Ābols un tārpi

Jaunajam Rīgas „Dinamo” sastāva diriģentam ir labi priekšnoteikumi, lai viņš kļūtu par treneri ar lielo burtu. Nav nekādu šaubu, ka Artis bija pelnījis šo vietu, tāpat kā nebija šaubu par viņa atbilstību otrā trenera lomai – jau kopš pirmās sezonas. Redz, atšķirībā no hokejistiem, kurus „Dinamo” sistēma vēl tikai audzina un tāpēc mēs šobrīd neko nevaram teikt par šī kluba pienesumu Latvijas hokeja apritei vai asinsritei kopumā, treneris Ābols ir tīrs šī kluba produkts. Viņa trenera karjera sākās „Dinamo” un atliek cerēt – šeit nebeigsies... Artim ir bijusi lieliska iespēja pastrādāt kopā ne tikai ar diviem dažādiem treneriem, kam ir pilnīgi atšķirīga hokeja filozofija un zināšanas, bet viņš pilnībā pārzina arī visu komandas virtuvi un neformālās attiecības. Tātad – atšķirībā no Jūļa vai Pekas, viņam nevajadzēs aiz priekšniecības durvīm populārā veidā stāstīt, kas tas bija par cirku, kurā viņš tikko piedalījās (piemēram, valdes sēde). Tāpat viņam aiz savu priekšgājēju mugurām bija labi redzama un saskatāma tik dažādo lēmumu ietekme uz komandas spēli, mikroklimatu. Viņš piedzīvoja gan rūgtas krīzes situācijas, gan saldo panākumu garšu, tāpat pārliecinājās par personību lomu kluba sportiskajā ikdienā. Šajos četros gados kā „Dinamo” otrais treneris, viņš praktiski izgāja cauri jaunā trenera universitātei – tik krāsains bija šis laiks. Ja vien Artim ir galva – un tā ir! – viņš no šīs pieredzes ir paņēmis labāko un tagad mūsu priekšā stāv cilvēks, kas spēj arī pats vadīt. Protams, ne bez fona...

Pirms nepilna mēneša Rīgas „Dinamo” aizgaldā runāja, ka labāk tomēr būtu atbrīvot nevis galveno treneri, bet viņu palīgus – Ābolu un Ignatjevu. Šāda versija tika cilāta ļoti nopietnā līmenī ar domu, ka pie reizes ar kāju pa pakaļu varētu uzšaut arī neredzamajam cilvēkam Opuļskim, kas laikam joprojām šajā organizācijā ir kaut kāds menedžeris. Tas, ka otrie treneri bija mazliet noraustījušies par šīm runām, bija lasāms viņu sejās. Tomēr – kā redzam – notika citādāk. Tagad Ābols ir galvenais un viņa rīcībā ir viss spēles lauks. Daži jau meklē zemtekstus, ka patiesībā Artis ar Viktoru esot nokoduši Peku, ka neesot bijuši līdz galam patiesi, attiecībās ar veco galveno... Murgi. Ir patiešām jābūt rafinētam neģēlim, lai kaltu šādus plānus, turklāt neaizmirsīsim, ka treneriem nav tā lieliskā iespēja pašiem iet uz ledus un spēlēt – to dara hokejisti. Ar to domāju, ka zaudējumi vai neizteiksmīgais sniegums, vispirms ir treneru atbildība, bet vakara izskaņā jau mierīgi varam parādīt arī uz spēlētāju pusi. Šuplera laikā Artim bija lielāka iespēja realizēt savas ieceres – tas nenoliedzami, jo slovāks bija diezgan vājš taktiķis, tiesa – tikko Jūlis juta, ka palīgi sāk viņam kāpt pāri, treneru istabā lidoja ne tikai kafijas tasītes un krūzītes. Lai jaunie šmurguļi zina savu vietu... Pie Pekas bija izteiktākas galvenā un palīgu attiecības, kur uzklausīti tika visi, bet galavārds piederēja vienam. Tas, lai būtu skaidrs, ka uz kuģa ir tikai viens kapteinis un – viens arī atbildēs, ja būs sūdi. Pie kuras skolas pieder Ābols? To viņam pašam vajadzēs atbildēt ar darbiem. Viena lieta, kas pagaidām ir diezgan mistiska – ko Artis ar Viktoru abi kopā nesadalīja pie Latvijas izlases galvenā trenera Teda Nolana galda. Jo piekritīsiet, ir jābūt noteiktiem priekšnosacījumiem, lai NHL treneris pēc viena pavasara necīnītos par saviem palīgiem. Paši viņi prom negāja, tātad – tomēr kaut kas nosmirdēja.

