Vieni svīst, citi – piesarkst...

Paņēmu pēdējās spēles protokolu un uz papīra šo maču izspēlēju vēlreiz – kā galda spēlē, kur kauliņu vietā bija katra spēlētāja pieredze. Nekādu noviržu vai spekulāciju ar abstrakto vārdu – meistarība. Vienkārši – pliki gadu skaitļi un pieaugušo hokejā pavadītais laiks. Vārtsargus piedāvāju neaiztikt, jo kāmēr mēs holtojamies, viens otru pārliecinot, cik labs vai slikts ir Krisītis un – vai Mārītis tomēr nav labāks (vai gluži pretēji – arī tik pat slikts), otrā laukuma gala arvien lielāku mieru izstaro viņu Kovaļs. Vai par to vajadzētu brīnīties, vai to mēs nezinājām arī pirms sērijas? Trīsdesmit viena gada vecumā baltkrievs ir pats labums, kamēr mēs uz savu nomināli pirmo numuru joprojām skatāmies kā rokzvaigzni. Kas ir rokzvaigznes atribūti? Pareizi - mikrofons un ģitāra. Tostarp Kovaļs, tēlaini runājot – sēž pie bungām un sit pacietīgi ritmu. Viņš to dara, ja pat kāda no bungu vālītēm salūzt. Krisam pārplīsusi stīga ir liela nelaime...

Aizsargu pāri. Pēc vecuma mūsu un viņu vadošais duets ir kā nomērīti – Hietanenam un Galviņam pa divdesmit seši, Maļenkiham un Krišjānim – pa trīsdesmit viens. Tomēr, novērtējiet iekrāto pieredzi hokeja laukumā. Somam ir 218 spēles zviedru augstākās kvalitātes līgā Elitserien, krievam – 210 spēles KHL ietvaros un vēl 312 – Krievijas čempionātā (tas ir laiks pirms KHL tika radīts). Galviņam ir nepilni divi simti maču mūsu acu priekšā KHL burziņos, bet Krišam – pusotrs simts. Rēdliha sakarā nedrīkst aizmirst viņa 239 mačus Amerikas fārmlīgās, taču – tas noteikti nebūs nopietnāk pret Maļenkiha sešām sezonām Magņitagorskā. Tostarp, pērn Krišjānis bija tāds kā soliņa deldētājs Dinamo sastāvā, kamēr Hietanens izpelnījās lielāko vidējo spēles laiku starp visiem Zviedrijas līgas hokejistiem – 25:34 minūtes spēlē... Guntis vēl nebija kļuvis par Ungārijas čempionu (2007), bet Jusso jau svinēja Somijas čempiona godus (2006). Jūtat atšķirību? Ejam tālāk. Otrais aizsargu pāris mums ir ar spalvām un... bārdu. Ko jaunu pateiksim par trīsdesmit deviņus gadus veco Ozoliņu? Tur viss ir zināms. Otru tādu karjeru šajā līgā jāpameklē. Jēkabs ir par desmit gadiem jaunāks un, ja neskaita Bostonas augstskolas diplomu – 128 spēles KHL un 63 spēles Amerikas fārmlīgā. Torpedo liek pretī Petrovu (29) ar 151 spēli KHL un 105 spēli Krievijas augstākajā sabiedrībā, bet Vasiļjevs (34) ir vēl solīdāks – 195 spēles KHL, 470 spēles Krievijas čempionātā (10 sezonas Jaroslavļas Lokomotiv!) un tā, starp citu, 150 mači viņam vēl Amerikas fermās... Ja Ozoliņš būtu savā kaujas vecumā vai vismaz – desmit gadus jaunāks, tad šī pretstāve vēl izskatās cienījama. Citādi – krievi mūs šobrīd atmēra pie viena vārtu staba. Un to pašu var teikt par trešo pāri: Reķis (33) ar Sotnieku (25) it kā pēc kopējā spēļu skaita KHL laukumos ir pieklājīgi, attiecīgi – Arvīdam 90 un Kristapam 188 spēles. Bet – ja Tjuļapkins (27) liek pretī 158 mačus KHL un vēl 204 spēles Krievijas čempionātā un Jevsejenkovs (26) tam pieplusē savu nepilnu simtu KHL ietvarā – te arī atrodam otru vārtu stabu, pie kura tiekam nagloti. Reķa Vācijas pieredze visai nosacīti te būs arguments.

