Pārākais vīrs neapšaubāmi ir Krauklis

Grīziņkalns, jeb, starp mums runājot — Griščene — vienmēr bijusi nemiera vieta. Piektā gada mītiņos, septiņpadsmitā gada padomēs, pēcāk vēl kādos trakumos, viscaur Griščene bijusi un palikusi Griščene. No turienes tie zēni nāca, kas Tīreļpurvu vinnēja. Protama lieta, ka nāca arī sportisti...
Pirmās repuplikas sākumā ne no Daugavas, nedz no iepriekšējā Pilsētas stadiona tur vēl nebija ne smakas, tajā vietā Vārnu ielas republika (arī Kruķis no Zvaigžņu ielas) varēja trenkāt futeni ar lupatu bumbu līdz vakargaisma izdzisa.
Galu galā — visa dzīves jēga nav tikai futbolā un kurpju plēšanā. Bērnība paiet un Grīziņkalna puikas aiziet amatus mācīties. Neba ar bumbas dauzīšanu maizīti pelnīsi! Laimīgs tas, kam vecāki var palīdzēt tālāk skoloties. Fredim veicas, viņš kļūst par Rīgas pilsētas tehnikuma audzēkni Alfrēdu Kraukli, draugiem gan palikdams tas pats, sportā nesātīgais Kruķis. Elektrība ir 20. gadsimta spožā parādība, ap to laiku jau šur tur čerkst pirmie detektoruztvērēji, un Krauklis sešus gadus mācās par elektrotehniķi. Un par basketbolistu – no šodienas skatījumā vēlā 18 gadu vecuma – taču viņa startā ir 1929. gads, tikai sešas gadskārtas kopš Latvijas Basketbola savienības dibināšanas.
Tehnikumā ir divi basketbola grozi un skolotājs, kurš iedod bumbu un saka: "Pucējiet vaļā!" Bet pie šiem groziem iepazīstas Krauklis, Cinovičs un Anufrijevs — trijotne, kurai lemts skaļi izskanēt Latvijas basketbola gadskārtās. Vispirms viņi, priecīgi apmulsuši, pieņem uzaicinājumu uz virslīgas komandu. Tad arī gatavojās tā, kā nekad agrāk. Anufrijevs pat brauca trenēties — skriet — no Pārdaugavas uz Gŗīziņkalnu, kur dzīvoja Krauklis un Cinovičs. Paši bija izdomājuši ka spēka un izturības vēl pietrūkst, vajag piestrādāt. Skrējējus nejauši ievērojuši konkurējošas komandas dalībnieki un pārbijušies: va vellu, tie nu gan gatavojas kā traki!
Tolaik par sportiskā režīma ievērošanu necik vis nerūpējās. Kāds smēķis, viena otra glāzīte ne tikai nebija sodāmi, bet pat "rotāja" sportistu. Taču Krauklis visu mūžu bija nesmēķētājs un nedzērājs. Tāpēc arī spējis basketbolu meistarlīmenī spēlēt 23 gadus.

