Laiks saskaitīt svešus cāļus

Nav sportā augstākas balvas par olimpisko medaļu (nu labi, nu vēl Stenlija kauss hokejā un Pasaules kauss futbolā). Tāpēc cāļus (lasi: krievus) skaitīsim pēc olimpiskajiem kritērijiem. Jo vairāk tāpēc, ka sācies kārtējais olimpiskais gads.
Grūtības sākas jau ar pašu pirmo, latviešiem piedēvēto olimpisko bronzas godalgu, kuru pirms simts gadiem Stokholmā ieguva šāvējs pa māla baložiem Haralds Blaus. Pirmkārt: Latvijas kā valsts tolaik vēl nepastāvēja pat iecerēs. Otrkārt: vēl šodien neviens nevar tā īsti noteikt Rīgas pilsoņa Blaua tautību. Pats viņš it kā apstiprināja savu vāciskumu, 1939. gadā atsaucoties fīrera aicinājumam tautiešiem atgriezties etniskajā dzimtenē, taču laikabiedri čukst par latvieša Haralda, vācietes laulātā drauga, vēlēšanos nepiedzīvot Baigo gadu...

Jānis Daliņš, Edvīns Bietags un Adalberts Bubenko, kas guva olimpiskās medaļas pirmajai Latvijas valstij līdz Otrajam pasaules karam, bija latvieši, kas latvieši – ja nu Bubenko ar kādu tiesu igauņu asiņu piejaukuma, jo dzimis Meizakīlā. Tomēr audzis un sportojis vienīgi Latvijā.
Krievu līdzdalība pie latviešu panākumiem iesākas ar 1956. gada olimpiskajām spēlēm Melburnā, kur sudraba medaļu izcīna arī svarcēlājs Vasilijs Stepanovs no LPSR. Padarmijas dienesta laikā Karēlijas iedzimtais norīkots uz Rīgu, kur tad arī dzīvoja un cīnījās līdz savai nāves stundiņai pirms pāris gadiem. Par izcilu sportistu Vasiliju padarīja mūsu treneri Jānis Spāre un Mihails Fraifelds; minēto iemeslu dēļ viņu par viesstrādnieku taču nevaram uzskatīt?
Bruno Habarovs, divu bronzas medaļu guvējs 1960. gadā Romā, bija Latvijas krievs entajā paaudzē, tēva Sergeja – arī izcila Latvijas paukotāja – trenēts un audzināts.
Pirmais klasiskais viesstrādnieks, medaļnieks Latvijas olimpiskajā sportā, bija volejbolists Staņislavs Lugailo. Gruzijas novadnieks (abhāzs?) septiņus gadus pastiprināja Rīgas volejbola meistarkomandu Radiotehniķis, tika iekļauts PSRS olimpiskajā izlasē uz 1964. gada spēlēm, un saņēma sev, kā arī LPSR, zelta medaļu... ne brīdi nepiedalīdamies kādā no sacensībām. Vienalga – nu ir viens punkts oponentu labā.

Tad pat olimpisko zeltu (1968. gadā – vēl otru) mums izcīnīja Radiotehniķa un PSRS izlases līderis Ivans Bugajenkovs, dzimis kazaku staņicā Burlackā, taču kopš 19 gadu vecuma – Rīgas students un volejbolists. Vienīgais treneris – Radiotehniķa vadītājs Mihails Amaļins. Pats pēdējos gadus strādā par treneri ārzemēs, taču dzimtas ligzda izsenis ievīta Rīgā, Lokomotīves ielā pie dzelzceļa. Vai Cilvēks Putns būtu par viesstrādnieku vērtējams?
Cita runa par divām citām, Tokijā LPSR rēķinā ieskaitītām medaļām. Rīgas ASK padarmijas virsnieks Pāvels Seničevs stenda šaušanā izcīnīja sudrabu; savukārt džudists, Rīgas dinamietis (arī militāra struktūra) Ārons Bogoļubovs sasniedza bronzu. Pēc tam viņi necik ilgi Latvijā neuzkavējās, tāpēc – vēl divi punkti oponentiem.
Oļegs Antropovs, vēlākais Radiotehniķa volejbolists un treneris, 1968. gadā Mehiko spēlēs pārstāvēja Kazahiju, tādēl viņa zelta medaļu neskaitām nekādos Latvijas apcirkņos.

Monreālā 1976. gadā Latvijas volejbolistu tradīcijas turpināja Pāvels Seļivānovs ar sudraba medaļu PSRS izlases sastāvā. 1980. gadā Paša sudrabu pārkausēja zeltā. Pāvels Seļivānovs dzimis Rīgā, tagad meklējams Asaros, Jūrmalā. Vai viesis?
Jelgavā dzimušais, bērnībā brīdi Kaļiņingradā augušais peldētājs Arsens Miskarovs, kurš izcīnījis visvairāk olimpisko medaļu Latvijai vienās olimpiskās spēlēs ( 1980. gadā – divi sudrabi un bronza) tāpat ir īsts Latvijas sporta produkts, savas trenera gaitas arīdzan uzsācis mūspusē.
Toties Tamāra Dauniene, Rīgas TTT un PSRS izlases basketboliste, zelta guvēja 1976. gadā kopā ar Uļu Semjonovu no Sēlijas, Latvijā necik ilgi nekavējās, jo tālākos ceļos Tamāru Kaļaginu aizrāva avantūristiskais laulātais draugs Rimants Daunis. Vēl punkts oponentiem – nu jau četri.

