Kaušļu pakalpojumi kā taktikas ierocis
Ja hokejā nebūtu tā saukto kaušļu, tad šī spēle izskatītos kā mežs bez vilkiem. Saukt šādus spēlētājus par hokeja sanitāriem (vilki esot meža sanitāri) nevajadzētu, taču noteikta loma viņu agresivitātei tiek iedalīta. Dažreiz - pat ļoti liela.
Kāds SA+ lasītājs uzdeva ļoti labu jautājumu – kā izskaidrot NHL zvaigznes Aleksandra Ovečkina spēles stilu, kas šosezon jauno krievu mētā pa savainoto spēlētāju sarakstiem. Kad Ovečkins debitēja NHL, daudzi viņa kolēģi diezgan skeptiski prognozēja jaunieša karjeras turpinājumu. Prātoja, ka tā būs spoža, bet īsa, ar to domājot viņa spēles stilu – agresivitāti, spēka cīņas un mežonīgo nēsāšanos pa laukumu. Apskatnieki norādīja, ka tādā manierē vairāk par 5-7 gadiem Ovečkins NHL apritē neizturēšot, atgādinot citu piemēru – nu jau norietējušo superzvaigzni Eriku Lindrosu.
Šosezon Ovečkins turpina atrādīt savas dotības uzbrukumā, bet arvien biežāk hokejists spiests izlaist spēles, dažādu veselības problēmu dēļ – sasitumi, satiepumi, mežģījumi utml. Šo pārrunāju ar Artūru Irbi, kas Vašingtonas „Capitals” nometnē valdošo kārtību var komentēt kā cilvēks no kluba. Lūk, viņa atziņas: „Manuprāt, komandai šobrīd pietrūkst Raita Ivanāna tipa spēlētājs, tāds, kurš ar savu klātbūtni izraisa pretiniekos respektu – arī bailes. Nerakstītais likums saka – zvaigznēm neviens virsū ar kulakiem nemetas, bet „Capitals” problēma ir tā, ka mūsu lielākais dārgums – Ovečkins, kā līderis pats gatavs atrisināt visas problēmas laukumā. Gan ar nūju, gūstot vārtus, gan ar dūrēm – pārmācot citu komandu rupekļus. Tieši tā Aleksandrs guva šogad vienu no saviem pleca savainojumiem – sāka kauties, grūstīties, ķermenis pie tādām kustībām nav pieradis, un seko sastiepums vai mežģījums. Savā ziņā līderi var saprast, viņam ir jāparāda, kurš te ir saimnieks laukumā, tajā pašā laikā varu droši apgalvot – ja mums sastāvā būtu kāds cits, kas specializējies uz dūru izvicināšanu, pretinieki pat neiesaistītos ar Ovečkinu šajos dueļos. Jo zinātu, ka viens cits „ar āmuru” viņus jau nākamajā maiņā pārmācīs. Tā kā mums šāda tipa spēlētājs nav, tad pretinieki diezgan atklāti provocē un mūsējie ik pa brīdim uz šīm provokācijām uzraujas.”
Kaut kādu līdzību ar minēto piemēru varam atrast arī Rīgas „Dinamo” sastāvā. Sezonas sākumā mūsējie bija ārkārtīgi galanti, tā teikt – spēlējām atklāto hokeju, jo tāds ir Eiropas stils. Pret krievu klubiem šādā manierē var spēlēt tikai gadījumos, ja pašiem ir gana meistarīgi izpildītāji. Mēs šajā ziņā neesam pārbagāti, brīnījāmies, ka netiekam citiem līdzi. Pamainot spēles kārtību laukumā – nevis maiņas un virknējumus, bet gan piešķiļot savam sniegumam mazliet lielāku niknumu, kas bija uz rupjības robežas - ieraudzījām sev pretī nākam pavisam citus stāstus. Talantīgie krievi, somi, slovaki vai čehi šādam piedāvājumam nebija gatavi, vai nevēlējās no laba prāta mesties mūsu svilpojošajās dzirnavās – attiecīgi, ķērām viņus kā mazos asarīšus... Jau daudzkārt pieminētā spēle ar Sanktpēterburgas SKA mūsu veiksmi laukumā izšķīra tikai ar šādu notikumu diktātu. Saprotams, tas ir riskants pasākums, jo vari nokļūt tiesnešu ķepās, kas šo grūstīšanos un ķeksēšanu var atvēsināt ar noraidījumiem. Tajā pašā laikā, saprāta robežās kontrolējot šīs darbības, izvēloties atbilstošus izpildītājus, var atrast zelta vidusceļu panākumiem. Piemērām, Jēkabs Rēdlihs šajā ziņā ir teicams prototips, to pašu var teikt par Jāni Spruktu, kurš savas hokejista tiesības neļaus nevienam apšaubīt. Mazliet izbrīna leģionāra Iguldena inteliģentums, bet tad ir vieglāk saprast, kāpēc viņš ar saviem auguma parametriem tomēr netika NHL. Lielākā daļa no mūsu aizsargiem spēj pretinieku paņemt vieglās skrūvspīlēs, tāpat mums pašiem ir tādi vīri, kas visai meistarīgi prot galā tikt ar līdzīgām pretinieku važām – Ņiživijs, Cipulis, Miķelis Rēdlihs, Bukarts, Dārziņš.
Rīgas „Dinamo” šajā līgā var uzvarēt tikai tādā gadījumā, ja katrai spēlei viņi noskaņojas kā pēdējai „play off” cīņai. To nosaka mūsu komandas budžeta lielums un, attiecīgai vajadzētu būt sastāva komplektācijai. Kur, starp citu, vismaz vienam pretinieku biedam, noteikti vajadzētu būt spēles protokolā. Ja nepatīk viņus saukt par kaušļiem vai rupekļiem – latviešu valodā tie varētu būt dadži vai nātres. Pielīp pie biksēm un neatlaižas, pieskaries – apdedzinies...
+13 [+] [-]
butu labi atrast tadu hokejistu kurs zin viduscelu starp policista un hokejista pienakumiem.
+8 [+] [-]
Kas attiecas uz KHL, tad viņu nenoteiktā attieksme pret kautiņiem visu šo lietu bojā, tb, padara neprognozējamu. Vieniem dod diskvalifikācijas tādas, citiem - citādas.
Katrā gadījumā jo ātrāk KHL paši saprastu kāda ir viņu attieksme pret šādu hokeja elementu (pietiktu ar 2+10 min. sodu standartā + 2 minūtes kautiņa uzsācējam, ja jau 5 minūtes liekas pa maz), jo labāk tas būs visai līgai.
+3 [+] [-]
-1 [+] [-]
-1 [+] [-]
+10 [+] [-]
+6 [+] [-]
+4 [+] [-]
+2 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]