Iesēja olimpisko ražu, taču nepļāva vis...

Toreiz bija 1977. gada rudens. Ar Latvijas (PSR) izlasi kaļam jaunus plānus nākamajai sezonai. Te atbrauc delegācija no Maskavas: „Haris, hoķim ar tevi aprunāties. Mēs zinām, ka tu no musora taisi čempionus. Nāc nu strādāt ar PSRS izlases trekistiem”. Todien viņi atbildi nedabūja. Es te, Latvijā, jau biju gadsimta ceturksni iestrādājies, šis tas padarīts, man ir stabila komanda, aug nākamie čempioni. Ar darbu esmu apmierināts – te ir Latvija, te manas mājas Čiekurkalnā, ko es tajā Maskavā pazaudējis?
Tomēr...

Vilina iespēja iziet pasaulē, apliecināt sevi – TUR. Krievu izlase pēdējā pasaules čempionātā ierindojās tikai septītajā vietā, kas ir impērijas kauns. Tur cilvēku resursi ir, zinu to, taču ir jāprot ar tiem strādāt. Un tad – kāpēc ne es? Man paveras darba lauks no Irkutskas līdz Klaipēdai. Un vēlāk, darba gaitā, apstiprinājās, ka PSRS varētu sagatavot vienlīdz labas kaut trīs trekistu komandas. Kuras gūtu augstus panākumus.
Pienāk rudens, atskan zvans no Maskavas: „Izlem līdz rītam, uz tev piedāvāto vietu veči rindā stāv”. Atbildu nekavējoties: braucu! Tā izšķiroties jaunam dzīves un darba posmam. Jau nākošajā dienā esmu Maskavā.

Plāni, tāmes, kalendārs, kadru sastāvs, sacensības, kurās jāpiedalās, lai sagatavotos olimpiskajām spēlēm. Ar mani ir vesela brigāde: ārsts, masāžists, mehāniķis, šoferis, metodiķis, trīs kaut kādi zinātnieki, vēl otrais treneris gruzīns. Vicojam vaļā. Mums ir brīnumaina izlase: Kazahijas vācietis, armēnis, gruzīns, krievi un viens ar tādu dīvainu uzvārdu: Ādamsons, Uldis.
Bija arī viens ukrainis, taču – izbija.

Kā visus darbus, arī šo, sāku ar kārtības ieviešanu. Viens, kā atceros, ukrainis Domožilkins, rādās, iedomājies, ka ir PSRS čempions un tāpēc var treniņnometnē atbraukt kādu nedēļu vēlāk. Kā šis mūs aplaimo, tā pagriezu atpakaļ no kurienes nācis. Otrā dienā vai visa Kijevas sporta komiteja traucas uz Maskavu, lai aizstāvētu savu čempiņu. Pastāvu uz savu: kijevietim vilciens jau aizgājis; neatrazdamies labāko vidū visu laiku viņš nav spējis sevi apliecināt.

Nu ja. Treniņam jāsākas pulksten desmitos no rīta. Taču tas ir laiks, kad dalībnieki tikai žāvādamies sāk kasīt ciskas Lasās kopā – pa vienam, pa diviem. Kādam vēl ritenis jāremontē, citam riepas jāmaina, vēl kādam vajaga puņķi izšņaukt. Tā nu tas bija valsts galvenajā komandā. Un līdz ar prasībām sākās runas: „Cik ilgi turpināsies tā vācu kārtība PSRS izlasē?” Bet – iznākumā tā vācu (latviešu – I.O.) kārtība deva rezultātus jau ar pirmajām sacensībām, kurās pārbaudījāmies.

Uz mačiem ārzemēs, ka jau ierasts, mūs pavadīja biedri no komitejas – izliekoties kā žurnālisti vai delegācijas vadītāji. Kad esam jau sasnieguši kondīciju, piedalāmies Soču daudzdienu velobraucienā – un daudziem pa pārsteigumu mēs, šosejnieki nebūdami, iekabinām vairākiem asiem. Pēc nedēļas jau esam Frankfurtē. Protams, zēni startē sekmīgi, tā uzlādējoties nākamajām, lielajām sacensībām. Bet tad, kā nelaime, uzkuļas mums viens krievu jūrnieks: esot no kuģa nomucis, negribot vairs atpakaļ uz Savienību. Ko mēs tev, zēn, varam palīdzēt? Nu ja, paņemt vēstuli un nodot piederīgajiem. Uz vēstules lasu: Rīga, Vecmīlgrāvis. Tomēr puisis laikam nobijās, to vēstuli neatstāja...

Forši bija tā. No komercsacensībām oficiāli nauda ir jānodod Maskavā. Kāds nieks nonāk arī paša riteņbraucēja kabatā. Tādās sacensībās mūsējie brauc ļoti koncentrējušies, viens otram palīdz, jo nopelnītā nauda ienāk kopējā kasē un tiek sadalīta uz galviņām. Nāk kāds starpfinišs, pirms kura tiek paziņots: uzvarētājam tiks prēmija – tūkstotis deičmarku. Oļegs Ļādovs no Tallinas sauc pilnā balsī: „Zēni, palīdziet man nogrābt taukšķi!”. Skatītāji saprot, smej. Oļegs, mantkārības dzīts, uzvar arī. Te jāpiebilst, ka šis pats, tolaik nabadzīgais jauneklis, kam tūkstotis šķita fantastiska nauda, tagad ir Igaunijas ietekmīgākais naftas biznesmenis, kas apgroza milzu summas.

