Paģiras pēc panākumiem

Vislielākā krīze, kādu tagad sauc par dižķibeli, Latvijas vīriešu basketbolu izvajāja no sešdesmito gadu sākuma līdz septiņdesmito gadu otrajai pusei – kopumā kādus 15 gadus. Protams, ka tā bija paredzama: meistarkomandas, sevišķi jau ASK ar treneri Gomeļski, nepavisam nedomāja par aizvien vairāk nepieciešamo paaudžu maiņu, bet sports pret vecumu ir nežēlīgs. Pienāk laiks, kad vislielākajam meistaram laukumu pārskrienot aizraujas elpa – un tad ir laiks kedas likt goda vietā uz kumodes. Tikai... komanda jau nevar palikt tukšā!
1963., 1964., vēl 1965. gads Latvijas vīru basketbolam bija lielo Jurģu laiks.
Netālā, bet tomēr pagātnē palika Rīgas ASK uzvaras kā PSRS, tā Eiropas turnīros, pirmajās vietās nu gozējās citi – Maskavas CSKA, Madrides “Real”. Taču rīdzinieki turpat vien bija, impērijas meistarsacīkstēs 1962. un 1964. gadā ņēma sudraba medaļas. Savukārt 1963. gada Tautu spartakiādē Latvija, agrākais čempions, ieguva “tikai” bronzas medaļas. Savdabīgā VEF komanda turējās pirmajā desmitniekā PSRS augstākās līgas 24 komandu konkurencē.
Žēl bija zaudēto virsotņu spožuma, šķita, ka Latvijas basketbols tādu atkāpšanos nav pelnījis. Un tad, gandrīz kā svaigs pērkons, nogranda divas Latvijas uzvaras draudzības spēlēs – pār divām pašām labākajām izlases komandām visā pasaulē – PSRS un ASV. Bija 1964.gada aprīlis …
Ar PSRS izlasi, kura gatavojās Tokijas olimpiskajām spēlēm, Latvijas komanda, sastādīta no ASK un VEF spēlētājiem tikās Rīgā. Nav aprakstāmas līdz pēdējam pārpildītajā “Daugavas” sporta namā izskanējušās gaviles, kad impērijas labāko basketbolistu blice (tikai bez latviešiem) ar treneri – nodevēju Gomeļski priekšgalā dabūja iekšā – 68:75!
Tas pats laimes skaitlis – 75 – zīmējās uz tablo arī Kijevas sporta pilī, kurp latvieši tika norīkoti sacensībai ar ASV olimpiskajiem kandidātiem (jeņķi vēlāk Tokijā ieguva zelta medaļas). Galu galā 75:61, spoža Latvijas uzvara. Pirmā, vienīgā un pēdējā tāda līdz šai baltai dienai.

Kad reiz gūti tādi izcili panākumi, tad šķietami loģiski pienāk secinājums: ja visi Latvijas labākie basketbolisti sapulcēti zem viena karoga, tad nav pasaulē tādu pretinieku, kurus nevaram pārspēt. Ir laiks atgūt bijušo slavu kā padvalstī, tā Eiropā.
Par galveno komandu bez ilgas domāšanas tika noteikts VEF klubs. Jo armijas klubā sešdesmitajos gados virsroku sāka ņemt padarmijas virsnieku noteikšana, pār Rīgu varēja izrīkoties arī Gomeļskis no Maskavas – un kas gan lai nosaka, kādas jūtas sevī glabā Aleksandrs Jakovļevičs, kura pēdējie gadi Rīgā nebūt neritēja gludi, bez morāliem un materiāliem zaudējumiem. Savukārt VEF, arodbiedrību klubs, galvenokārt ieklausījās savas rūpnīcas un Rīgas priekšniecībā, tam bija arī plašākas materiālās iespējas un visai laba sporta bāze. Apvienotos krievu un amerikāņu uzvarētājus vadīs Altbergs, rūdīts TTT pirmajos panākumos, pierādījis sevi kā prasmīgu Latvijas izlases vadītāju.
Taču neizdevās tik skaisti iecerētā komandas saliedēšana Latvijas basketbola slavas vārdā. Vecie ar jaunajiem nekļuva kā viena dvēsele iekš vienas miesas. Jo treneris, tūlītēju rezultātu ķerdams, visu uzticēja ilgi pārbaudītiem (diemžēl arī stipri nolietotiem) spēkiem. Neiznāca nekas vairāk, kā viens bronzas medaļu komplekts 1966. gadā.

Nevaram izzīlēt, kā gan ilgtermiņā būtu izvērtusies tā tik labi domātā ASK un VEF senā apvienošana, ja neiejauktos notikumi no malas, kas faktiski sagrāva Latvijas sapņu komandu, lielā mērā arī mūsu basketbola tālaika perspektīvas.
Bruno Drāke, to juku laiku aculiecinieks un dalībnieks:
— Jā, 1968. gadā visa tā padarīšana iznāca vēl traģiskāka par neveiksmēm tautu spartakiādē (1967. gadā 5. vieta) un meistarsacīkstēs (1968. gadā 7.vieta). Tradicionāli braucām uz komunistisko Vāciju un tradicionāli vedām turpu mūsu dzērienus un ikrus, atpakaļ — lielākoties apavus. Nebija jau runa par kādiem miljoniem, bet tomēr pašiem tika ko uzaut un sava tiesa arī ko nopelnīt. Sportistus tradicionāli muitā neaiztika, bet tajā reizē mums uzrīkoja speciālu pārbaudi. Protams, ka iekritām, jo bija jāiekrīt.
Savukārt Latvijas basketbola vēsture:
“Kad atpakaļceļā no mačiem VDR rīdzinieku delegācijas vadītājs Brestā ieradās muitā, viņš ieraudzīja milzu apavu kārbu. Tajā bija sieviešu vasaras apavi, kas tolaik mūspusē maksāja piecas reizes dārgāk, nekā Vācijā. Viss šis kalns bija atsavināts VEF basketbolistiem. Faktiski apavu varēja būt vēl vairāk. Dažiem izdevās nobēdzināt koferus ar aizliegto preci blakus vagonā, citi to izsvieda pa logu. Kādēļ tieši toreiz tika izrādīta tāda bardzība – tā ir mīkla vēl šodien.”

