Vefiņš pirms 40 gadiem. Baigā bedre

Gribiet – ticiet, negribiet – neticiet, bet togad bija reize, kad uz VEF spēli PSRS meistarsacīkšu pirmajā līgā (faktiski – otrajā, jo pirmā bija augstākā līga, no kuras VEF izkrita) bija ieradies... viens vienīgs skatītājs. Neskaitu komandas aprūpētājus un līdzās esošos spēlētāju draugus, taču Daugavas sporta nama tribīnēs sēdēju lepnā vientulībā. Arī vairāk darba pienākuma, nevis līdzjušanas pēc...
„Padomju Jaunatnē”rakstīju: „Laukumu ar piecām piezīmēm atstāja ļoti bīstamais Jurgensons. Tad ar četrām piezīmēm rezevē aizgāja Žvīgurs, un kļuva skaidrs, ka bez šiem diviem spēlētājiem VEF ir visai viduvēja komanda (maigi sacīts!). Vefiešu uzbrukuma līderi laukumā aizvadīja maksimāli iespējamo spēles laiku, gūstot arī lauvas tiesu komandas izcīnīto punktu. Bez šiem līderiem nepaliek gandrīz neviena, kurš varētu uzņemties iniciatīvu groza iekarošanā.”
Kārtības labad jāpiebilst, ka savu basketbola mīlestību Vefam veltīja arī Aleksandrs Zabello, kurš komandai pievienojās sezonas gaitā.

Tā nu bija. Jaunā, par talantīgu izslavētā paaudze, tolaik vēlējās paspēlēties, pārlieku nepiepūloties. Mazliet patrenēties, par ko saņemot mazu naudiņu VEF cehos, mazliet paskraidīt spēlē, bišķiņ pamētāt – ja iekrīt. Komandas kapteinis Oļģerts Jurgensons vilka, cik spēja, piemēru rādīdams. Viss velti. Nonāca pat tiktāl, ka lādzīgs jauneklis pēc zaudējuma ģērbtuvē mierināja veterānu: „Ko tu, Oļģert, cepies, visus jau nevar vinnēt!” Kapteiņa savaldība pēdējā mirklī novirzīja gudrinieka pakausim mērķēto minerālūdens pudeli uz ģērbtuves kaktu – kur pašķīda. Pudele, protams.

Vefiņu tolaik trenēja tā nesenējais spēlētājs Alvils Gulbis. Basketbolā pietiekami rūdīts vīrs, lai varētu saprast kas ir kas un kurš ir kam. Viņam bija tikai viens, toties izšķirīgs trūkums. Alvilam šķita, ka ikviens spēlētājs mentalitātē ir tāds, kā viņš pats: ar pilnu atdevi basketbolam, ar absolūti godīgu attieksmi pret partneriem, treneriem, spēlēm un treniņiem. Loģika skaidra un saprotama: citādi jau nav vērts ar to basketbolu nodarboties. Taču izrādījās, ka ir ļautiņi, kuri Gulbja sirdslietu spēj ekspluatēt ar pusspēku vai pat mazāk. Trenera uzticība atsevišķiem komandas dalībniekiem gluži vienkārši tika velti valkāta, pat nekaunīgi izmantota. Un iznākumā 1973. gada PSRS meistarsacīkstēs VEF noslīdēja līdz 17 vietai – 7. vieta pirmajā līgā. Kaut gan... Rīgas ASK, kurš izcīnījās par pirmās līgas pirmo komandu, Vefiņš divos principiālos mačos saņēmās apspēlēt ar 75:64 un 90:81 (atcerēsimies: trejačus tolaik vēl neskaitīja). Tātad varēšana it kā bija, pietrūka īstas gribēšanas.