Interesants ir tandēms – Ābols un Ignatjevs. Pēc vecuma Artis ir jaunāks par savu kolēģi, abiem bija atšķirīgas pozīcijas laukumā kā spēlētājiem. Ja vērtē Latvijas izlasē pavadīto laiku kā hokejistiem, tad te mūsu priekšā ir divi dažādi, bet tipiski stāsti. Artis kā viens no sava vecuma labākajiem jaunajiem uzbrucējiem, kas deviņdesmitajos bija tā sauktais klusais latvietis un iespējams, tāpēc arī visu uz ledus nepiepildīja ko varēja un gribēja, un Viktors – inteliģents krievs, gudrs, ar prasmi iekļauties pat Znaroka laika neformālajās attiecībās, kam vajadzēja noteiktas rakstura īpašības. Artis ir zviedru hokeja maniaks, jo tur aizvadījis savus labākos gadus kā hokejists, tostarp, Viktorā vairāk ir no Ziemeļamerikā gūtās pieredzes, mazliet spēlējis arī NHL. Tur vajadzēja sisties un kārpīties, ko viņš pacietīgi arī darīja... Ignatjevs ir viltīgāks šī vārda labā nozīmē. Par slikto nezinu – nav tādu piemēru. Tostarp, ja godīgi – grūti iztēloties, kā Viktors negribētu būt pirmais numurs komandā, jo ambīciju ziņā viņš noteikti tāds ir. Lūk, tāds pāris tagad būs pie „Dinamo”, kur galvenais ir Ābols. Iespējams, ka jaunā darba kārtība vispirms pašiem treneriem būs jāpārgremo, jo trešais palīgs viņiem nebūs. Tieši šajā attiecībās var slēpties komandas tālākās veiksmes pamats, jo nav vairs muguras, kas piesedza. Tagad pašiem ir sava mugura jāloka.

Ko Ābolam darīt ar komandu, kuras sastāvs ir labākais, ko „Dinamo” jebkad esot savākuši (citēju kluba administratoru Savicki)? Vai tas nenozīmē, ka jau šobrīd jauno treneri vēlas padarīt par tādu, ko pavasarī varēs pērt? Ābolam svarīgi ir nenogulēt mirkli, kad jārīkojas. Ja viņš domā, ka labākais ceļš ir turpināt Pekas iesākto, tad – baidos, ka maldās. Tajā pašā laikā – vai viņam pietiek aknas, lai pašam veidotu savu izteiktu rokrakstu? Ja viņš to neparādīs šajā atlikušajā sezonas daļā, tad tiks izmests miskastē... Iztēlojoties Ābola trenera karjeru, ja „Dinamo” stāstam uz ledus ir skumjš turpinājums un viņu izmet no komandas par sliktiem rezultātiem. Kur viņš varēs skriet un apliecināties? Tāpēc gribētos redzēt Arti ar āmuru un apņēmību, pie laktas, kur jākaļ sava laime. Jo šobrīd komandai nav citu variantu kā kūlenis. Vai viņam kāds varētu pārmest agresīvus manevrus? Šaubos. Drīzāk pārmetīs, ja būs kusls turpinājums... Gribētos, lai Ābols starp „Dinamo” vadības tārpiem tomēr justos gana apņēmīgs, jo katra neizlēmība vai šaubas viņu pietuvinās durvīm, kur otrā pusē nav rokturis. Var, protams, nodarboties ar piesardzīgu un lišķīgu līšanu uz paklāju, kas Skanstes ielā ir pirmais sporta veids, bet – vai labs treneris tā darītu? Labi būtu, ja Artis savu apstiprināšanu nevis uzņemtu kā krustu, kas jānes šajā komandai tik grūtajā laikā, bet gan ar dažiem priekšnoteikumiem, ko viņš pats izvirza un saprot. Piemēram, sastāva komplektācija, kas prasās pēc izmaiņām. Tāpat, iespējams, ka Artim tieši tagad ir jānāk klajā ar ideju par kapteiņa rotāciju. Maiņu akcenti? Nedomāju, ka tur būs daudz brīnumu, ja salīdzina ar Rautakalio laiku. Lai gan – kāpēc to nepamainīt? Ko var izdarīt līdz pirmajai spēlei pēc pārtraukuma – tas ir jāizdara. Leģionāru atsēdināšana – ne tikai pa vienam, bet, iespējams, lielākā barā. Nu, un, ka viņiem vairāk maksā?! Lai spēlē tie, kas nevis saņem, bet – dod. Vārdu sakot – gribētos, lai Ābols parāda, ka viņš nav nedz iepuvis, nedz par zaļu, nedz nomizots pirms ēšanas. Turklāt, kas būtiski – attālums no ābeles (lasi – „Dinamo” vadības) viņa trenera karjeru nenoteiks. To noteiks paša trenera stāja. Ja tāda būs – mums visiem var paveikties. To arī novēlam!