Latvijas izlasē Alfrēds Krauklis pirmo reizi tika uzaicināts 1932. gadā, taču uz Ženēvu, kur Latvija ieguva pirmo Eiropas meistaru laurus, viņu līdzi neaicināja. Arī otrajās kontinenta meistarsacīkstēs Rīgā 1937. gadā Krauklis laukumā netika — kaut dalībnieku parādē piedalījās. Viņa zvaigžņu stunda pienāca 1939. gadā, kad Kauņā rībēja trešās Eiropas meistarsacīkstes. Fredis ir tas, kurš izvirza Latvijas izlasi vadībā izšķirīgajā spēlē ar laukuma saimniekiem — viņa soda metiens ir precīzs un vadībā Latvija 35:34. Šis, 10 sekundes pirms spēles laika beigām gūtais punkts, varēja noteikt Eiropas meistarasacīkšu uzvarētājus. Varēja... ja spēles laiks neritētu pēc Kauņas laika. Fredis vēlāk (krietni vēlāk — gadus 50 pēc tā notikuma) pauda: esot runājis ar leišiem, un viņi atzinušies, ka tās spēles laiks tiešām vilkts tik ilgi, līdz Ļubins iemetis izšķirīgo grozu. Latvija un Alfrēds Krauklis paliek otrajā vietā.
Trīsdesmito gadu prese sporta slejām vietu nežēlo. Tajās tiek pieminēts arī viens no labākajiem Latvijas basketbolistiem. Lasām...
"Krauklis joprojām izceļas ar precīziem metieniem, tāpat viņš veido un noteic "Starta" saspēli. Viņš ir smalks taktiķis, attapīgs un reizē viltīgs cīnītājs. Daudz reiz gan Krauklis traucē saspēles ritmu ar ilgo bumbas turēšanu un individualitāti, lai citi piemērojas viņam, nevis viņš citiem."
Un vēl...
"Pārākais vīrs neapšaubāmi ir Krauklis, un faktiski tik saprātīgu, viltīgu spēlētāju diez vai mūsu basketbols līdz šim ir pieredzējis."
Tā Starts ar Kraukli trīs reizes izcīnīja prestižo laikraksta Chikago Tribune kausu, paturot to uz mūžīgiem laikiem. Bet... kara jukās Fredis to biķeri ieraka zemē tālos laukos, un vēlāk, lai kā meklēja, nevarēja atrast.

Trenera cietajā maizē Fredis iekoda jau 1939. gadā, kad uzņēmās basketbolu mācīt mazpulkiem. Atbrīkšķēja četrdesmitais gads, un biedrs Alfrēds Krauklis trenēja dinamiešus. Ar tanku kāpurķēdēm atžvadzēja 1941. gads, un kungs Krauklis vairs netrenēja neko. Tikai spēlēja. Vienā komandā ar Zebeliņu, ar Altbergu. Bija okupētās Latvijas čempions.
Tad atbrauca citi tanki. Lielās Oktobra revolūcijas svētkos tika rīkoti arī sporta svētki, un tajos piedalījās, protams, Alfrēds Krauklis. Viņš kā spēlējošais treneris izveda laukumā vienu no "Daugavas" komandām —viņa kabatā bija arī šīs sporta biedrības biedra karte ar pirmo numuru. Par biedrības, kura vēlāk sniedzās simtos tūkstošos sportistu, pirmo biedru Krauklis kļuva, protams, caur groza bumbu. Kad 1944. gada rudens naktī (pats atcerējās: ploškas gaismā) kopā ar Arnoldu Brambergu un Kārli Cinoviču sprieda, kā atkal atjaunot basketbolu pēc kara postījumiem.

Basketbolā viņš bija iekšā tik tālu un dziļi, ka laikam pat īsti nezināja, kādi kungi vai biedri katrā brīdī sēž varas krēslos: krievu vai vācu okupanti, vai pašmāju bāleliņi. Kad basketbolam pienāca kārtējā vajadzība, Vecais dabūja vaļā visas, arī tās biezāk polsterētās durvis. Uz viņu priekšnieki gan skatījās, kā mazliet tērētu (Nopelniem bagātais treneris sev neprasa neko), tomēr basketbola lietas nokārtot palīdzēja. Bet kad prasīju, kas no sporta gaitām palicis dziļāk atmiņā, Kruķis ar smaidu pieminēja Francijas turnejas laikā uz Parīzes Dievmātes katedrāles jumta dzerto šampanieša glāzi (bija galīgs nedzērājs). Un 1945. gada pavasara lidojumu armijas transportlidmašīnā uz maču Kauņā, kad ar bažām pētījis padebešus: kaut tik neuzlidotu kāds Šmits (meseršmits) no Kurzemes katla.

