Pirmais numurs pārvēršas par...pirmo problēmu

Lai gan pārbaudes spēles rādīja kaut ko citu, tomēr varēja pamanīt, ka treneris par pirmo numuru vārtos šajā sezonā gatavo zviedru Mikaelu Telkvistu. Patiesībā, viņš jau atbrauca sagatavots, ja par argumentu var uzskatīt hokejista biogrāfijas pieturas punktus. Spēlējis NHL, olimpiskais čempions... Priekš Šuplera tie bija svarīgi akcenti un arī Sējējs ar visām darbībām lika saprast, ka šim vajag būt mūsu galvenajam mūrim. Lai gan, ja esam godīgi pret realitāti – Telkvists atbrauca uz Dinamo vasaras nometni kā viens no pēdējiem un bija fiziski tālu no kondīcijas, kas viņu celtu uz goda pjedestāla. Menedžeris Sējējs patiesībā visu vasaru meklēja pirmo vārtsargu. Parakstot kontraktu ar amerikāni Krisu Holtu, uzreiz tika paziņots, ka divu gadu līgums ļaus augumā raženajam vārtu vīram labāk iejusties Eiropas hokejā, ar domu – īstā sezona šim puisim būs nākamā. Bet par Telkvistu nebija nekādu šaubu – tikai pirmais. Līgumu viņam iedeva labu, lai gan pāris dienas pirms darījuma pats hokejists visai vaļsirdīgi zviedru presē klāstīja savas pārdomas par esošo situāciju – sak, tagad tādi laiki, ka darbu atrast grūti. Runā, ka Dinamo viņš esot paprasījis pie 300 000 eiro, taču tas noteikti nav cipars, ko ierakstīja viņa papīros. Abas puses atradās tādā kā strupceļā – klubam vajadzēja, bet viņi negribēja maksāt daudz, savukārt – vārtsargs rādīja savu CV, taču ar muguras smadzenēm saprata, ka citu nopietnu variantu patiesībā tirgū viņam nav palikuši. Visticamāk cenas nolaišana bija saistīta ar solījumu – būsi pirmais... Starp citu, paturiet prātā: ja reiz Telkvists visu vasaru kā sienāzis nolēkāja gar klubu sliekšņiem, kur bija viņa problēma? Kāpēc citiem viņš bija nenopietns vai negribēts kandidāts?

Šuplers sev raksturīgajā manierē uzreiz Telkvistu savā blociņā ierakstīja kā pirmo numuru, kam priekšnoteikums bija arī pieminētie sportiskās biogrāfijas fakti un droši vien Sējēja sakniebtās lūpas – sak, liec viņu vārtos, mēs viņam maksājam visvairāk... Mikaels nav slikts vārtsargs un dažādos arhīva materiālos var atrast, ka viņam hokeja sabiedrībā esot pat dota pagodinoša iesauka – Super Swede. Taču tādu īstu apstiprinājumu šī vīra super pielietojumam nevar atrast. Ja ar vārdu „super” saprotam pasaules hokeja augstākos plauktus, kur viņš patiešām ir grozījies un bijis. Bet patiesībā, Telkvists nekad nav izvilcis komandu kā pirmais vārtsargs – ja NHL viņam iekrātas mazliet vairāk par simts spēlēm, tad tās visas nākušas pretī dažādu apstākļu sakritību rezultātā, kur aizstāt vajadzēja komandu pirmos numurus, vai pielāpīt kādu caurumu. Psiholoģiski – savu trīsdesmit pirmo dzimšanas dienu viņš svinēs septembrī – šis vārtsargs ir tipisks komandas otrais numurs. Pat Turīnas olimpiskajās spēlēs viņam uzticēja tikai vienu maču pret Slovākiju, ko zviedri... zaudēja (0:3). Iespējams, savu labāko laiku Telkvists piedzīvoja vēl dažus gadus ātrāk, kad 2003. gada pasaules čempionātā līdz sudrabam aizvilka „trīs kroņus”, taču arī tad viņu vairāk atcerēsies pēc kanādiešu gūtajiem vārtiem pagarinājumā (Karters), kuru atzīšanai tiesneši videoatkārtojumu skatījās pāris minūtes... Vai Dinamo šos emocionālos zemtekstus nesaprata, neredzēja vai negribēja redzēt – tas ir cits stāsts. Katrai komandai ir savas īpatnības. Varbūt Sējējs redz Telkvistā kaut ko tādu, kas viņu kopā ar Dinamo izcels priekšplānā. To pašu neglīto pīlēnu Hosu mūsu Rīga padarīja par skaistu gulbi. Protams, ar vārtsargiem šīs lietas ir savādāk, bet tomēr...