Ņemam uzbrucēju trijniekus. Zainuļins (30) – Gorbunovs (29) – Ugarovs (27) ir tā sauktais Znaroka krāsns lējums. Gājuši cauri MVD vai Maskavas „Dinamo” treniņellēm. Spēles KHL attiecīgi pēc kārtas: 152, 204, 207. Mēs atbildam ar Karsumu (26), Spruktu (30) un Miķeli (27). Un KHL atbilstošo pieredzi rindas kārtībā: 118, 159, 219. Interesanti, ka abos trijniekos ir pa diviem hokejistiem, kurus savulaik ir izvēlējuši NHL klubi, tomēr – nez vai Mārtiņa un Jāņa NHL spēļu pieredze jūs iedvesmos... Otrie trijnieki sāk iezīmēt leģionāru vaibstus. Krikunovs (28), Makarovs (28) un Ternbergs (28) pret Hosu (30), Luseniusu (22) un Ankipānu (36). Pirmie divi no krieviem ir KHL aizvadījuši attiecīgi 185 un 174 spēles. Zviedram šis ir debijas gads šajā līgā, bet – noņemam cepurīti viņa turpat 400 spēlēm Elitserien un pie reizes atgādinām, ka viņš ir Zviedrijas izlases pamatsastāva vīrs. Marsels no mūsu gala ir vienīgais, kas kaut kā var šajā sakarā uzsprēgāt: KHL viņam 213 mači, bet iekavās jāliek arī 237 spēles NHL. Ģirts pa šiem gadiem ir iekrājis 185 spēles KHL. Tiesa, to visu nosēdina Luseniusa šī gada debija KHL, kas kā zināms – joprojām svin viņa negūtos vārtus... Trešie no Torpedo puses jau mūsējos mīca apmalē. Varnakovs (27), Hiršovics (29) un Nilsons (27) pret Bukartu (21), Lundmarku (31) un Meiju (24). Jau gadu starpībā redzam brieduma ķīli. Ar spēlēm ir līdzīgi: krievs no sava trijnieka ir iekrājis 196 KHL spēlēs, gandrīz tik pat, cik Meija ar Bukartu kopā pa diviem. Nilsonam ir 252 mači NHL (2 klubos; 37 vārti un 81 piespēle), Lundmarka stiķis ir līdzīgs – 295 spēles tajā pašā līgā (bet – jau daudznozīmīgie 5 klubi; 40 vārti un 59 piespēles). Tiesa, maiņu salīdzinājumu degunā ierīvē soms Hiršovics, kas Somijas augstākajā un kvalitatīvākajā čempionātā (SM-Liiga) aizvadījis 516 spēles. Un,. Visbeidzot, ceturtie – Romanovskis (24), Galuzins (23), Zakijevs (25) ar gadiem vien mūsu Podziņu (19), Bičevski (20) un Štālu (30) uzdzen kokā. Tas pats ir ar KHL pieredzi, kur krieviem ir attiecīgi 41, 93 un 143 mači, bet latviešiem – 57, 15 un 59...

Kādi secinājumi? Protams, papīrs un skaitļi nespēlē, tomēr pieredze uz ledus ir būtiska lēmumos un darbībās, ko hokejistiem nākas izpildīt spēles laikā. Tāpat vēlreiz pasvītroju Krievijas superlīgā iekrātās cīņas. Laikā, kad vēl KHL nebija izveidots, šis bija pārliecinošs meistarības placdarms. No Rīgas „Dinamo” hokejistiem tikai Ņiživijs var lepoties ar tādu fonu – viņam vienam pašam uz pleciem ir 414 cīņas tajās ārēs un formātā. Tostarp, „Torpedo” četriem aktuālajiem aizsargiem ir 1091... Tā ir liela starpība, ja atceramies, ka mūsu hokejisti pirms KHL rašanās vairāk dauzījās pa Eiropas dažādu valstu otrajiem un trešajiem turnīriem, vai – Baltkrievijas čempionātu. Turklāt, nevajag aizmirst, ka visi krievi, kas ir iekrājuši KHL spēļu praksi, to ir izdarījuši tāpēc, ka viņus attiecīgie klubi vēlējās redzēt pie sevis, nevis tāpēc, ka pilsētas hokeja komandai vajadzēja hokejistus. Pavaicājiet sev – cik no pašreizējā Dinamo sastāva būtu pieprasīti citos KHL klubos, ja Rīgā nebūtu šīs līgas vienība? Viena maiņa ar astīti varbūt sanāks. Nu, labi, būsim optimisti – puse no komandas. Kā paliek ar to otru pusi, kas arī tiek sūtīta laukumā? Mums rezervē sēž uzbrucējs Juris Upītis, viņiem – Semjons Valujskis. Abi vienaudži, tikai krievs tur atrodas ar pasaules U-20 čempionātā izcīnītu zelta medaļu (2011), kamēr latvietis... hmmm, arī zelta medaļa kaklā no tā paša čempionāta, tikai – no citas ieskaites grupas... Ļoti simboliska, bet tomēr – skaidra atšķirība.
Ja šobrīd sērijā rezultāts ir neizšķirts – kuram par to vajadzētu vairāk iesvīst vai sarkt?

P.S. Ak, pavisam aizmirsu trenerus. Leģendārais hokejists un treneris Rautakalio (Dinamo), pret leģendāro treneri un hokejistu Jalonenu (Torpedo). Vārdu spēli un kārtību ievērojāt?