Līdz 1949. gadam Krauklis vada Latvijas izlases komandu un arī spēlē tajā. Spēlētāja formu viņš novelk 1952. gadā, jau būdams "Spartaka" treneris. Kooperatoriem materiālās iespējas šķiet lielākas, nekā daugaviešiem. Un Alfrēds uztaisa tādu komandu, ka tikai turies!
Karnītis, Ostrouhs, Liepkalns, Kaugurs, Temers — tie ir puiši, kas liek trūkties... Kā jūs domājiet — kam? Pašiem PSRS čempioniem. Kā šodien VEF un Ventspils, tā tolaik "Rīgas ekspresis" (pēcāk VEF) un ASK. Tajā, atvainojiet, baptistu baznīcā, kas Lāčplēša ielā aiz dzelzceļa, rībēja, dārdēja un cilājās jumts. "Ekspreši" savējiem nelika vilties: laikā no 1954. gada līdz 1961. gadam — kas ir Rīgas ASK augstāko sasniegumu laiks — par Latvijas čempioniem septiņas reizes kļūst "Rīgas ekspresis" un tikai vienu reizi ASK. Tāda bija Kraukļa skola...

Alfrēds nekad nezaudēja smaidu — arī tad, ja kas neizdevās. Treniņos viņš nemūžam nemēģināja basketbolistiem uzspiest savu gribu — lai cik tā dažkārt pareiza būtu. Sportistam, īpaši jau basketbolistam, ir jāliek domāt pašam, šo domāšanu ierosinot. Tā "Spartaka" vīri, Krūmiņam sāncenšu vidū parādoties, nolika zem groza ķebli, viens uz tā pakāpās un "tēloja Jāni", bet citi kopā ar Kraukli apkārt prātoja, kā gigantu varētu apspēlēt. Galu galā kopīgi tika "izdomātas" PSRS meistarsacīkšu bronzas medaļas 1960. gadā.
Krauklis bija Latvijas (PSR) izlases treneris 1963. gadā, kad latvieši šajā visprestižākā sovjetu turnīrā izcīnīja trešo vietu.
Toreiz, kad vadījām Alfrēdu Kraukli pensijā, viņa audzēkņi tika saskaitījuši 29 "Vecā" sagatavotus PSRS sporta meistarus. Jāteic — ne tikai sportistus vien. Visi kļuvuši par cilvēkiem...
Vecais pats savulaik pauda:
"Pierunāšana un palīdzība paklupšanas reizē — tā ir tā pati pārliecināšana un audzināšana. Kāja var paslīdēt katram. Gadās jau dažs, kurš uzticēšanos un palīdzēšanu grūtā brīdī izmanto nelietīgi, taču liela daļa atbalstu prot novērtēt. Ar sišanu vien cilvēks neiznāk."

Kurš te vēl domā, ka Vecais, pelnīto atpūtu sasniedzis, tupēja mājās bez basketbola? Neiespējami – un Alfrēds Krauklis priecīgs gāja pie puikām VEF sporta skolā. To pēc bērēm nosauca viņa vārdā; šoruden jau divdesmito reizi tika izspēlēts Alfrēda Kraukļa piemiņas turnīrs zēnu komandām.
52 gadus ilgs viņa trenera stāžs, bet basketbola dzīve kopumā ritējusi 61 gadu...

Bet noslēgumā, lai nebūtu skumjās jāšķiras — anekdote no veterānu turnīra laikiem.
Tas bija Tallinā, šķiet, pirmajā reizē, kad Baltijas veterānu turnīrs (arī Kraukļa darinājums) viesojās pie igauņiem. Spēlējām ar laukuma saimniekiem, bijām pārdesmit punktu pārsvarā, bet Alvils Gulbis joprojām ņēmās pa laukumu nevaldāmi. Brēcām abi ar Fredi nebalsī: "Netrako, ir jau diezgan!"
Uz ko Alvils, garām skriedams, attrauca: "Par daudz jau nebūs..."
Vecais kļuva domīgs, jo Alfrēdam Krauklim visu mūžu basketbola kā nebija, tā nebija par daudz.