Valsts sportam...un jautrībai

Sāksim ar vienu draudzīgu precizējumu par sportu atbildīgajam ministram Vjačeslavam Dombrovskim, dzirdot viņa uzstāšanos Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas rīkotajā preses konferencē, kad ne reizi viņš tā aŗī nedabūja pāri lūpām vārdu "skeletons", tā vietā visu laiku lietojot "kamaniņas": skeletonā brauc, guļot uz vēdera, ar galvu pa priekšu. Kamaniņu sportā brauc, kamanās guļot uz muguras, ar kājām pa priekšu. Brāļi Dukuri ir skeletonisti, nevis kamaniņbraucēji. Vienreiz pārteikties var gadīties katram, bet četras reizes – tā vairs nav pārteikšanās, tas acīmredzot ir kļūdains priekšstats.

Ministru, protams, var saprast – viņš sporta nozari vada tikai septiņus mēnešus un acīmredzot vēl tikai „ieskrienas”. Mūsdienās jau vispār ķīselis ap ledus sportiem ir pamatīgs – ej nu tagad un saproti, kurā brīdī tajā kastē, kas dzenas lejā pa reni, sēž divi cilvēki, kurā brīdī – četri. Turklāt vēl paralēli tiek auklēta arī monobobu ideja. Tad vēl daži, kas brauc ragavās uz muguras, brīžiem pat guļ viens otram virsū; kaut kādi ķertie brauc arī ar galvu pa priekšu. Pieliekam klāt vēl dažādus stafešu paveidus: gan kamaniņu sporta stafeti, kas debitēs Sočos (brauc, sit pa kaut kādu gumiju, tad brauc nākamie un atkal nākamie, tā līdz bezgalībai), gan vēl to miksli, ko martā praktizēja Siguldā (bobsleja, skeletona un kamaniņu sporta stafete). Ķirsītis ķīselim vēl ir tā braukšana ar lāpstām pa trasi. Gluži kā mūsdienu populārajā mūzikā: pankroks, kantrī mūzika, pops, hip-hops,britpops – kāda starpība, kādā vārdā to troksni sauc?

Tāpat nevajadzētu arī brīnīties, kāpēc cienījamais ministra kungs pie pirmās iespējas min vārdu "kamaniņas". Visi taču zinām, ka, mācoties jaunu valodu, pirmais, ko iemācās, ir rupjības. Tāpat arī sporta kuluāros – pirmais prātā ieķeras visvairāk lobētā sporta veida nosaukums.

Noskatoties DELFI sagatavoto video materiālu (kurā viņš cita starpā, pakonsultējies ar plašo pavadošo sastāvu, uz jautājumu, kur atrodas, lepni atbild, ka atrodas bobsleja, skeletona un kamaniņu sporta preses konferencē), jau tagad ar šausmām domāju, kas notiks, ja Latvijas delegācija no Sočiem atgriezīsies ar tikai vienu medaļu vai – piesitam pie koka! – vispār paliks bešā. Kāds tas ir pliķis pa seju valstij, kas otrās brīvvalsts salīdzinoši īsajā pastāvēšanas laikā ir mājās pārvedusi, kā ir saskaitījis sporta nozares šefs, 10 olimpiskās medaļas ziemas sporta veidos! Papīrs uz galda, pildspalva rokā, virsraksts „Demisija” un viss – sporta reformas jau būtu jāturpina kādam citam...Bet mēs ceram, ka medaļas būs, turklāt daudz. Jo tad atkal paveras daudz opciju jautrībai. Iztēlosimies kaut vai vienu, pašu reālāko scenāriju. Kādam (ļoti iespējams – abiem) no brāļiem Dukuriem varētu izdoties izcīnīt olimpisko medaļu, bet, kā jau tas šādos godos mums ir pieņemts, iespēju iekosties medaļā garām nelaidīs arī sporta nozares galva. Pēc šodienas ne mirkli nebrīnīšos, ja savā svētku uzrunā ministrs mērķtiecīgi – četras reizes no četrām – putros vārdus (Martins, Tomass, Dainis – kurš viņus vispār atšķir?), sporta veidus un beigās pasniegs roku, teiksim, Mihailam Arhipovam, ar prieka asarām acīs sakot: „Tomas! Latvija ar tevi lepojas!”

Kas zīmīgi – salīdzinoši nesen pavīdēja informācija (tiesa, nezinu, cik oficiāla), ka IZM taisās pārdēvēt, nosaukumā klāt pieliekot „un sporta ministrija”. Protams, ko gan citu varēja gaidīt, ja beidzot par ministru ir iecelts sporta cilvēks – tad nosaukuma maiņa automātiski kļūst par goda jautājumu. Līdzīgu piemēru taču netrūkst – piemēram, cik gan daudz mūzikas skolu nav pārsauktas par mākslas skolām, jo telpās ievācas keramiķi, gleznotāji un citi.

Bet, ja pavisam nopietni, tad Vjačeslavs Dombrovskis jau ne pie kā nav vainīgs. IZM ir jumts vairākām nozarēm, pieciem lieliem blokiem, kā man reiz skaidroja Dombrovska priekštecis Roberts Ķīlis. Es nezinu, kā jūs, bet es personīgi nekad, nekad, nekad neesmu dzirdējis, ka, publiski vētot izglītības un zinātnes ministra kandidātus, vērtējot kvalifikāciju, kompetenci, pieredzi, autoritāti, reputāciju utt., kaut reizi būtu pacēlies jautājums par to, vai kandidāts X kaut nedaudz orientējas sportā. Nu, teiksim – vai zina, ar ko atšķiras skeletons no kamaniņu sporta? Āķīgs jautājums, kā izrādās. Bet sporta nozare nebūt nav maza...Citi peld labāk, citi – sliktāk. Tāpēc paliek žēl skatīties tos kadrus, kad saplosīšanai izmet pašreizējo ministru – „de facto”, piemēram, vaicā par astoņu miljonu eiro iepludināšanu Murjāņos. Raugi, kāpēc vienā vietā jāgrūž tik daudz naudas? Vai maz Latvijā vispār ir kāds, kas var uz šo jautājumu atbildēt...Redzot, cik liela pavadošā padomdevēju svīta ministram ir nepieciešama, lai aizvadītu vienu preses konferenci, var nojaust, cik (ne)droši viņš sporta pasākumos jūtas. Kāpēc cilvēks vispār ir jāmoka? Ticu (ceru), ka pārējās pakļautībā esošās nozares ir sirdij tuvākas.

Bija (ir?) tāds politisks veidojums kā „Par prezidentālu republiku!”, kas vēlējās, nākot pie varas, izveidot atsevišķu ministriju sportam. Šodien klātienē vērojot izglītības un zinātnes ministra spožo uzstāšanos (stāsts pat nav tik daudz par sporta veidu vairākkārtīgu jaukšanu, viņa komentāri un atbilde uz „Dienas” žurnālista uzdoto jautājumu vairāk raisīja bažas), šī ideja atausa atmiņā. Tiesa, liela piekrišana tai nav novērota. Ministriju tā jau mums pietiek, - tāds ir populārākais viedoklis šajā jautājumā, cik nu par to ir nācies apvaicāties. Galu galā ministrijā ir arī savs par sportu atbildīgais departaments, kur cilvēki tomēr skeletonu no kamaniņu sporta atšķir.

P.S. IZM, starp citu, ir izstrādājuši savu sporta logo, kurā ietilpst arī moto: „Valsts sportam”. Ja tiešām kādudien papildinās ministrijas nosaukumu, tad arī logo devīzi varētu papildināt ar „...un jautrībai”.