Šodienas basketbola interesentu paaudzei augšminētās kaislības varbūt izsauc vienīgi smīnu. Sak, liela muiža, kaut ko aizveda, kaut ko atveda? Nu un tad? Telpas taču nedemolēja, caurām naktīm nedzēra, trenerus cienīja...
Tad nu jāatgādina krīžu sakarā jau vairākkārt daudzinātā, negrozāmā patiesība: nedrīkstam nevienu – ne pozitīvu, nedz negatīvu – notikumu izraut no konteksta. No attiecīgā laikmeta un tā diktētajiem apstākļiem. Bet padomjlaika tikumi un likumi bija tādi: ir liels kauns domāt, kur nu vēl runāt, par naudu, par peļņu, jo pie mums viss notiek vienīgi skaistās nākotnes idejas vārdā. Tās dēļ drīkst pat uztīt savas zarnas uz fašistu ložmetēja. Pilnīgi par velti.
Lūk šo svēto lietu mūsu basketbolisti izrādījās kājām mīdījuši. Gribējuši padomju cilvēka necienīgā veidā tikt pie naudas. (Kis-kis kauns, viņiem taču maksāja 120 rubļu lielās santehniķu algas!) Kaut arī tas bija vislielākais liekulības tirgus (PSRS izlases spēlētāji pēc ārzemju braucieniem ieveda ne tikai valūtu, pat ieročus), tomēr oficiālā propaganda un saziņas līdzekļi pēkšņos vainiekus latviešus kauninot un nolādot gluži vai zemē sadzina. Un atcerējās to tupeļu afēru ilgāk, nekā tagad atminēsim savus dzērājbasketbolistus...

Neticu, ka basketbola vēstures pieminētās mīklas atminējums rodams pašu basketbolistu vidū – pārlieku cūcīga izskatās tāda rīcība pret komandas biedriem – visnelietīgākās proves stučīšana .Jāvaicā: kam tas bija izdevīgi?
Abi domātie gali ved uz padarmijas aizkulisēm, no kurienes rosināt muitu uz īpašu vērību nebija grūti. Treneris Aleksandrs Gomeļskis labi saprata, ka Rīgā ir komanda, kurai viņa lolotais CSKA var zaudēt – jo nule jau bija ciesti divi zāģi. Viņš nebija arī aizmirsis, kā par šmaukšanos ar uztura taloniem savulaik tika atstādināts no Latvijas izlases vadības, kā ASK vīri viņu ņēma priekšā par komandas nodevību Maskavas interesēs. Ir laiks atmaksāt un izjaukt bīstamos sāncenšus!
Otrs gals var būt sataustāms Rīgas Armijas sporta klubā. Ne jau spēlētājos, bet funkcionāros, padarmijas virsniekos. Aizvadītajās meistarsacīkstēs Vefs bija ASK sasitis visās četrās čempionāta spēlēs, un krieva mentalitāte pieļauj jebkura veida atmaksu. Arī ar dunci mugurā, pašam krūmos tupot – kā tajā reizē Brestā…

Ar to pašu – vairāku spēlētāju un trenera diskvalifikāciju—arī beidzās Latvijas basketbola lielās cerības un uz desmit gadiem iestājās mijkrēslis. VEF jau 1969. gadā izkrita no augstākās līgas, kaut pēc gada vēl uz mirkli paspēja atgriezties. ASK savukārt izčākstēja tas “otrās komandas” spīts, kas noplicinātajiem karavīriem bija ļāvis 1966. gadā palēkties uz 4. vietu PSRS čempionātā, tūdaļ aiz VEF. Armijas klubs kļuva aizvien krieviskāks, Gomeļskim sūtot uz Rīgu tos basketbolistus, kas nederēja viņa CSK Maskavā. Karavīri balansēja uz robežas starp pirmo un augstāko līgu, taču senā popularitāte viņiem vairs neatgriezās un biežāk nācās brist pa apakšu. Turpretī VEF ar saviem jaunajiem spēkiem septiņdesmito gadu beigās spēja pacelties Latvijas vismīlētākās komandas augstumos.

Tā jau bija gluži cita paaudze, ne jau tie, kas dzimuši pēckara gados. Kam gan patika basketu uzspēlēt, tomēr necik nepārpūloties. Un dažu labu reizi pamatīgi „pārkāpt sportisko režīmu”. (Vienīgi viesnīcas dedzināt tolaik nebija modē.) Tika pat izteikts viedoklis: nā mums vajaga to augstāko līgu, tur būs baigi jāšancē, labāk palēnām kaut ko vinnam tepat, pirmajā līgā. Uz tāda fona mūsu vienīgā tālaika jaunā zvaigzne Ivars Žvīgurs (vienīgais PSRS izlases kandidāts) un treneris Alvils Gulbis izskatījās kā baltie tīģeri pie pelēkajām pelītēm. Līdz atnāca Valters un Zvans un Krištopans un domubiedri. Un treneris Armands Krauliņš.
Svēta vieta nekad tukša nepaliks. Skatīsimies tagad: kas tur nāk? Tāds kā Bagatskis, kā Blūms, kā Strēlnieks, kā kas...