Pludmales volejbolisti iegādājas ugunsdzēšamo aparātu

Pludmales volejbolistiem padevās grūta pagājušās nedēļas otrā puse Kontinentālā kausa (KK) zonas turnīra sacensībās Krievijā, Tatarstānas galvaspilsētā Kazaņā. Visgrūtāk bija sieviešu komandai, jo tās rindās bija tikai viens konkurētspējīgs pāris Inguna Minusa un Inese Jursone, kurām maiņa diemžēl vēl nav izaugusi. Tāpēc rauties nācās arī par komandas biedrenēm, kurām gan viss vēl priekšā. Runājot par ugunsdzēsējiem, vainīga tomēr ir vīriešu komanda.

Nākamā gada olimpiādē medaļas dalīs 24 pāri. Tur spēlēs 16 pasaules stiprākie pāri, bet ne vairāk kā pa diviem no valsts. Viena vieta garantēta mājiniekiem, piecas – KK kontinentālo grupu finālturnīru uzvarētājiem, vēl divas – šo finālturnīru otro un trešo vietu ieguvēju labākajiem diviem duetiem. Zonas turnīrā Kazaņā tikai uzvarētāji (Latvija) uzreiz kvalificējās Eiropas kontinenta finālturnīram nākamā gada Jāņos. No otrās līdz piektajai vietai komandas būs spiestas spēlēt arī pusfinālā nākamā gada vasarā, bet sestās vietas īpašnieki šoreiz paliek, skatoties olimpiādi televīzijā.

Latvijas komanda, bruņojusies ar abiem pašreiz spēcīgākajiem pāriem, uz Kazaņu devās tieši pēc pirmās vietas. Tam bija pamats, jo neuzvaramu pretinieku tur nebija. Francijai tikai brāļu Sesu pāris (dalīta 22. vieta šā gada Pasaules tūres (PT) rangā. Tas gan ir tikai informatīvs, jo pāri piedalījušies dažādā PT posmu skaitā) šķita esam bīstami konkurenti.

Šveice jau kotējās augstāk. Tomēr šveicieši pirms sezonas vēl bija veikuši dažus ķeizargriezienus pāru sastāvos. Droši vien ar vienu mērķi – olimpisko startu divu duetu skaitā. Saša Hejers ar Sebastianu Ševaljē, kurš stājies Patrika Hoišera vietā, (11. rangā) komandā iekļauti nebija, kaut gan PT posmā Prāgā izcīnīja trešo vietu! 18. vietu rangā dalījušie jau pieminētais Hoišers ar Žefersonu Belagvardu Kazaņā spēlēja tāpat kā pašlaik pēc ranga nosacīti ceturtais Šveices pāris Jans Šniders un Filips Gabatulers. Ignorēts tika trešais pāris rangā Jonass Vaingarts un Martins Lasiga, kurš iepriekšējā sezonā smiltīs kāpa kopā ar Belagvardu. Tās gan ir šveiciešu problēmas, ka viņiem ir četri(!) augstas klases pāri, no kuriem jāizvēlas labākie, un viņi nevar izvēlēties pareizos.

Tādas pašas „problēmas” bija arī krieviem, kuri tieši pirms KK zonas turnīra Kazaņā bija samiksējuši pāru kokteiļus pa jaunam. Kamēr iepriekšējo gadu Krievijas labākais pāris Dmitrijs Barsuks un Igors Kolodinskis ir drupās (Dmitrijs pagājušogad tika patriekts no izlases un šogad mēģinājis spēlēt kopā ar Alekseju Jutvaļinu, bet Igors kā cēlājs šturmē Krievijas zāles volejbola izlasi), tika izjaukti arī atlikušie pāri. Vēl Prāgā kopā spēlēja Prokopjevs ar Semjonovu un Koškarjovs ar Ļihoļetovu. Abi pāri pašreizējā reitingā ir 12. un 27. vietā. Kazaņā kopā spēlēja Koškarjovs ar Semjonovu un Bogatovs ar Prokopjevu... Salīdzinājumam – Latvijas pāri pirms Pekinas PT posma bija 18. vietā (Pļaviņš ar Šmēdiņu) un 32. vietā (Samoilovs ar Sorokinu). Ko krievi gribēja, neņemot vērā pašu parunu, ka no laba labu nemeklē, nav skaidrs, bet tās savukārt ir krievu problēmas.

