Prieks, ka nav piečakarējis

Četrās spēlēs, kopš Strēlnieks pievienojies Sanktpēterburgas komandai, tā nav zaudējusi ne reizi. Tiesa, tas "Spartak" nav nekas neparasts - šogad komanda spēlē ļoti pārliecinoši (nepasaudzēja pat Maskavas CSKA) un oficiālajās spēlēs kopā trijos turnīros pagaidām zaudējusi tikai divas reizes - sezonas sākumā Krievijas līgā. Pazīstamā slovēņu trenera Jures Zdovca vadībā ir izveidots diezgan draudīgs spēks, kas pretendē uz vērā ņemama favorīta statusu arī ULEB Eirokausā, un tieši Zdovcs ir personāžs, ar ko sākas Strēlnieka stāsts ārpus Ventspils.

Atcerēsimies, 2010. gada vasarā Jānim Strēlniekam jau bija iespēja aizbraukt uz augstāka līmeņa klubu - toreiz saspēles vadītāju no Ventspils bija gatava izpirkt Ļubļanas "Olimpija", taču Kurzemes klubs atteicās no darījuma. Tolaik "Olimpijas" galvenais treneris bija tieši Zdovcs. Pavasarī slovēnis atstāja Ļubļanu, vēlāk pievienojās Sanktpēterburgai, un jau drīz uz Ventspils kluba galda gūla "Spartak" piedāvājums - pārdodiet mums savu 13. numuru! "Tā nav tikai sakritība. Toreiz viņš gribēja, lai pievienojos Ļubļanai, un arī tagad tieši viņš bija tas, no kura nāca šī iniciatīva par manu pāreju uz Sanktpēterburgu - mazāk kluba vadība kā tieši treneris virzīja šo darījumu," stāsta Strēlnieks. Zdovca uzmanību esot izpelnījies ar savu sniegumu Eiropas čempionāta kvalifikācijā - drīz pēc tam arī nācis piedāvājums no Ļubļanas. "Protams, tas, ka tieši komandas treneris pats tevi grib, nevis kāds no malas uzspiež, palīdz justies drošāk un paļauties, ka bez savas iespējas nepalikšu. Tajā pašā laikā viņš uzreiz man pateica - te minūtes neviens tev tāpat nedāvinās, pašam tās būs jāizcīna."

Pagaidām latvieša minūtes laukumā ir ierobežotas - izteikts pirmais numurs viņa pozīcijā ir amerikānis Patriks Beverlijs. Tas gan nebija nekāds pārsteigums arī Jānim. "Zināju, ka priekšā būs Beverlijs, kas ir ļoti labs saspēles vadītājs, un šobrīd - man lielisks sparinga partneris. Kaut vai tāpēc vien, ka aizsardzībā ir līdzīgs Mažutim. [Smejas.] Ļoti daudz varu no viņa mācīties," atzīst Strēlnieks, gan uzreiz piebilstot - tas noteikti nenozīmē, ka amerikānis nav konkurējams. "Tā noteikti nav, arī viņam ir savi mīnusi. Viņš ir impulsīvs spēlētājs, tāds "uz urrā!" tipa - ja spēle iet no rokas, tad pretiniekiem nav izredžu, taču, ja kaut kas neizdodas - var sastrādāt laukumā visu ko. Kā jau pārsvarā amerikāņu spēlētāji - tiklīdz nedaudz pazūd koncentrēšanās, tā sākas... Tāpēc arī treneris man iedod tās minūtes - jo esmu mierīgāks. Varu piebremzēt komandu, uzspēlēt pozicionālāk. Beverlijam patīk visu sasteigt, ātri izdarīt - visu uzreiz. Individuālās dotības viņam ir ļoti labas, taču visādi citādi - varu cīnīties par minūtēm, noteikti. Ar pašreizējo laiku mierā nebūšu - gribu spēlēt vairāk! Noteikti nepalikšu pie tām desmit minūtēm, mēģināšu izkapāt vismaz 15, ja spēšu - vēl vairāk. Taču pagaidām man jāizmanto tas, ko treneris dod."

Saspēles vadītāja pozīcija basketbolā ir īpaša - tajā jābūt kā otrajam trenerim laukumā, autoritātei komandas biedru acīs. Salīdzinoši jaunam un maz pieredzējušam spēlētājam, kurš turklāt pievienojies jau sezonas gaitā - nav viegli. Jānis gan noskaņots pozitīvi - ar katru treniņu un spēli viss izdodas arvien labāk, komandas biedri atsaucīgi, bet treneris - piestrādā, lai ātrāk norūdītu savu jaunieguvumu. "Daudz runājam - gan viņš man nāk klāt, gan es viņam dažādās situācijās prasu, ko no manis sagaida. Viņš prasa, lai esmu agresīvs - lai spēlēju vēl drošāk un nebaidos izmantot savu balsi. Tas nekas, ka es komandā esot jaunais - man kā saspēles vadītājam viss esot jātur savās rokās un jākoriģē. Teica - ja nu gadījumā kādam no vecajiem kas nepatiks, viņš mani aizsargāšot," smejas Strēlnieks un atzīst - šobrīd izbauda visu, kas notiek. "Jāatzīst, ka arī pašam emocijas šobrīd svaigākas - cita garša, jauns izaicinājums. Un galvenais - ir pārliecība, ka man tas ir pa spēkam. Bez tādas man šeit nebūtu ko darīt. Kas galvā - tas ir vissvarīgākais. Jāsakārto savas domas un jātic pašam sev. Treniņi jau parāda - nekas te briesmīgs nav. Protams, ir labi spēlētāji, bet nav tā, ka es šeit neiederētos. Tas palīdz, ceļ pašapziņu, un sev godīgi varu pateikt - jā, esmu gatavs tam solim, ko esmu spēris."

Interesanti, ka pēc kapteiņa aizbraukšanas nav pajukusi arī "Ventspils" spēle - Eirokausos pat izdevās apspēlēt abus apakšgrupas sīvākos pretiniekus. "Man patiešām liels prieks par komandu. Sekoju līdzi, kas notiek, un vakar pēc treniņa vēl paspēju arī pēdējo ceturtdaļu [mačā pret ukraiņu "Khimik"] sportacentrā noskatīties - ļoti patika kā spēlēja un kā cīnījās aizsardzībā. Pie sevis jau bija domājis - nez ko treneris būs izdomājis ar tiem garajiem, kas mūs iznīcināja pirmajā spēlē Ukrainā. Un tik labi sanāca, ka beigās pat bija smieklīgi skatīties, kā tie viņu ārzemnieki tur mokās. Baigie malači - man baigais prieks!" runājot par bijušās komandas veiksmēm, Jāņa balsī ieskanas gandrīz vai sajūsma. Jūtams - tas ir diezgan paliels akmens nost no sirds. "Tas jau tas galvenais! Lai nesanāk, ka esmu neviļus kādu piečakarējis. Redz, beigās izrādās, ka bez manis var spēlēt vēl labāk! Tiešām prieks, ka šobrīd ir labi visiem."