Piektdien Dinamo aizvadīja pēdējo pirmssezonas spēli Liepājā pret vietējo Metalurgu. Kad spēle bija pusē, Holtu vārtos nomainīja Telkvists, taču jau pēc dažām minūtēm viņiem vajadzēja mainīties atpakaļ. Vienā no spēles epizodēm, kad Telkvists bija aizslidojis aiz vārtiem, notika sadursme ar pretinieku komandas uzbrucēju un Mikaels vairs nebija spēlētājs... Potītes mežģījums nav nekāda lielā vaina, taču vismaz savas desmit dienas nekāds dižais spēlētājs viņš nebūs. Tas nozīmē, ka sezonas sākums Rīgas Dinamo būs bez Telkvista, bet noteikti ar Holtu kā galveno, kam rezervē sēdēs latviešu puika Edgars Lūsiņš. Tagad arī Šupleram jāsāk pētīt, kas tas ir par putnu – Lūsiņš, kas sagatavošanās posmā labākajā gadījumā tika ievērots kā viens no centīgākajiem Dinamo hokejistiem, bet citādi – tika saukts par trešo vārtsargu. Vien pašam Šupleram ir zināms, kāpēc pārbaudes spēlēs Lūsiņam tā arī neiedeva uzspēlēt nevienu (!) pārbaudes trešdaļu (par spēli nerunāsim, tas jau būtu par daudz prasīts), lai gan tajā pašā Liepājā taču varēja... Tagad sanāks, ka Lūsiņš būs vienīgais no KHL vārtsargiem, kas līgā debitēs, neaizvadījis nevienu pārbaudes spēli. Var pat sanākt tā, ka sezonas sākumā Lūsiņa loma būs izšķirošāka nekā viņš pats spēj iztēloties. Nedod dies’ Holtu pirmajā spēlē Sanktpēterburgā sarauj gabalos – dažs labs no tādiem ceļa ruļļiem neatgūstas... Ko tad? Atbilde – Lūsiņš.

Vakar treniņā Šupleram nekas cits neatlika kā vērot Lūsiņu darbībā ar nopietnāko sejas izteiksmi, kas vien viņa drēbju skapī ir atrodama. „Moloģec, Lusiņš!” – šķiet, tā bija pirmā reize šajā vasarā, kad viņš uzteica divdesmit piecus gadus veco vārtsargu tik publiski. Simboliski arī tas, ka komandas pasūtītā aizsargķivere Edgaram ir melnā krāsā – gluži kā melnais zirdziņš, ar visām no tā izrietošajām simboliskajām nozīmēm... Vēl gan nekas nav noticis, taču šī situācija ironiski atgādina notikumus Dinamo komandā pirms divdesmit diviem gadiem. Arī tur bija viens olimpiskais čempions, kam vajadzēja sargāt vārtus, bet savainojums pēkšņi priekšplānā izvirzīja mazo centīgo ķiparu Irbi. Ticiet, nekādas dižās atsauksmes par nākamo NHL zvaigzni toreiz Rīgā neviens nebārstīja – tas nebija aprēķins, tas bija izmisums, kāpēc Irbe pēkšņi atradās Dinamo vārtos. Kas bija turpinājumā – tas zināms visiem... Hokeja ļaudis Lūsiņu par Irbes mantinieku nesauc, taču zināmas līdzības abu vārtsargu karjerās var atrast. Laikam jau galvenais, kas viņu vieno – augumi. Abi ir mazi cinīši, attiecīgs arī spēles stils vārtos – akrobāti. Ja nevar aizsniegt ripu ar rokām, tad jāņem talkā kājas. Protams, ka Artūrs simbolizē attieksmes un uzcītības kalngalu, taču nevar teikt, ka Lūsiņš būtu slinkāks vai ar mazāku atbildību pret uzticētajiem pienākumiem. Vakar pat – Piņķu hallē vēl nebija ieslēgta gaisma, bet uz soliņa, iznācis no ģērbtuvēm, pilnā ekipējumā savu treniņu gaidīja... Lūsiņš. Treniņa izskaņā, kad komanda sadalījās uz pusēm un aizvadīja improvizētu hokeja spēli, Lūsiņš palika sausā, bet Holts ielaida divas ripas... Edgars nepārspīlē, taču labi saprot, ka darbs atmaksājas – tā viņš sagaidīja savu pirmo nopietno līgumu pērn Vācijā, tā viņš izpelnījās arī Znaroka uzmanību un tika iekļauts Latvijas izlasē. Vai Sējējs bija gaišreģis, vai gluži vienkārši piesardzīgs, kad piedāvāja Lūsiņam kļūt par kluba trešo vārtsargu? Vai Edgars Lūsiņš piekrita šim piedāvājumam, jo viņam faktiski nebija citu variantu, vai – viņš labi redzēja, ka, iespējams, tieši Rīgas Dinamo ir viņa lielā iespēja? Mēs jau nezinām, kas tur darās vārtsargu galvās un kājās, bet viņi viens otru gan rūpīgi vēro...