Vera Zozuļa, kura 1980. gadā Lekplesidā izcīnīja zeltu kamaniņu trasē (pirmo ziemas sporta olimpisko medaļu Latvijai!), ir dzimusi Talsos, sportā audzināta iz Valda Tilika, pati ilgus gadus trenē Latvijas kamaniņbraucējus. Ingrīda Amantova, olimpiskās bronzas īpašniece uz tā paša pjedestāla, kur Zozuļa, ir latviete no Cēsu novada.
Aleksandrs Muzičenko, kurš 1980. gadā izcīnīja zeltu burāšanā (Valentīna Mankina ekipāžā), ir dzimis sibīrietis, krievs, taču par augstas klases burātāju kļuvis Latvijas superburātāja Jevgēņija Kanska trenētībā un vadībā, kopš 20 gadu jaunības līdz šai baltai dienai dzīvo un strādā Latvijā. Nudien, nodēvēt Muziku par viesstrādnieku būtu tīrā nekaunība...

Lai lieki nekavētu jūsu laiku un uzmanību piebildīšu vien, ka olimpisko medaļu ieguvēji Aleksandrs Jackēvičs (džudo), Afanasijs Kuzmins (šaušana), Ivans Klementjevs (kanoe airēšana), Tatjana Veinberga (volejbols), Natālija Laščonova (vingrošana), Vsevolods Zeļonijs (džudo), Igors Vihrovs (vingrošana, pirmais zelts neatkarīgajai Latvijai 2000. gadā!), Viktors Ščerbatihs (svarcelšana) – visi dzimuši, auguši un par augstas klases sportistiem kļuvuši tepat Latvijā. Par Rīgas Baronu PSRS izlasē sauktais hokeja vārtsargs Vitālijs Samoilovs (zelts 1988. gadā), līdzīgi Habārovam, ir dziļi iesakņojies Latvijā, tāpat dzimis un audzis Rīgā. Bet lai oponenti pagalam nesabēdātos, tad vienu punktu viņu labā vēl varu sameklēt: 1972. gadā bronzas medaļu peldēšanas stafetē ieguva Georgs Kuļikovs, tobrīd pie Rīgas ASK norīkots (jauns peldbaseins!) padarmijas virsnieks.
Pieci punkti summā maniem cienījamiem pretīrunātājiem.

Tagad palūkosimies, ko varu iebilst, ko galdā likt.
Ja reiz konkurencē rēķinām viesstrādniekus Latvijas sportā, tad godīgi būtu arī saskaitīt tos latviešu tautības sportistus, kas guvuši slavu un olimpiskās medaļas zem citu valstu karogiem. Turklāt nevis kā algotņi, bet gan laikmetu griežos svešās zemēs noklīduši...
Peldētāji Jānis un Ilze Konrādi 1960. gadā, pārstāvot mītnes zemi Austrāliju, olimpiskajā baseinā izvilka rekordražu, kādu neviena sportiska ģimene Latvijā nekad nav spējusi iekrāt. Jānim viena zelta un divas bronzas medaļas, Ilzei – sudraba medaļa. Tie būtu četri punkti, nemaz nerēķinot klāt Jāņa un Ilzes kopā sasniegtos 45 pasaules rekordus dažādās peldēšanas distancēs brīvajā stilā.
Turpat Romā šķēpa mešanas sacensībās uzvaru guva latviete no Ļeņingradas Elvīra Ozoliņa, kura vēlāk kļuva par Jāņa Lūša dzīvesbiedri un atgriezās uz dzīvi etniskajā dzimtenē. Piektais punkts.
Sesto sniedz džudists Teodors Baranovskis, Austrālijas delegācijas sastāvā 1964. gadā pārvedot uz mītnes zemi olimpisko bronzu.
Bet septītais – zelta! – punkts pienākas volejbolistam Aldim Bērziņam par uzvaru 1984. gada olimpiskajā volejbola turnīrā.

Vēl jau ir, ko piebilst. Stenlija kausu virs galvas ir cilājis mūsu hokeja leģenda Sandis Ozoliņš, Latvijas pilsonis NHL hokejmekā. Par nieka tiesu no medaļām trijās ziemas olimpiskajās spēlēs atpalikusi Kanādas ātrslidotāja, pasaules čempione, latviete Silvija Burka. Latviešu basketbolisti Andris Blicavs, Pēteris Bumbērs, Inga Freidenfelds, Verners Linde, Andrejs Vlahovs, Juris un Miķelis Danči stutējuši Austrālijas olimpisko izlasi, turklāt Vlahovs to veica četrās spēlēs pēc kārtas, laikā no 1988. līdz 2000. gadam. Diskobols Oto Grigalka, latvietis no Maskavas, divās olimpiskajās spēlēs bija favorītu vidū, tomēr medaļu nesasniedza. Toties to iespēja latviešu trenera Edgara Laipenieka audzēkne, čīliete Marlēna Ārensa, kura kāpa pēc sudraba medaļas uz olimpiskā pjedestāla 1956. gadā Melburnā – cieši blakus Inesei Jaunzemei (tolaik – no PSRS)...

Nākamreiz varbūt cāļus pārskaitīsim rudenī – pēc Londonā notikušajām olimpiskajām spēlēm, kuras iezīmēs latviešu sportistu olimpiskās līdzdalības simtgadi.