gluži tā vis nebija, jo jau iepriekš, trīsdesmito gadu sākumā, par latviešu basketbolistiem kā kontinenta elites pārstāvjiem lika runāt Rīgas Universitātes sports, Rūdolfa Jurciņa komanda. Turnejas pa Eiropas pilsētām vainagoja 1933. gada studentu pasaules spēles. Iz Latvijas basketbola vēstures:
"1933. gada septembrī Turīnā notika sacensības, kuras tagad pazīstam kā Universiādes, un to programmā pirmo reizi bija arī basketbols. Latvijas studenti (Rūdolfs Jurciņš, Voldemārs Gulēns, Džems Raudziņš, Eduards Andersons, Pauls Maike, Viktors Maike un Jānis Tiltiņš) ceļā uz finālu pārspēja igauņus, frančus un ungārus, bet izšķirīgajā cīņā par pirmo vietu zaudēja mājniekiem itāliešiem — 13:22. Taču arī otrā vieta bija vērā ņemams sasniegums."
Ar to mūsu US nebija gana. 1935. un 1937. gadā latvieši Universiādēs bija pārliecinoši pirmajā basketbola vietā. Var droši teikt: starptautiskajā turnīru arēnā studenti ar Jurciņu - karognesēju izgāja kā paši pirmie latviešu basketbolisti.

1935. gads iesākas ar lielisku pieteikumu — Latvija 19. janvārī gūst panākumu, kādu — lieku savu galvu ķīlā — neatkārtos vairs itin nekad. V. Čika un A. Šmits grāmatā "Sporta smaids" atceras:
"Latvijas valsts vienības pretiniekos ir Lietuva. Mazā Konservātorijas zālīte tik pārpilna skatītāju, ka tie atrodas pat uz laukuma. Ko rādīs mums vēl basketbolā gandrīz nepazīstamie pretinieki? Jau ar pirmajiem spēles mirkļiem ir skaidrs, ka lietuvieši šajā sporta veidā vēl ir gaužām vāji. Musu uzbrucēji Rūdolfs Jurciņš un Jānis Lidmanis skrien un met tik brīvi, it kā pretinieku gandrīz nemaz nebūtu. Latvija uzvar Lietuvu 123 - 10!"
Brauciens aprīļa nogalē uz Ženēvu, uz pirmajām Eiropas meistarsacīkstēm, tomēr nav nekāda izprieca. Naudiņas maz, jāguļ uz cietiem vilciena soliem. Treniņa iespējas sacensību hallē nomaļvalstniekiem no Lettonie netiek dotas. Vienalga, mēs ejam cīņā — un mums veicas izlozē. Visas spēles Ženēvas laukumā Latvijas izlase aizvada savos tradicionālajos, sarkanbaltajos formas tērpos.
Rūdolfs Jurciņš izdara ierakstu Latvijas basketbola vēsturē — ar panākumu, kuru viņam neviens un nekad neatņems un nepārspēs. Viņš gūst pirmo grozu pirmajā Latvijas izlases spēlē pirmajā Eiropas čempionātā — tā simboliski norādot īsto panākumu ceļu. Taču tas ir jānoiet ar kauju, kura nule tikai sākas.
Pirmā spēle ar Ungāriju, par spīti sākuma pārsvaram, neiet no rokas. Jurciņš nav radis pie tik liela laukuma un plašuma, kāds rodams Ženēvas hallē. Turklāt grīda nelīdzena un grozs — iešķībs... Jāpienāk otrajam puslaikam, lai pierastu neierastajos apstākļos. Jurciņš droši ved savu komandu pretī uzvarai, pats gūdams pusi (23) no visas "ekipas" punktu ražas — 46:12.
Pret mājniekiem šveiciešiem Jurciņam vairāk, nekā punktu gūšana, rūpēja komandas saturēšana — šveicieši, īpaši tad, kad juta zaudējumu zobu galā esam, darbojās rupji un provokatīvi. Uzvara ar 28:19, Jurciņam 10 punkti (Anufrijevam — 12).
Finālā pretiniece ir lielvalsts Spānija. Temperamentīga un prasmīga komanda, kuru atbalsta daudzie, Ženēvā sabraukušie tautas brāļi. Jurciņš parāda, kā tās lietas darāmas: 3:0, tad no 5:0 uz 9:0. Viņa sekmīgs raidījums arī noslēdz pirmo puslaiku — 16:8. Spēles otrajā pusē atkal Jurciņš ir tas, kas panāk 20:8, un tad kapteinim atkal jāsatur vienība aizsardzībā. Viss notiek, un Latvija ar 24:18 uzvar Spāniju. Jurciņš, protams, ir ražīgākais — 14 gūti punkti. Pirmais Eiropas meistars! Tā kapteinis Rūdolfs Jurciņš laimīgs tur abās rokās (citēju) "īpatu sudraba vīna trauku, ar neslēptu pacilājumu Latvijas valstsvienības dalībnieki noklausījās Dievs, svētī Latviju, aiz prieka raudāt gribējās, klausoties, ka tikai pēc Latvijas izsaukšanas sekoja Spānijas, Čehoslovākijas, Šveices, Francijas un pārējo valstu vārdi".

