Rastorgujevs sadraudzējas, saliek akcentus un...

Olimpisko spēļu grafiks biatlonistiem ir lakonisks – vakar atbrauci, šodien un rīt patrenējies, parīt jau kaujā. Netraucējot sportistu pirms kaujas, „SA+” interesējošo uzvaicāja Andreja un Latvijas izlases trenerim Intaram Berkulim, kurš ir sajūsmā par līdz šim Sočos pieredzēto: „Dzīvojam gandrīz pie trases. Desmit minūtes jāpaiet pret kalnu. Varam aizbraukt ar busiņu, bet šorīt (vakar. – D.Ā.) mūs uzveda augšā ar sniega motociklu. Man tās ir pirmās olimpiskās spēles, tāpēc varbūt grūtāk novērtēt, taču esmu ļoti apmierināts. Vakar sagaidīšana, atbraukšana līdz olimpiskajam ciematam, dzīvošana, ēšana, mājas – viss ir labi.”

Tik tālu viss labi, taču ne jau ēst un dzert Rastorgujevs braucis uz Sočiem. Pagājušosezon viņam tur veicās ļoti labi, un 20 km distancē pasaules kausa posmā viņam tika augstā ceturtā vieta, tobrīd viņa augstākais sasniegums karjerā. Gatavošanās plāns sestdienas sprintam trenerim jau gatavs: „Tūlīt iesim uz trasi, un šodien (vakar. – D.Ā.) Andrejs mēģinās sadraudzēties ar trasi un šautuvi, mierīgi pabrauks un paskatīsies, kādas kopš iepriekšējās sezonas ir izmaiņas. Rīt saliksim kādus akcentus, palielināsim ātrumu, lai muskuļi saņem informāciju, ka tūlīt būs jāsāk skriet.”

Tātad divas dienas aklimatizācijai, pierašanai pie trases izmaiņām, un sestdien jau, teiksim godīgi, līdz šim svarīgākie mači Rastorgujeva karjerā. Tagad viņš vairs nav melnais zirdziņš, kurš pirms Vankūveras Latvijas izlases atlases mačos pārliecinoši izģērba visus, ieskaitot Oļegu Maļuhinu, Edgaru Piksonu un citus, bet Latvijas spēcīgākais biatlonists, Latvijas vienīgais biatlonists Sočos vīriešu konkurencē, tomēr arī viens no... melnajiem zirdziņiem. Bet jau pasaules mērogā. No viņa soļa baidās pat favorīti tāpat kā no brīža, kad viņš sašaus mērķus pa nullēm.

Šī sezona ir bijusi tāds kā eksperiments treniņu ziņā. Sāka Rastorgujevs vasarā trenēties mēnesi pusotru vēlāk, gatavojoties tieši Sočiem. Uz dullo eksperimenti olimpiskajā sezonā vis nav veikti. „Šo sezonu pilnā mērā par eksperimentiem es tomēr nesauktu, jo tiem bija pamatojums,” skaidro treneris „Pasaules kausos pārliecinājāmies, ka esam darījuši pareizi. Citādāk būtu bijušas kļūdas, tas būtu bijis redzams jau iepriekš. Protams, cilvēks nav mašīna, kurai var pievilkt skrūvītes vai pamainīt detaļas, ir sportiskās formas kritumi un kāpumi. Varbūt ir valstis, kurās sportisko formu var noregulēt uz vajadzīgo dienu.”

Kaut arī Eiropas čempionātā startēja sportisti līdz 26 gadiem un pasaules spēcīgāko biatlonistu tur nebija, Rastorgujevam tikai šogad izdevās tas, kas nebija sanācis iepriekš – divas distances – divas medaļas. Sākumā bija doma tikai par 20 km klasiku.„Startam Andrejs ir gatavs. Forma viņam ir laba, viss ir kārtībā, un Eiropas čempionātā par to jau varējām pārliecināties. Zinājām, ka tur skriesim klasiku, bet par sprintu domājām. Tā kā pēdējais starts iedzīšanā pirms tam bija bijis 12. janvārī Rūpoldingā, bet nākamais tikai 30. janvārī, tā ir ilga pauze, un izlēmām par startu arī sprintā,” otrās medaļas tapšanu izskaidro Berkulis. „Esam izdarījuši gandrīz visu, ko plānojām. Varbūt nedaudz par maz bija laika, lai izdarītu pilnīgi visu sīkumos, ko esam gribējuši un ko ir plānojis Andrejs, taču kopumā ir labi.” Un tas ir labi, ka nav simtprocentīgas apmierinātības, jo tas nozīmē, ka var vēl labāk un ka palikusi vieta turpmākam progresam.

Lielākās galvassāpes Latvijas biatlonistam līdz šim sagādājusi šaušana. Kaut gan procents arvien uzlabojas, kamēr nešauj pa nullēm, vienmēr var labāk. „Guļus lielākoties Andrejs šauj stabili,” šo pozīciju iztirzā treneris. „Šaušana nevienam sportistam nestabilizējas strauji, tāpat jāpaiet laikam. Andrejs ar ļoti lielu ātrumu trasē (viņam, mūsu valodā runājot, hods ir ļoti augsts) tik ātri šaušanai nepielāgojas. Varbūt mums nav tik lielu zinātnisku iespēju strādāt pie dažādām niansēm, taču, kad Andrejs pieradīs šaut ar to ātrumu, ar kādu viņš slēpo, viss būs labi. To nevar izdarīt vienā gadā. Var paiet divi, trīs gadi.”

Vai tas nozīmē, ka šogad Sočos vēl būs tukšais gads? Nē. Tam liecība ir šogad iedzīšana Oberhofā, kur iedzīšanā ar nullītēm šaušanā Andrejs pogas izgrieza visiem. Un, ja starta pozīcija nebūtu tikai 28. vieta sprintā... Liela nozīme būs veiksmei, turklāt vajadzīgajā brīdī. Visvairāk tā būs vajadzīga tieši sestdien, jo tā būs arī laba starta pozīcija iedzīšanā, kā arī nosacījums startam pēdējā individuālajā distancē masu startā, kuram kvalificēsies 15 labākie kopvērtējumā pasaules kausā un 15 vairāk punktus savākušie trijās disciplīnās Sočos.

Ko ar pašreizējo varēšanu var gaidīt no šā gada Eiropas čempiona? „Darīsim visu, kam esam gatavi un cik esam sagatavojušies,” saka Berkulis. „Domāju, ka rezultāts neizpaliks. Galvenais, lai viss sakrīt – slēpes slīd, veselība ir laba un izdodas iešaut. Tad arī mērķis nevar izpalikt.” Par mērķi Rastorgujevs ar Berkuli nerunā. Tāpat kā Martins Dukurs parasti izvairās runāt par savējo, kaut gan visiem viss ir skaidrs. Andrejs ceturtais pasaules kausā jau ir bijis, bet gribas augstāk. Vai viņam izdosies tas, kas līdz šim nav sanācis Ilmāram Bricim, Oļegam Maļuhinam, Jēkabam Nākumam, Gundaram Upeniekam un citiem Latvijas biatlonistiem olimpiskajās spēlēs? Mēs visi zinām, kas ar to tiek domāts un kam pakaļ uz Sočiem sportiski nikns un izsalcis aizbrauca Andrejs...