Garaiņi virs Kurzemes katla (groza)

Ventspilnieki kopš zināma laika mēģina salikt Latvijas basketbolā uzsvarus, saukdami sevi par centrālo asi. Kamēr viņi bija Latvijas čempioni un svaidījās ar naudu – visu cieņu! – viņi savas iedomas prata aizstāvēt ne tikai ar muti, bet arī ar darbiem. Pēdējā desmitgadē teju vai viss Latvijas basketbola zieds ir ticis izburzīts cauri neaizsalstošās ostas pilsētas štatu sarakstiem, labākos trenerus ieskaitot. Bijuši mēģinājumi būvēt piramīdu, lai parādītu, ka basketbola kaisle kurzemniekiem nav tikai untums, kas pamatots ar plato dolāru. Bijušas ambīcijas, veidot superkomandu, kam jāgāž kalns... Taču visos gadījumos caurvijies provinciālisms, šī vārda mīļākajā nozīmē. Ja VEFs savā priekšā neko mazāku par miljonu un karalieni neredz, tad BK Ventspils pat savos labākajos gados par goda lietu uzskatīja izdarīt to, ko viņi patiešām spēj un – tikai pēc tam braukt ziemeļmeitas lūkoties. Naudas vienmēr tur ir bijis vairāk par dūšu, savukārt tā otrā bijusi vienmēr mazliet vairāk par meistarību un pacietību. Sevišķi pēdējos gados pacietībai tika uzlikts uzpurnis, kas bezkaislīgi atspēlējās. Ar vienu roku viņi demonstrē ilgtermiņa plānus, ar otru prasa rezultātu – ne vēlāk kā rīt uz brokastu laiku. Vienā rītā saka, ka spēlēs ar jaunajiem, otrā vakarā nopērk divus vecus nēģerus... Taču visus pārpratumus, neveiklības vai neveiksmes attaisno viens – uzvara Latvijā! Un tieši šo mērķi viņi ir pratuši aizstāvēt vislabāk.

Aivara Lemberga loma klubā ir tieši tik pat liela, cik tā ir pilsētā. Jo mēram nemēdz būt mazsvarīgu jautājumu, ja tajos figurē Ventspils vārds. Ar laiku ir mainījušies tikai atbalsta punkti, kas palīdz uzturēt šo dārgo sabiedriskās domas aktivitāti. Bēdīgi slavenajai tranzītnieku karu hronoloģijai var mierīgi izsekot, ja aplūko dažāda gada gājuma BK Ventpils formas kreklus. Kā zināms, uz tiem parasti liek ne tikai pilsētas vārdu, bet arī galvenā atbalstītāja zīmolu. Ja avīzes raksta, ka Kuģniecība vai Ventspils nafta ir izslīdējusi no Lemberga ietekmes sfēras, tad paredzu, ka šo kompāniju klātbūtne basketbola sponsorēšanā ir aizgājusi uz laikiem. Tagad uz krekla ir Ventspils brīvostas vārds. Tiesa, vienu nevar noliegt – pat tad, kad savstarpējo attiecību gaļasmašīna ir strādājusi pēc principa 24/7, arī tad ventspilnieki ir kaut kā pratuši pārvarēt naidu, atvēlot groza bumbai nevis savu kašķi, bet gan reālu naudu. Starp citu, runājot tieši par naudu – lai kādas gan antipātijas un politiskā sāncensība nevaldītu starp Vienotības idejiskajiem prātiem un Lembergu, tomēr jautājumu par divu basketbola klubu (VEF un BK Ventspils) atbalstu no valsts akciju sabiedrībām, abas puses sadalīja brālīgi. Vieniem - ceļi, otriem - meži, vai – otrādi...

Lai gan ventiņi ir izteikti lokālpatrioti un savējos pat ar knapāku kompasu vērtē augstāk par jebkuru iebraukušo švītu, viens no viņu pēdējo gadu lielākajiem stratēģiskajiem klupieniem bija pieredzējušā menedžera Ralfa Pleinica atbrīvošana no darba pienākumiem. Kas tam visam bija pamatā, nav vairs pat tik svarīgi, vien nākas ventspilniekiem ieberzēt degunā, ka viņi pārmeta savu cilvēku, kas, iespējams, bija viens no kompetentākajiem arodā. Lielā mērā tieši uz Pleinica pleciem turējās komandas komplektācija un lielā mērā tieši viņš bija tas zibensnovedējs, kas kluba dalībniekus nelaida tālāk par savu galdu. Jo tālāk nebija nozīmes un jēgas – tur vajadzēja būt tikai basketbolam. Amizanti, ka Pleinica laikā Lembergs publiski par basketbolu un savu klubu runāja toleranti un bez ārišķībām... Otrs cilvēks, kam bija un joprojām ir liela loma BK Ventspils ikdienā – treneris Armands Krauliņš. Viņš ir konsultants, viņa viedoklī ieklausās un nav šaubu, ka pateicoties tieši Krauliņa izrakstītajiem pilieniem, daudzas lietas zem Ventpils groziem kārtojas tieši tā, kā tās tagad izskatās. Saprotams, laika rats dara savu, treneris vairs nenodarbojas ar operatīvajiem jautājumiem, tāpat viņš diezgan aukstasinīgi novērtējis pēdējo divu gadu dančus kluba menedžmentā un tam pietuvināto personu plaukstiņpolkas, taču par vienu varat būt droši – arī šobrīd šo rindu autora vārda brālis nav ieslīdzis rutīnā. Viņam ir teikšana. Pielieciet klāt pieredzi un zināšanas un sapratīsiet – Krauliņš savas vecumdienas pavada radoši. Starp citu, esmu gandrīz 100 procentīgi pārliecināts, ka tas nebija Krauliņa padoms mainīt pērn Galvanovski, taču – treneris (Krauliņš) tajā brīdī atļāvās pasmīnēt no malas par tā saukto jaunstrāvnieku kustību. Kas tā tāda? Ir cilvēki, kas domā, ka jaunas slotas pašas slauka, turklāt vēl - tīri...

