Par sevi un par "kritušo"

Labi, ka atgriezās ierindā Aleksandrs Ņiživijs un Mārtiņš Cipulis. Slikti, ka mājās palika Kriss Holts un Ģirts Ankipāns. Skaitliskā ziņā it kā tas pats vien sanāk, bet - tas ir tikai skaitliskā ziņā. Šādās spēlēs katra dzīva dvēsele, katrs, kas var iet laukumā un palīdzēt, noder un var kļūt par svarīgāko posmu. Bet vispār - nav ko čīkstēt. Tiekas otrā un septītā konferences komanda, rezultāts spēļu sērijā ir 2:2 un septītā komanda esam mēs. Jā, iepriekšējos gados esam pārspējuši Sanktpēterburgas SKA un Maskavas "Dinamo", kamēr Ņižņijnovgorodas komanda iepriekšējās divās sezonās vispār netika Gagarina kausa izcīņā (lielā mērā arī mūsu dēļ!), taču atmetīsim stereotipus - šosezon ir cits "Torpedo". Komentāros pirms Gagarina kausa izcīņas ne velti tieši "Torpedo" komanda Rietumu konferencē tika minēta kā tā, no kuras jāsargās un kura var sagādāt pārsteigumu. Ar pārsteigumu bija domāta ne jau uzvara pār Rīgas "Dinamo" pirmajā kārtā, bet gan uzvara jau pār kādu no favorītiem turnīra turpinājumā (šajā gadījumā mūsu pārim pretī visticamāk stāsies SKA).

Izslēgšanas spēlēs neviena komanda neiztiek bez "kritušajiem". Atšķirība tikai tā, kas nāk viņu vietā un cik ir līdzvērtīgu aizstājēju. Šajā ziņā "Torpedo" ir pārāks. Jebkurā KHL komandā ir hokejisti, kas nav spēlējuši Krievijas izlasē, kuriem nav titulu, kuri arī NHL nav bijuši, taču kuri ir ļoti labi un pieredzējuši meistari ar vēl Krievijas superlīgas rūdījumu, viņi ir izgājuši U18 un U20 izlašu rūdījumu, bet šā vecuma Krievijas izlases ir starp labākajām pasaulē (un cik hokejistu netika jaunatnes un junioru izlasē...). Piemēram, savulaik pazīstamā "Torpedo" vārtsarga Sergeja Tjuļapkina dēls aizsargs Mihails vēl pirms pieciem gadiem bija Krievijas vicečempions "Ak Bars" rindās, cits aizsargs Aleksejs Vasiļjevs ir krievu "dzelzs vīrs" (479 spēles pēc kārtas) bijušajā superlīgā, savukārt Sergejs Rozins ir spēlējis CSKA, Omskā, Novosibirskā un Čerepovecā. Centra uzbrucējs Dmitrijs Makarovs ir Ufas hokeja audzēknis un vēl 2007. gadā sāka spēlēt superlīgā, Vladimirs Gorbunovs un Ruslans zainuļins bija Gagarina kausa finālā ar HK MVD, bet Maksims Potapovs superlīgā sāka spēlēt vēl 2003. gada rudenī. Vai pirms abu komandu spēles regulārajā čempionātā Rīgā daudzi zināja 24 gadus veco vārtsargu, bijušo U20 pasaules vicečempionu Ņikitu Bespalovu, kurš ne tikai toreiz sekmīgi aizstāja somu Peku Tuokolu, bet arī kļuva par stabilu pirmo numuru, kamēr ārstējās īstais pirmais numurs Vitālijs Kovals? Tamlīdzīgus piemērus varētu minēt vēl vairākus. Un pieskaitiet vēl leģionārus, kuri visi (!) "Torpedo" komandā ir līderu lomās. Un kas tad šai "armijai" stājas "kritušo" vietā Rīgas "Dinamo" rindās? Tā ka pašreizējais 2:2 sērijā patiesībā ir pat vairāk nekā 2:2 mūsu komandas sasniegtā ziņā.

Tādas atgriešanās, kādu Rīgas "Dinamo" paveica trešajā spēlē, notiek ļoti reti un daudzas komandas neko tamlīdzīgu vispār nekad nepaveic. Tādas atriešanās paņem ne tikai ļoti daudz fiziskā spēka, bet arī emociju. Tas pats attiecas arī uz pretinieku, turklāt pretiniekam emocijas ir lejā nevis viļņa virsotnē. Tieši tādās situācijās arī izpaužas lielāks spēlētāju rūdījums un tamlīdzīgu spēļu pieredze un meistarība, tā ka pirmām kārtām iznākums būs atkarīgs no mūsu rūdītākajiem vīriem. Tāču tamlīdzīgās reizēs kāds arī negaidīti "izšauj". Mūsu sastāvā pagaidām to vēl neviens nav izdarījis. Pēdējais laiks...
Gan Latvijas izlase, gan Rīgas "Dinamo" parasti otro spēli aizvada sliktāk un vai vismaz ne labāk par pirmo, kad tiek spēlēts divas dienas pēc kārtas. Tāda īpatnība. Tā ka tagad spēļu grafikam - ik pārdienas - vajadzētu nākt par labu vispirms dinamiešiem. Arī šaurāka rezervju loka dēļ. Par to, ka nevarēs uzvarēt bez maksimālas pašatdeves un stingras spēles disciplīnas, par to, ka šādās spēlēs ir kaut nedaudz vajadzīga arī veiksme, tāpat ir skaidrs. Ļoti daudz būs atkarīgs no tā, kā mūsu treneri pratīs izmantot ierobežotos spēlētāju resursus. Atgriežoties pie kariņa tematikas - jācīnās par sevi un par no ierindas izkritušo komandas biedru.