Mājās gaviles, protams, neaprakstāmas, spēlētājus nēsā uz rokām gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Rūdolfam Jurciņam slava vis galvu nesareibina, līdzgaitnieki viņu allaž atcerējušies kā patīkamu, vienkāršu cilvēku, kurš neplātījies ar saviem panākumiem basketbolā, toties allaž bijis komandas dvēsele. Jurciņš spēlē savā US, dara savu pienākumu. Tuvu klāt ir Universitātes Tautsaimniecības fakultātes absolvēšana. Taču vēl un vispirms — olimpiskās spēles Berlīnē un otrās Eiropas meistarsacīkstes pašu skatītāju acu priekšā, Rīgā.
Pirms olimpiskajām spēlēm "komandas kapteinis Rūdolfs Jurciņš atklāti pauda bažas, ka latvieši nepratīs risināt taktikas uzdevumus standartlaukumos — Latvijā joprojām nebija nevienas FIBA noteikumiem atbilstošas zāles" (Latvijas olimpiskā vēsture). Bažas piepildījās pilnībā. Jurciņš pats atkal meta, ko spēja, bet ar to vien izrādījās par maz. Vissāpīgākais bija zaudējums poļiem, kurus vēl nesen US draudzības spēlēs pēra kā puikas. Taču... Polija galu galā izcīnīja ceturto vietu, Latvija palika dalītā 15.-18. vietā. Jāpiebilst, ka komandas nepietiekamā saliedētībā vainojamas bija klubu savstarpējās nesaskaņas — starp US un ASK. Jurciņu gan tajās vainot būtu grēks.
Pirms Eiropas meistarsacīkstēm 1937. gadā Rīgā komandas kapteinis tiek iekļauts īpašā komisijā, kurai jākontrolē treniņprocesa pareizība un atdeve. Taču neba ar komisijām var mačus vinnēt! Jurciņš atkal ir pats rezultatīvākais katrā spēlē (izņemot pēdējo), tomēr Latvijas izlase savās mājās atpaliek kaunpilnā sestajā vietā.
Ar to Rūdolfam Jurciņam ir gana, nepilnus 28 gadus vecs viņš beidz savu basketbolista karjeru.

Par viņa dzīves nobeigumu izdevums "Personības Latvijas Universitātes sportā" raksta:
"R.Jurciņš — viens no visizcilākajiem sava laika basketbolistiem, vēsturiskajos pārmaiņu laikos nespēja šķirties no Rīgas. Viņš piedalījās basketbola dzīves atjaunošanā, taču 1945. gada 18. oktobrī notikusī basketbola sekcijas prezidija sēde viņam bija pēdējā, jo R.Jurciņu arestēja. Kā iemesls tika minēts nelegālo ieroču turēšana. 1947. gadā viņš tika izsūtīts uz Sibīriju un 1948. gadā mājās tika saņemta miršanas apliecība, kurā teikts: miris 1948. gada 22. jūlijā Molotovas apgabalā.
Basketbols taču ir un paliek latviešu nacionālā spēle, lai arī izgudrota Amerikā. Dažādi bijuši mūsu basketbolistu likteņi, daudzi latviešu sporta dēli dus smilšu kalniņā dzimtenē, trimdā vai tālajā padomju taigu un tundru svešumā."

Rūdolfs Jurciņš

Dzimis 1909. gada 19. jūnijā Rīgā, miris (nonāvēts?) 1948. gada 22. jūlijā Krievijā, Molotovas apgabala lēģerī.
Basketbolā kopš 1924. gada.
Seškārtējs Latvijas meistars — vienu reizi no LSB un piecas no Universitātes sporta komandas.
Eiropas čempions līdz ar Latvijas izlasi 1935. gadā, sestā vieta otrajā Eiropas čempionātā 1937. gadā.
Divkārtējs pasaules studentu spēļu uzvarētājs, vienreiz — otrajā vietā studentu pasaulē.
Latvijas izlasē aizvadījis 23 spēles. Berlīnes olimpisko spēļu dalībnieks 1936. gadā.