Durvis atvēra un aizcirta paši

Latvijas vīriešu florbola izlasi vispirms var uzteikt par pacietību. Nav viegli ik pēc diviem gadiem secināt, ka labāko četriniekam esam pietuvojošies vēl par pussolīti, tajā pašā laikā ar prātu saprotot, ka atstatums vienalga ir liels. Uzvara pār čehiem ir tīrs pašmāju florbola saimniecības nopelns. Proti, pasaules čempionāti lielā mērā ir katras valsts pašmāju čempionātu samērīšanās ar spēku samēriem, jo komandas savas formas gludina mājās. Pēdējie notikumi liecina, ka mūsu saimniecība soļo pareizajā – progresa – virzienā. Latvijas čempioni „Lielvārde” šogad, uzvarot „EuroFloorball” turnīrā Košicē, izcīnīja tiesības startēt Eiropas čempionu kausa izcīņā nākamgad. Startēt sešu pasaulē labāko klubu sabiedrībā! Bet Latvijā ar viņiem tikmēr mierīgi var skrieties vismaz pieci citi klubi!

Jāteic, ka Latvijas izlases pārstāvji jau pirms čempionāta paškritiski atzina – reāli vērtējot, mēs neesam tik meistarīgi, lai apspēlētu „Top 4” komandas Šveici, Somiju, Zviedriju un Čehiju. Taču ar veiksmi un cīņassparu var panākt daudz. Galu galā sportā ar kārtību nereti var panākt vairāk, nekā ar talantu.

Pēdējās nedēļas laikā florbols bija Latvijas sporta karalis – klusi kaktiņā vienmēr stāvēdami un murminādami, ka viņus – pasaules pirmā piecnieka komandu – nenovērtē, florbolisti beidzot sagaidīja savu zvaigžņu stundu. Sagaidīja nedalītu tautas mīlestību, sagaidīja nominēto komandu Gada balvai sportā saraksta papildinājumu un...papildināja Latvijas sporta spēļu izlašu sāpīgo neveiksmju „zelta” fondu. Un izdarīja to paši, ar savām rokām un tajās ieliktajām nūjām.

Bija doma uzskrāpēt kādu tekstiņu pēc Latvijas izlases nenoliedzami spožās, ar raksturu un cīņassparu izcīnītās uzvaras pār čehiem. Pēc ilgi jo ilgi gaidītās uzvaras. Pēdējā brīdī padomāju – Latvijas sportā amerikāņu kalniņu precedentu netrūkst, nav kur steigties...Diemžēl šī bija tā reize, kad sajūtas teica priekšā – var būt problēmas ar koncentrēšanos, trīcošām rokām un tādu sporta spēlēs nodrāztu jēdzienu, kā momentu realizācija.
Objektīvi Latvijas izlase bija un ir spēcīgāka par Vāciju – to vienmēr ir parādījuši pasaules čempionāti, kas notiek reizi divos gados, kā visiem tagad ir labi zināms. Mums ir spēcīgāks pašmāju čempionāts, augstāka spēlētāju individuālā meistarība. Arī sporta veida popularitāte. Un tomēr – pirmo reizi nonākot situācijā, kad ceturtdaļfinālā ir jāspēlē kā favorītiem, ņemot lietas savās rokās, mēs pārdegām. Piedodami.

Piedodami tāpēc, ka, nonākot jaunās dzīves situācijās, ne vienmēr viss izdodas uzreiz. Pasvītrošu – uzreiz! Nevajag arī domāt, ka piektā vieta pasaulē (kuru mēs gan tāpat vēl varam izcīnīt, vienīgi cerības nu ir piezemētākas, nekā iepriekšējos trijos čempionātos) mums vienmēr ir nākusi, lēkājot uz vienas kājas un piespēles dalot pa gaisu. Ja paskatīsimies arhīvos, tad neko tamlīdzīgu neatradīsim – arī citas valstis māk un gan pirms diviem, gan pirms četriem gadiem ir mācējušas spēlēt. Tas, ka to nav sevišķi daudz, - tas jau ir cits stāsts. Un, ja florbols patiešām kļūs par olimpisko sporta veidu, tad spēcīgu valstu kļūs vairāk, lielvalstīm sagāžot iekšā milzīgus līdzekļus sporta veida attīstībā. Ļoti iespējams, ka pēc gadiem astoņiem mēs par sasniegto ceturtdaļfinālu no prieka nezināsim, kur dēties – tā ir pavisam reāla versija!

Pirms pasaules čempionāta sasauktajā preses konferencē mani ļoti aizrāva Oskara Fīrmaņa, Latvijas izlases kapteiņa, uzruna. Viņš stāstīja, ko viņam un viņa partneriem laukumā nozīmē pasaules čempionāts. Vispirms tas nozīmē atvaļinājumu darbā. Pēc tam – iespēju parastiem sportiskiem džekiem, kas ar sportu naudu nepelna un spēlē savam priekam, izjust lielā sporta atmosfēru. Sajusties kā profesionāļiem. Mirkļa burvība, ko paspilgtināja ar urravām piesātinātā publiskā telpa, šoreiz aizmigloja prātus un – nobūra vārtus.

Šis čempionāts Latvijas izlasei, neatkarīgi no tā beigās izcīnītās vietas, kalpos kā neatsverama pieredze nākamajiem. Viens ir skaidrs – florbols nenoliedzami iet pareizajā virzienā, attīstība ir pakāpeniska un pamatīga. Mēs esam pietuvojušies ilgi kārotajam pusfinālam, taču, kā uzskatāmi redzējām, neesam tam vēl nobrieduši. Vēl neesam. Galvenokārt – psiholoģiski. Sāpīgais zaudējums kalpos kā laba mācība – nākamreiz rokām tā vairs nevajadzētu trīcēt. Florbola popularitāte ir vēl straujāk augusi tieši pēdējās nedēļas laikā – tas ir šā čempionāta nopelns. Nav ko nokārt galvas pašiem spēlētājiem – nekāda traģēdija nav notikusi. Jāskatās uz priekšu un līdz galam jāizbauda atvaļinājums, darot to, kas patīk vislabāk – spēlējot florbolu.