Itālijas tramplīns

Tā nu sanācis, ka Latvijas basketbola izlases gaitas šāsvasaras gaitas regulāri kairina tās smadzeņu zonas, kas atbild par vēsturiskās informācijas saglabāšanu. Latviešu zaudējums Melnkalnē atgādināja smagākās sakāves, kādas komanda dažādos laikos piedzīvojusi, savukārt vakardienas uzvara - pāris zīmīgus pavērsiena punktus, kas mūsu izlases vēsturē saistās tieši ar Itālijas basketbola pirmo komandu.

1993. gada 23. jūnijs, Latvija - Itālija 80:79

Deviņdesmito gadu sākumā uz PSRS un Dienvidslāvijas sabrukuma rēķina Eiropas karte pēkšņi ieguva turpat divus desmitu jaunu valstu, un steigā pārkārtot kvalifikācijas sistēmu nācās arī FIBA. Jaunā Latvijas izlase trāpīja atlases turnīrā Vroclavā, un par pārsteigumu - ar piecām uzvarām astoņās spēlēs ieguva ceļazīmi uz finālturnīru Vācijā (Lietuva palika pēdējā un nekur netika!). Par pārsteigumu tāpēc, ka tikai gadu iepriekš komanda pēkšņi bija palikusi bez līderiem - bez sava pirmā kapteiņa Igora Miglinieka, bez labākā snaipera Gundara Vētras. Ko tur slēpt - austrumu virzienu izvēloties šiem abiem jaunekļiem, mūsu izlasi daudzi norakstīja. Sastāvs - kāds nu bija, maks - tukšs. Lai aizkļūtu uz Vāciju, savu lidmašīnu basketbolistiem aizlienēja "Banka Baltija", taču formām naudas pietrūka. Tos jau uz vietas mūsējiem sagādāja tur mītošais tenisists Ģirts Dzelde, sarunājot no vāciešiem... Cerības, ka Latvija apakšgrupā izcīnīs kaut vienu uzvaru, nebija lielas, un pirmā spēle ar grieķiem tās nevairoja - 62:81. Otrais mačs - ar slavenajiem itāliešiem... Ko izdarīja Latvija? Kārlis Muižnieks pretinieku grozā salādēja 22 punktus, zem groza "atplauka" Meļņiks, latvieši otrajā puslaikā atspēlēja mīnusus un sakāva it kā neuzvaramo Itāliju, sagādājot Eiropas čempionāta lielāko sensāciju - 80:79! Pēdējā mačā ar Izraēlu (un šeit velkam paralēles!) komanda jau bija uz viļņa - 101:84, un tikai vēlāk no rokām izlaistā uzvara pār Bosniju liedza Latvijai jau ar savu pirmo piegājienu spēlēt Eiropas astoņniekā.

1998. gada 5. novembris, Latvija - Itālija 64:62

Pēc pirmā apļa piecām spēlēm Latvijas izlase bija nonākusi pamatīgā dimbā - citu aiz cita ar dažādiem iemesliem (vāja vispārējā sagatavotība, amatiera statuss, neiekļaujas spēles koncepcijā utt.) izbrāķējis vairākus iepriekšējās komandas spēlētājus (Muižnieks, Liepa, Jansons, Āzacis, Zeidaks, Bondarenko, Laksa utt.), galvenais treneris Valdis Valters bija izveidojis "komandu ar perspektīvu", kas dabūja pa muguru četrās no piecām spēlēm. Pēc pēdējā zaudējuma, kas tika piedzīvots Zviedrijā, treneris Valters atmeta ar roku... Tomēr priekšā vēl bija otrais riņķis, kas turklāt jāsāk ar maču pret nezaudējušo grupas līderi - Itāliju. Pamesto komandu vadīt uzņēmās Jānis Zeltiņš, kurš uzreiz uzaicināja atpakaļ Liepu, Bondarenko un Bernātu. Abi pēdējie arī izrādījās efektīvākie cīņā par atlēkušajām bumbām, Bagatskis sameta 16 punktus, ar diviem trejačiem krīzes brīdī izglāba pēdējā mirklī uzaicinātais Vecvagars, un grupas "vicepastarīte" svinēja negaidītu uzvaru - 64:62! Taisnības labad jāteic, ka itālieši Ventspilī ieradās bez dažiem vadošiem spēlētājiem - savainotajiem Fučkas, Maijera un Bonoras. Izrāpties no tabulas pagraba latviešiem šī uzvara beigu beigās neļāva, taču ticību, ka nemaz neesam tādi lūzeri, līdzjutējiem tomēr atjaunoja. Un sākās ceļš uz 2001. gada finālturnīru. Tikmēr Itālija ne tikai uzvarēja grupā (8-2), bet nākamajā, 1999. gada vasarā kļuva par Eiropas čempioni.

2010. gada 5. augusts, Latvija - Itālija 69:68

Pēc zaudējuma Podgoricā Latvijas izlasei nebija daudz pielūdzēju, un puišeļiem, kas savu pašapziņu un reitingu iemanījušies celt uz ņirdzīgu komentāru rēķina, pirms mača ar Itāliju bija īsts pļaujas laiks - ne tikai anonīmajā vidē vien. Bagatska komanda atbildēja vislabākajā iespējamajā veidā - laukumā. Pret Eiropas basketbola lielvalsti Itāliju teju tās optimālajā sastāvā un situācijā, kad tā nevarēja atļauties zaudēt. Un spēlē, kurā - jāpiekrīt Bagatskim - bija maz no tradicionālā latviešu basketbola kaitinošajiem niķiem. Protams, bija kļūdas, arī diezgan dramatiskas, taču - nespēju atcerēties nevienu Latvijas izlasi, kas tādas nebūtu pieļāvusi. Arī paši labākie. Šogad izlasē mums ir centrs, kas pērn ap šo laiku piepelnījās ārpus basketbola (Grafs), uzbrucējs, kuru viņa kluba īpašnieks ziemā saukāja par invalīdu (Kalve), aizsargs, kuru pašmāju VEF norakstīja dziļā rezervē (Bankevics), un saspēles vadītājs, kas savus labākos basketbola gadus aizpagājušajā sezonā sagaidīja, būdams vajadzīgs tikai Valmierai (Sirsniņš). Vesela rinda tādu (Jeromanovs, Jurēvičus, Zaķis), kurus par nederīgiem atzina visi iepriekšējie treneri... Bagatska rokās nav nekāda "trumpju montana", tomēr Itālija atkal ir gāzta, un vēl viens bezcerības un skepses mezgls - pārcirsts. Saprotams, ka šī uzvara uzreiz nepieskaita Latviju favorītiem, tomēr atgādina - šie spēlētāji ir pelnījuši cieņu un atbalstu. Kaut vai par degsmi un pašatdevi, ar kādu vakar laukumā izkausēja itāliešu aukstasinību un pārsvaru individuālajā meistarībā. Viss vēl tikai sākas.