Vēl kādi mači Rietumvācijā. Sadomājam tos vāciešus panerrot. Mūsu ģērbtuves telpai durvis vaļā, ik pa brīdim kāds nāk sasveicināties – cerēdams uz vodkas graķīti. Nu tad attaisām lielo kaviāra bundžu, salejam moskovskuju tējas glāzēs un... durvīs parādās vācu žurnālisti. Piedāvājam – šie neatsakās. Tad liekam savu trumpi galdā: dodam ar lielo deserta karoti grābt melnos ikrus. Friči nevar pārdzīvot, ka ikri jāēd ar karoti! Nosmejamies, un slēdzam durvis ciet – saskries vēl, un izēdīs visu!

Iznāca tikties ar pasaulslavenās Adidas īpašnieci Brigitu Dišleri. Pēc kafijas viņa pavaicāja, kāda esot mana valsts izlases galvenā trenera alga. Teicu atklāti: četri simti. Brigita, domādama, ka vācu valodā esmu pārteicies, nosaka: „Četri tūkstoši – nekas, var iztikt”. Neuzstāju, ka viņa kļūdījusies, jo tolaik Vācijā vidējā pensija bija 1400 markas.

Maskavā atkal tā. Pasēžam ar darboņiem tradicionāli: šņabis un zakuska. Saku, ka man šņabis negaršo. Man tā labsirdīgi aizrāda: „Pie mums saka – kas nedzer, tas raksta”. Jautāju: „Ko tad sportists var uzrakstīt?”. Atbilde tieša: „Sūdzības par citiem raksta”. Tāda tradīcija, un vēl citas tradīcijas. Ar galveno vēlēšanos: nonākt uz pastāvīgu dzīvi galvaspilsētā. Tādēļ īstu maskaviešu tur maz, galvenokārt iebraucēji, kuri lepni dēvējas par maskaviešiem.

Beidzot klāt 1979. gada pasaules meistarsacīkstes Minhenē, trekā, kur 1972. gadā risinājās olimpiskās sacensības. Jāparāda rezultāts, kādam esam gatavi. Viss notiek, iesildāmies un ejam uz startu. Man pienāk klāt PSRS federācijas priekšsēdētājs, galīgi sanervozējies, un jautā: „Harij Karlovič, jūs nemaz neesat uztraucies, vai tad jums komandas liktenis tik vienaldzīgs?”. Atbildu ar smaidu: „Ja es lēkāšu un bļaustīšos, vai ar to kas būs līdzēts?”. Mierinu maskavieti: „Tā nav vienaldzība, tā ir pārliecība”. Atbildei lielais priekšnieks kaut ko bēdīgi nobubina...

Izdarām to, ko tobrīd spējam. Nonākam līdz finālbraucienam, kurā notiek smaga cīņa ar rietumvācu komandu. Pēc finiša vācieši vēl lāgā netic, ka ir uzvarējuši. Mums otrā vieta, un redzams, ka olimpiskajā gadā neviens mūs nepārspēs. No septītās vietas esam pacēlušies uz otro, sasniegts jauns PSRS rekords. Varam gandarīti braukt mājās.

Liels ir mans pārsteigums, kad nākamās sezonas sākumā visa sistēma ir sagriezta ar kājām gaisā. „Ko jūs esat izdarījis, tā mēs nevinnēsim olimpiskās spēles, kas jau tepat pie durvīm!” Ar lielu skandālu viss tiek salikts atpakaļ, kā bija. Tad saprotu, ka krievu cilvēkam ir iekšā taisīt revolūciju, vajag vai nevajag, nevis iet jau pārbaudītu reformu ceļu. Sakravāju somu un atgriežos Rīgā – nekādas lietu nodošanas no manis neprasa, kās sporta komitejas darbonis vienkārši pasaka: tu esi brīvs. Vēlāk izrādījās, ka tā trenera vieta viņam bija vajadzīga sava radinieka iekārtošanai. Bet es atgriežos Rīgā, kur, kā izrādās, Japiņam darbu nedod. Varbūt bija vadoši norādījumi? Maskavā man jau pačukstēja, ka esot slikts raksturojums no delegācijas iekšlietu kuratoriem. Es, lūk, Vācijā jūtoties kā starp savējiem, runājot svešā valodā, tiekoties ar visādiem buržujiem, uzspiežot kārtīgiem krieviem to vācu kārtību...

Nekad ar sevi neuzmācos: ja nevajag, tad nevajag arī. Noriskēju, pārdodu sūri grūti nopelnīto automašīnu volga, par visu naudu nopērku tulpju sīpolus, un tagad jau 32 gadus esmu puķenieks. Bet 1980. gadā olimpiskajā Krilatskas trekā mani zēni kļuva par čempioniem. Pirmo reizi sporta vēsturē...

Latvijā es neatbalstu žēlabas: mēs maza valstiņa, nevaram sacensties ar lielajiem. Varam! Mēs varam būt pirmie! Tikai ne regulāri, ne katru gadu, jo tādu resursu mums nav.