Komandas komplektācija ir vienkārša – Latvijas mērogā Ventspilij pieder iniciatīva un dotā vārda svars. Viņi bieži vien pārmaksā, lai dabūtu kādu labu viduvējību, taču nekad nepiemāna un nepaliek parādā. Kopumā, ar vietējo resursu izrīkojas ne sliktāk kā tie paši VEF vai Barons. Iespējams, ka no minētajiem piemēriem – vislabāk. Viesstrādnieku galā viņi gan visi stāv pie vienas tramvaja pieturas un virtuāli – tas noteikti nav Rīgas centrs. Drīzāk – Maskačka ar visām izrietošajām alegorijām... Interesanta ir šī sezona, kad ap vienu no kluba (un arī Latvijas) talantīgākajiem jaunās paaudzes basketbolistiem Jāni Strēlnieku rudenī izvērtās medības – Ventspilij tā nekad nav bijis, ka kādu no saviem audzēkņiem kā traki grib ārzemnieki, solot par to naudu. Vajadzēja nolemt – ļaut vaļu puikam vai – vēl briedināt. Izvēlējās otro scenāriju ar domu – ja nu... Tagad Strēlniekam šādā vīzē klubā ir nodrošināts līdera statuss un atbilstošais spēles laiks. Tiesa, ar treneriem viņam varēja paveikties vairāk un tas var nospēlēt liktenīgo pagriezienu – ne tikai pašam Strēlniekam, bet arī klubam. Kas vainas lietuvietim Brazim? Pirmkārt, par mīkstu raksturā, otrkārt, par vāju kompetencē. Pēc šī teikumu gluži vai dīvaina izskatās ventspilnieku sezonas bilance – it kā no kursa komanda nav novirzījusies un pat Eiropas kausos sasniegusi nākamo plauktu. Taču – neaizmirsīsim, ka pirms mēneša Lembergs atļāvās skaļi norādīt, ka Brazim tagad katrs vakars var sanākt kā pēdējais. Kopš tā brīža nekas labāk jau nav palicis, bet – komanda uzvar, tai veicas. Dzīt treneri ratā tādā brīdī – nesapratīs... Bet kulisēs kurn un vārās, nemiera gari jau ir virs plīts. Turklāt, Brazis esot pilnīgs nulle treniņu darbā utt. Cik nu pilnīgs vai pustukšs, bet komandā par to jau runā arvien skaļāk...

Tiem, kas spēlē aktīvi totalizatorus, iesaku derības – cik ilgi Brazis paliks pie Ventspils rata kā galvenais? Versija – līdz Sieviešu dienai, vēlākais. Proti – marta sākumā viņiem būs jauns priekšstāvis. Ko ņemt, ko likt, ko grābt? Pērn labs bija horvāts Silvano Poropats, taču viņam nepaveicās – ar trešo vietu Latvijā pie Lemberga durvīm var tikai stāvēt, tās nevērsies. Tagad nopietni runā, ka Latvijas izlases treneris Ainārs Bagatskis visnotaļ esot uzlūkots un uzrunāts. Pats Bagijs neteiks – pat, ja solīsim vietu uz Dalasas Mavericks soliņa. Taču dūmu ir gana daudz... Kandidāts ticams, vēl jo vairāk tāpēc, ka ļoti labi saprotas ar konsultantu Krauliņu – var teikt, viņa cilvēks, audzēknis. Nav izslēgts, ka brīdī, kad lasīsiet šīs rindas, tieši ar Bagatski tiks saskaņots jaunais ārzemnieks (-i), kam jāpastiprina Ventspils sastāvu. Ko Ventspils grib šogad? To pašu, ko pērn un, mēģiniet noticēt – tā nav Eiropa. Viņu mērķis ir nemainīgs un skaidrs – pirmie Latvijā. Viss pārējais sniedz gandarījumu, labi padarīta darba sajūtu, vieglu eiforiju un var būt pat apmierinājumu, taču bez Latvijas - nebūs aršana. Šāds izaicinātājs (Ventspils personā) mūsu basketbolam ir kā meža sanitārs – pakritīsi sērsnā, kā vilks būs klāt un nokodīs... Dabiskā atlase. Tieši tāpēc mums vajag vismaz divus labus klubus Latvijā – lai viens nesadomājas, ka ir naba. Ventspili redzu, VEFu arī. Divas pilsētas, kas motivētas no visām pusēm. Klapējamies uz veselību!

P.S. Šo rakstu pasūtīja Valdis Valters... Nevarēju atteikt.