Daugaviņš starp citplanētiešiem, bet – uz zemes

Tas, ka Kaspars ēd zemi un šobrīd ir viens no Otavas Senators lietderīgākiem uzbrucējiem – redzams pēc statistikas. Astoņpadsmit spēlēs guvis trīs vārtus un četras piespēles, koeficients plusos, spēles laiks – stabils, atbildība – liela. Tas pēdējais kārtojas brīžos, kad komanda nonāk mazākumā, vai – kad laukumā atrodas pretinieku labākie spēki. „Zini, daudz metienus nācies bloķēt, sāp visas maliņas – sakožu zobu un gaidu nākamo spēli.” Pēdējā mačā pret Tampabejas Lightning latviešu uzbrucējs laukumā bija 17 minūtes un 47 sekundes – tas pagaidām ir viņa mazais NHL rekords. Turklāt, kā uzbrucējs, viņš no komandas visvairāk laika aizvadīja, spēlējot mazākumā. „Nepievērs tam vērību – vienkārši, citi no mazākuma maiņu uzbrucējiem saņēma noraidījumus, tāpēc man nācās atstrādāt viņu vietā. Pamatā eju šo darbu darīt ar Vinčesteru. Otrs uzbrucēju pāris mazākumā ir Kondra ar Smitu. Tas atkarīgs no spēles situācijas, no iemetiena vietas laukumā – Vinčesters ir labrocis, Smits – kreisais... Tad skatāmies, lai šīs situācijas izmantotu.” Nelielu ekskursu NHL mazo vai sīkumu pasaulē iezīmē Daugaviņš. Vai viņš tagad jūtas kā piederīgs šai līgai? „Šobrīd man te ļauj spēlēt, tāpēc cenšos šo laiku neizniekot – zinu, ka katra spēle, katra maiņa ir kā eksāmens. Kļūdas maksā daudz – arī vietu līgā. Vaļības nevaru atļauties”.

Kad Daugaviņš šoruden ieradās Otavas Senators treniņnometnē, viņš galvenā trenera sarakstā bija pašā apakšā. „Tikai tagad viņi man izstāstīja, ka lielas cerības nav lolojuši. Tomēr es biju psiholoģiski un fiziski gatavs – tas, manuprāt, visu izšķīra. Pirmkārt, paldies Dinamo, ka ļāva vasarā daudz pastrādāt ar viņiem kopā, līdz ar to NHL nometnē ierados jau ar nelielu handikapu. Otrs – es vienkārši gribēju izcīnīt šo iespēju palikt NHL. Psiholoģiski biju nobriedis kā vēl nekad agrāk – ļoti gribēju. Kad mani sūtīja uz fārmklubu – treneris teica: zini, tevi nesauks uz Senators, lai aizlāpītu caurumus vai uz vienu maču. Ja būsi te, tad atceries – tā būs tava lielā iespēja, neiznieko. To paturēju prātā un rāvos kā traks... Manuprāt, es vienkārši biju pareizajā vietā un laikā, turklāt, mani nepievīla intuīcija, ka vajag iet līdz galam – nepadoties. Tā – soli pa solim – un no pašas apakšas es jau nometnes laikā biju ticis līdz nopietnam pieteikumam – sajutu, ka viņi ar mani sāk rēķināties. Tas dod pacēlumu un jaunus spēkus”. Kas notiks tagad? „Ieteica man meklēt Otavā dzīvokli vai māju... Pēc noteikumiem viņi man nedrīkst turēt viesnīcā ilgāk par divdesmit dienām. Ja nu tagad tieku sūtīts atpakaļ uz fārmklubu, tad varu tur izvēlēties jebkuru mājokli – kaut penthouse! – par to maksās Senators. Skatīšos, ko iesākt. Nav jau tik vienkārši ziemā atrast kaut ko jēdzīgu dzīvošanai – turklāt, labi varianti uzreiz prasa īrēt vismaz uz sešiem mēnešiem. Aizsargs Lī ir noīrējis māju – viņš dzīvo viens pats. Iespējams, ka iešu dzīvot pie viņa – tur vietas daudz, dalīsim izmaksas...”

