Varbūtības teorija Latvijas hokejā

Rīgas „Dinamo” jau piekto gadu pēc kārtas mēģinās sasniegt savus mērķus Kontinentālajā hokeja līgā un piekto gadu pēc kārtas arī Latvijas hokejam ir iespēja izmantot krievu ambīcijas un naudu savu mērķu sasniegšanai. Protams, lai runātu par mērķu sasniegšanu, vispirms būtu nepieciešama hokeja sabiedrības vienošanās par konkrētiem mērķiem un soļiem. Tomēr šī konkrētā sezona Rīgas „Dinamo” un arī Latvijas izlases izpildījumā var kļūt par nozīmīgu punktu Latvijas hokeja turpmākajā attīstībā, neskatoties uz to, ka šī iespēja drīzāk balstās nejaušā apstākļu sakritībā, nevis hokeja sabiedrības mērķtiecīgā darbā, kas būtu balstīta vienotā redzējumā par Latvijas hokeja nākotni.

Lai kādas arī būtu diskusijas un, nelolojot ilūzijas, par Krievijas mērķiem un plāniem, finansējot Rīgas „Dinamo” dalību, kā viņi paši bieži saka, Krievijas atklātajā čempionātā, skaidrs, ka Latvijas hokejs un hokejisti ir ieguvēji. Pietiek kaut vai atcerēties Miķeļa un Laura mocības pretinieka zonas stūros „Dinamo” pirmajā sezonā un viņu pārliecinošo, brīžiem pat dominējošo sniegumu savos pēdējos gados rīdzinieku sastāvā. Tieši šādu reālu un konkrētu ieguvumu kontekstā, ļoti būtiska bija pagājusī sezonā un var kļūt šī, plaši izreklamētā, 5.sezona.

Pagājušajā sezonā Latvijas hokejā tika pieņemti pāris lēmumi, kas nomaļus vērotājam varētu liecināt par ļoti pārdomātu un izsvērtu hokeja attīstības stratēģijas iedzīvināšanu. Proti, abiem Latvijas hokeja flagmaņiem par treneriem tika piesaistīti speciālisti ar ļoti līdzīgām un tuvām hokeja izpratnēm. Turklāt tās kvalitātes, kuras nepieciešamas, lai šo treneru redzējumu īstenotu, pavisam noteikti ir starp tām, ko Latvijas hokeja sistēma spēj gan celt, gan nest. (Proti, mums ir materiāls.) Tāpat arī apskatoties pāri Latvijas robežām, redzami vairāki pozitīvi un iedvesmojoši piemēri, kur valstis mērķtiecīgi spējušas celt hokeja līmeni, strādājot līdzīgā virzienā. (Proti, netiek pirkts kaķis maisā, pieeja ir sevi pierādījusi). Arī hokeja kā spēles attīstība ir gājusi virzienā, kas bāzes līmenī no spēlētajiem prasa tās pašas kvalitātes, kuras proponē treneru amatiem piesaistītie kungi. (Proti, mēs turam roku uz pulsa un kontrolējam situāciju.) Summējot - pieņemtie lēmumi izskatās loģiski, saprātīgi un pārdomāti.

Ja vien tā būtu... Norises vietējā saimniecībā liecina, ka tādi šie lēmumi varētu izskatīties vien nomaļam vērotājam, jo šajos platuma grādos nav pat īstas iespējas runāt par vienotu hokeja sabiedrību, kur nu vēl par iesaistīto pušu sadarbību, spēju vienoties par ilgtermiņa procesiem un jautājumiem. Proti, šie lēmumi nav ne savā starpā saskaņoti, ne mērķtiecīgā nākotnes vīzijā balstīti. Bet, lai arī kādu motīvu vadīti, šie lēmumi tomēr ir pieņemti un iespējas, ko šie lēmumi ir pavēruši, ir reālas.