Ja par bedri runājam, tad PSRS pirmā līga bija tās baisais atveids. Ja pat augstākajā līgā bija iespējams taisīt rebes ar tiesnešiem – it īpaši jau dienvidnieku izpildījumā – tad stāvu zemāk notika gandrīz pilnīga visatļautība. Atceros Vefiņa viesspēles saulainās Azebaidžānas galvaspilsētā Baku, kur rīdzinieki tikās ar Naftas ķīmijas institūta sportistiem. Abi laukuma tiesneši rādījās vārgi uz kājām (sirsnīgi uzņemti un pacienāti), un viens no viņiem spēles laikā gar sānu līniju sāka braukt tādu slalomu, ka to steigšus nācās atvēsināt ģērbtuvē, svilpi mutē ņemot aizstājējam – spēles komisāram.
Tiktāl joks, taču bija arī nopietnība. Tajā pašā Baku smagi savainoja Arni Bergvaldu un Ivaru Žvīguru; Arnis uz ilgāku laiku izgāja no ierindas, Ivars turējās tajā tikai ar medikamentu palīdzību. Aivars Ošs tika notriekts tā, ka dabūja smadzeņu satricinājumu un nonāca brālīgās republikas slimnīcā. Vienā no sacensībām Vefiņam ar piecām piezīmēm laukumu bija spiesti atstāt seši spēlētāji, kurpretī sāncenšiem neviens...
„Padomju Jaunatne”: „Antibasketbolā liela daļa mājnieku spēlētāju nav vainojami. Īsts sportists pratīs objektīvi novērtēt notikušo. Tā kāds no mūsu sāncenšiem, saņemot rīdzinieku aosveikumus par korektu spēli un ieguldījumu viņa komandas izcīnītajā uzvarā, norādīja uz tiesnešu pusi – sak’ viņi spēja vairāk, nekā es.”

Visu iepriekš minēto apstākļu summa noveda pie bezcerības; komanda, kura turnīra vidusdaļā bija tabulas otrajā vietā ar cerībām uz atgriešanos augstākajā līgā, sacensību galotni aizvadīja nolaistām rokām un nokārtiem deguniem. Palika, kā jau teicu, septītā. Turpretī Rīgas padomju karavīru vienība ieguva pirmo vietu un tiesības nākamajā sezonā atgriezties lielvalsts desmit labāko komandu saimē.Tad nu ASK vāca savā rīcībā visus, ko vien spēja. Ne tikai bijušos PSRS izlases spēlētājus Andrejevu, Kuļkovu (ar Gomeļska dāsno rociņu), ne vien dienestā iesauktos leišus un igauņus, bet ieklupa arī VEF dārziņā. Cik tur tā darba: jauniešiem ir jāiet pildīt padomju pilsoņa pienākumu. Kerzovikus kājās un viens – divi, kreiso – labo – un uz ASK prom vismaz divu gadu ilgā termiņā. No VEF tā ar nākamo sezonu aizmaršēja Ošs un Žvīgurs. Ivaram pēc trim gadiem atgriešanās dzimtajā komandā izvērsās īsti dramatiska, taču Žvīgurs to situāciju uzveica ar triecienspēku, kā jau allaž radis.

Skaidra lieta, ka VEF sporta klubs un rūpnīcas direkcija (kas taču galu galā visu to bardaku apmaksāja un uzturēja) ar tādu 17. vietu nepavisam nebija mierā. Lai nostiprinātu komandas vadību, Gulkbim palīgos kā spēlējošo treneri savaņģoja Jurgensonu. Diemžēl Oļģis gan ir prasmīgs basketbolā, tak ne tuvu tik izcils pierunāšanā un skaidrošanā. Viņš var parādīt, kā lietas darāmas, tomēr nespēj iestāstīt, ieregulēt pareizās smadzenes. Vēl bija jāpārlaiž viena nespējīga sezona, lai komandas vadībā sagaidītu Armandu Krauliņu un Maigoni Valdmani. Bet ar 1976. gadu Vefiņš izvērtās par Valtera paaudzes komandu ar pavisam citu raksturu un cīņas mērķiem...