Iespaidi par NHL? „Tas, ka Krosbijs ir zvērs, zināju, bet – klātienē, viņš vienkārši izskatās mežonīgi draudīgs. Jebkurš, kas pret viņu spēlē, sajūtas kā bērns... Šovakar spēlēju pret Tampabeju – Stemkosu atceros vēl no junioriem, bet viņam blakus melno darbu dara Senluī. Kā pirmais brīvs, tā viņu iebaro ar ripiņu. Domāšanas ātrums – solīds. To pašu varu teikt par brāļiem Sediniem – mūs pirms mača brīdināja, lai rēķināmies, ka viņi spēj viens otram izmest tādas piespēlītes, ka maz neliksies. Tagad saku – citplanētieši! Kā viņi to spēj dabūt gatavu, nesaprotu – laikam tāpēc, ka dvīņi.” No klubiem, ka nākuši pretī, Kasparam vislielāko iespaidu atstājusi Bufalo Sabres. „Viņi vienkārši mums pārbrauca pāri kā tanks karavīram. Man pašam vēl tajā vakarā bija mīnuss trīs, neliels šoks par piedzīvoto, bet – izredžu nekādu visai komandai. Viņu taktika bija tik neparocīga – neko nevarējām izdarīt.” No arēnām visgaišākās atmiņas palikušas par Vinipegu. „Viņiem nav moderna halle, bet varbūt tāpēc gaisā bija kaut kas no Eiropas hokeja atmosfēras. Līdzjutējs ļoti skaļš – var sajust, ka NHL hokejs šajā pilsētā ir ticis ilgi gaidīts. Fani ļoti tuvu laukumam – kā Rīgā...” Tieši Vinipegā bija reize, kad uz NHL ledus satikās divi latvieši – tā sen nav bijis. ”Pret Artūru (Kuldu) spēlēt ir grūti – nu, baigais kuilis izaudzis, laukuma stūros ir smagi ar viņu cīnīties. Kad mūsu maiņa guva pirmos vārtus, viņu uzreiz nosēdināja rezervē – jūtos vainīgs (smejas). Viņš cīnās, bet viegli nav – daudz savainotu aizsargu, redzēs - kā viņš šajā laikā pratīs sevi parādīt. Viena, divas spēles – bieži vien tā tiek izšķirtas spēlētāju karjeras.”

Sarunā ar šo rindu autoru Kaspars izstaro gandarījumu par pašreiz iespēto, bet – joprojām staigā pa zemi. „Protams, labi saprotu, ka mans līguma statuss viņiem ļauj mani nosūtīt uz fārmklubu jebkurā brīdī. Neesmu pasargāts no šādas iespējas. Lai tas nenotiktu – jārukā, nedrīkst atslābt...” Tomēr vienu simbolisku NHL pierakstīšanos Daugaviņš jau ir sasniedzis – nē, tie nav gūtie vārti vai piespēles – tās ir tā sauktās jauno spēlētāju iesvētības. „Tas notika izbraukumā Vankūverā. Salīdzinot ar AHL, te nav tik mežonīga nerrošana – fārmklubā parasti jaunos noēd vakara gaitā bez sāls... Mums bija tāda kā uzdevumu spēle: es skrēju ar videokameru, filmēju, lai pie vakariņu galda parādītu, ka dotie uzdevumi ir izpildīti. Nu, piemēram, mums bija jāatrod Eiropas Savienības karogs Vankūverā – nesāmies uz vienu veikalu... Jānopērk zelta zivtiņa... Tad vajadzēja pārnest pāri ielai kādu korpulentu sievieti... Nu, tādā garā. Tas bija tāds kā mikromačs starp spēlētājiem, jo bijām sadalīti pa maiņām. Galarezultāts – mana komanda uzvarēja, tātad – lietderības koeficents atkal plusos...” Nosmej Kaspars Daugaviņš. Protams, ka viņš nestāsta par rēķina lielumu, ko parasti tādās iesvētīšanās apmaksā jaunie hokejisti. Bet – ja reiz iesvētīts, tad derīgs dienestam Nacionālajā hokeja līgā. Lai viņam šī laime krīt rokās!

P.S. Starp citu, Otavas Senators ģērbtuvē Kaspars sēž blakus komandas kapteinim Alfredsonam – arī zīmīgi...