Tā vien šķiet, ka Latvijas hokeja vadoņiem būtu nepieciešams apstāties savā ikdienas gājumā un pacensties sev noformulēt atbildi uz jautājumiem, ko, ierodoties Latvijā, uzdeva Peka Rautakallio – „Kāds ir Latvijas hokejs jeb kas raksturo Latvijas hokeju?”. Jautājumi cik vienkārši, tik reizē arī sarežģīti un ietilpīgi. Jo lai uz tiem bez minstināšanās atbildētu, nepieciešama pārdomāta ilgtermiņa hokeja attīstības vīzija un stratēģija. Diemžēl Latvijā tādas nav. Ja kādam jautātu par Kanādas hokeju, atbildes sekotu zibenīgi un tās būtu ļoti līdzīgas. Tāpat arī ar par Zviedrijas, Krievijas, pat Šveices un Vācijas hokeju... Bet atbildes uz jautājumu par Latvijas hokeju, visticamāk, aprobežotos ar krievu kombināciju un vecā „Dinamo” piesaukšanu, ja vispār sekotu noformulēta atbilde. Šķiet, visprecīzāko un ietilpīgāko atbildi uz šo jautājumu pagājušā pasaules čempionāta laikā neviļus sniedza Artis Ābols, kad komentējot Latvijas hokejistu tieksmi atkāpties no spēles plāna un veikt darbības, kurām nav īsti sagatavoti, minēja, ka spēlētāji ir pieraduši aizrauties ar izspēlēm vai izvēlēties sarežģītākus risinājumus vienkāršo vietā jeb „visi vēlas būt malkini”. Proti, pārfrāzējot, varētu teikt, ka Latvijas hokeja sistēma sagatavo vietējā izpildījuma malkinus, spēlētājus, kuri nevis izmanto un slīpē bāzes lietas, ar ko var būt konkurētspējīgi starptautiskajā arēnā, bet pārlieku aizraujas ar centieniem uzlēkt augstāk par savām pēcpusēm, ko nozīmīgās spēlēs pretinieki arī pārliecinoši izmanto.

Tieši šajā kontekstā iepriekšējā un nākamā sezona Latvijas hokejā var kļūt nozīmīga. Vismaz ir tāda iespēja. Gan Teds Nolans, gan Peka Rautakallio ir nākuši ar savu skatījumu un cenšas salikt atbilstošus akcentus gan spēlēs taktiskajos risinājumos, gan spēlētāju atlasē un sagatavošanā. Vienkāršojot, varētu teikt, ka gan Pekas, gan Teda hokejs balstās uz iemaņām, kuru pamatā ir darbs un tikai pēc tam talants. Šajā hokejā būtiskākās iemaņas, kurām katram spēlētājam būtu jābūt kā bāzei (pēc noklusēšanas) ir fiziskā sagatavotība, disciplīna, spēlēs plāna izpildīšana, darba spējas, ātrums, kā arī komandas interešu nolikšana augstāk par savējām.

Ja spēlētājs spēj sniegt kaut vai tikai šīs bāzes vērtības, tad viņš, visticamāk, būs konkurētspējīgs, lai arī nekas vairāk. Tomēr, ja spēlētājs šīm bāzes lietām spēj pievienot klāt tādas iemaņas kā veiklas rokas, labu metienu vai pat lietas, kuras parasti raksturo ar vārdu talants jeb lietas, kuras praktiski neiespējami uztrenēt – spēlēs lasīšanu, laukuma pārredzēšanu, vārtu gūšanas ožu utml., tad šāds spēlētājs jau būtiski spēs ietekmēt notikumus laukumā. Kamēr spēlētājs, kuram varbūt ir dabas dotais talants, bet nav pietiekami augstā līmenī nostādītas šīs bāzes vērtības, labākajā gadījumā būs konkrētu lomu izpildītājs, bet visticamāk pat grūtāk izmantojams par to, kuram ir tikai šīs bāzes iemaņas. Esošajā „Dinamo” sastāvā labi piemēri ir Gints Meija un Roberts Bukarts. Abu iemaņu kopums veidotu lielisku hokejistu – Gintam labā līmenī ir nostādītas šīs bāzes iemaņas, kamēr Bukarts ir labs epizožu noslēdzējs. Lai arī Gintam pietrūkst spilgtu talantu, viņš kopumā šobrīd hokejā ir konkurētspējīgās par Robertu un „Dinamo” ir vieglāk izmantot un atrast vietu sastāvā Gintam, nevis Robertam, lai cik vilinoši arī viņa talanti nebūtu.