Kāpēc tik gari par pretinieku nelaimēm? Pirmkārt, varam sist uz pleca Pļaviņam ar Samoilovu, kuri, lai, nu, kādi būtu šķiršanās iemesli pēc Pekinas olimpiādes, trīs gadus pēc tam ir jau divu spēcīgu Latvijas pāru dalībnieki. Tas tika izdarīts savlaicīgi ar Londonas olimpiādi perspektīvā. Šveicieši ar krieviem ar pāru konstruktoru mokās vēl gadu pirms olimpiskajām spēlēm. Neņemot vērā abu Latvijas pāru meistarību, kuras viņiem netrūkst, iespējams, tieši saspēlētība izšķīra to, ka tieši mūsējie jau ir astoņu spēcīgāko Eiropas komandu skaitā ar labām izredzēm, ja ne vinnēt vienīgo olimpisko ceļazīmi pa taisno, tad pacīnīties par atlikušajām divām kontinentu otro un trešo vietu turnīrā. Ja vajadzēs. Krievi un šveicieši ir alkuši pēc ātras atdeves, nu, apmēram, kā pērnās zāles likvidēšanas, dedzinot kūlu, kad saimniecībā kā kulaks uz acs redzams iepriekš savlaicīgi nepadarītais.

Protams, abiem mūsu pāriem ir pa spēkam kvalificēties Londonai arī spēcīgāko 16 pasaules pāru vidū, tomēr, ja, nu, pēkšņi kādi apstākļi – trauma (tpu, tpu, tpu), sāncenšu rādīti brīnumi, apstāšanās meistarībā vai vienkārši neveiksme – šai iespējai pieliek punktu, mums ir rezerves variants. Tas gan ir tikai vienam pārim, tomēr izredzes vismaz vienam no abiem iekļūt labāko sešpadsmitniekā ir krietni lielākas kā abiem diviem uzreiz. Nav muļķīgi kvalificēties ar pasaules ranga palīdzību un uzvarēt KK finālturnīrā, kad šo uzvaru nav, kur likt, jo trešais pāris, kuru atrast vēl varētu, nedrīkst šo uzvaru izmantot. Muļķīgi ir paļauties uz to, ka esam tik spēcīgi, ka KK mums nav vajadzīgs, ja piepeši pēdējā nedēļā varam izrādīties pie sasistas siles bez neviena pāra olimpiskajās spēlēs (negribas neko tādu piesaukt...).

Lai arī kādas būtu abu labāko Latvijas pāru attiecības un lai arī par kādām tās kādam patiktu iztēlot, līdz ar zemi nolīdzinot Sorokinu ar Samoilovu un debesīs ceļot Pļaviņu ar Jāni Šmēdiņu vai otrādāk, Kazaņā mērķis bija viens – kopīga uzvara un KK finālturnīra sasniegšana. Bez domas par komandas biedru neveiksmi. Vienu dienu glāba viens pāris, otru – cits. Kurš varēja un cik varēja, tik arī darīja abi mūsu dueti. Tas kopā ar meistarību iecēla Latviju KK finālturnīrā.

Kamēr, piemēram, šveicieši cenšas nepieļaut ugunsgrēku, tomēr lielā vairumā ar Šveicei raksturīgo punktualitāti iepērkot ugunsdzēšamās mašīnas, bet krievi jau paspējuši saelpoties dūmus un palikt bez biksēm, dzēšot pagājušā gada kūlas ugunsgrēkus, aizbildinoties ar panikā paķertām frāzēm, ka vēl jau varēs dedzināt arī nākamgad, Latvijas pludmales volejbolisti kā gādīgi saimnieki sarūpējuši sienu ziemai, appļāvuši grāvju un ceļu malas, sērkociņus noglabājuši prātīgākām padarīšanām un joprojām saglabājuši rezerves variantus vietas izcīnīšanai olimpiādē.

Varbūt nākamā gada pavasarī un vasarā Latvijas bīčistiem arī svils, bet tā nebūs šā gada kūla. Un ugunsdzēšamais aparāts saimniecībā dalības KK finālturnīrā veidā jau ir ierūpēts. Katram gadījumam.