Tāpat, jāatzīmē, ka šīs sezonas viena no lielākajām intrigām ir saistīta ar liela skaita jauno spēlētāju iesaistīšanos Rīgas „Dinamo”. Protams, liela nozīme tam, ka komanda vispār skatījās šajā virzienā ir KHL nolikumam, kā arī tam, ka trenerim nav kompleksu attiecībā uz jaunajiem spēlētājiem, viņš redz tiem pielietojumu un saprot kā viņus izmantot. Tomēr tas, kāpēc jaunie spēlētāji tik veiksmīgi spēj iesaistīties lielajā komandā, vistiešākajā veidā ir saistīts tieši ar to spēles modeli un tām prasībām, kuras ieviesis un pieprasa Peka. Jaunajiem spēlētājiem ir daudz vieglāk iesaistīties komandā, kurā spēlētājiem ir konkrēti skaidri uzdevumi un to izpildei galvenokārt nepieciešamas iemaņas, kuras attīstāmas ar darbu un pašatdevi, nevis iesaistīties komandā, kura valda vietējā izpildījuma malkinu gars.

No Nolana un Rautakallio lietu kārtības izpratnes Latvijas hokejs ilgtermiņā tikai iegūtu, jo ar esošajiem resursiem izdotos sagatavot krietni vien modernajam hokejam atbilstošākus un gatavākus kadrus. Tomēr, lai tas notiktu, šo izpratni ir jāpieņem vietējai hokeja sabiedrībai. Un tas var notikt divos dažādos veidos, vai nu pēc tās saucamās „Bottom-Up jeb „no apakšas uz augšu” pieejas, kas būtu loģiskākais ceļš. Tomēr šajā gadījumā ir nepieciešams Latvijas situācijai nereālais, nepieciešams, lai iesaistītās puses ir ieinteresētas, spēj vienoties un kopīgi virzīt šo lietu kā loģisku ceļu Latvijas hokeja attīstībā. Tas neizklausās ticami, tāpēc reālāks šķiet otrs variants - Top-Down jeb no „augšas uz apakšu” pieeja, kad ideja tiek ieviesta abos Latvijas hokeja flagmaņos, tā pierāda savu lietderību, spēju dot rezultātu un tad apakšējās struktūras, lai būtu konkurētspējīgākas un spētu labāk sagatavot savus audzēkņus tādā līmenī, lai tie varētu pretendēt un iekļūt abos flagmaņos, arī attīsta pieprasītās iemaņas. Šis virziens jau šķiet krietni reālāks, un šobrīd Latvijas hokejā pastāv nepieciešamie apstākļi, lai šāda notikumu attīstība būtu iespējama.

Tieši no šāda aspekta raugoties, arī jānovēl Pekas un Teda komandām izdošanās. Jo ilgāk un labāk treneriem un viņu vadītajām komandām veiksies, jo lielāka būs iespējamība, ka Latvijas hokejs spēs izmantot šo nejauši izveidojušos situāciju, lai attīstītu uz vienotiem principiem balstītu spēlētāju sagatavošanu. Lai sagaidītu reālas diskusijas un izmaiņas, Pekam un Tedam, visticamāk, būs nepieciešams Latvijā strādāt ne vienu sezonu vien. Tāpēc – lai izdodas!