Burvju nūjiņas
Jau iepriekš esam rakstījuši par Čeisu Badingeru, kuru ne mazums basketbola vērotāji gaida kā burvju nūjiņu Latvijas basketbola izlasē. Pēdējā laikā tā ir kļuvusi par ierastu praksi, kad Eiropas nacionālo izlašu pieteikumos var atrast spēlētājus, kuru dzimšanas vieta, vārds un galu galā arī izskats it nemaz nesakrīt ar vērojumiem un priekšstatiem par konkrētas nacionalitātes cilvēkiem. Ko devusi ir papildspēku piesaiste citām Eiropas komandām?
Izpētīsim pēdējo piecu Eiropas čempionātu pieteikumus. 2003. gads ir zīmīgs ar to, ka Latvijas izlases sastāvā spēlēja Trojs Ostlers – tā laika Rīgas „Skonto” zvaigzne. Tā arī bija viņa vienīgā saistība ar Latviju, taču mēs, kas jau vēsturiski papildinājumu groza apakšā esam meklējuši aiz robežām, ļāvāmies eksperimentam, kurš beidzās bez sportiskiem panākumiem, taču nevarētu teikt, ka ar neko. Proti, jebkāda veida pieredze ir vērtīga un noder, zīmējot turpmākās attīstības kontūras. 2003. gada Eiropas čempionātā ar leģionāriem bruņojušies bija arī zviedri un bosnieši. Zviedrijas izlases sastāvā laukumā devās Pols Bērks, kuram atvēlēta bija pirmās vijoles loma saspēles vadītāja pozīcijā. Savukārt Bosnijas un Hercegovinas izlases sastāvā maznozīmīgu lomu spēlēja Terels Kastls. Zīmīgi, ka šīs abas valstsvienības, gluži tāpat kā Latvija un Ukraina, bija starp tām četrām nelaimīgajām, kam turnīrs beidzās jau pēc apakšgrupas spēlēm. Reti kurš ir aizmirsis, ka tolaik Latvijai kāju priekšā pielika Izraēla ar melnādaino Deriku Lanorisu Šarpu pamatsastāvā, kurš, lai arī dzimis un audzis ASV, bija ar saknēm, kas stiepjas Izraēlā (viņš tur atrodas vēl aizvien un aizvadīja arī visu savu karjeru), tieši tāpēc tika naturalizēts. Starp citu, tajā bēdīgi slavenajā spēlē rezultatīvākais spēlētājs Latvijas izlases rindās bija Trojs Ostlers...Vēl atzīmēšanas vērts fakts ir tas, ka Vācijas izlasi pārstāvēja Ademola Okuladža, kurš ir dzimis Nigērijā, bet uz Vācijā nonāca trīs gadu vecumā – tas jau ir cits stāsts.
2005. gada Eiropas čempionāts bija Džona Roberta Holdena, tā laika Maskavas CSKA zvaigznes, debija Eiropas čempionātā. Bosniešiem bija jauna burvju nūjiņa – Henrijs Domerkants –, kurš, atšķirībā no sava priekšteča, bija viens no komandas vilcējiem, kaut arī atkal Bosnija un Hercegovina bija starp tām četrām komandām, kam turnīrs beidzās jau pēc trim aizvadītām spēlēm. Kā ierasts, Izraēlas rindas kuplināja Šarps. Tikmēr Vācijas izlases sastāvā svarīga skrūvīte bija Demonds Grīns, Teksasas štatā dzimušais un izaugušais spēlētājs, kurš veiksmīgi sevi apliecināja Vācijas bundeslīgā, tiekot saukts palīgā arī uz nacionālo izlasi. Vācija tajā čempionātā finālā atzina grieķu pārākumu. Tātad – tāpat kā pirms diviem gadiem, arī 2005. gada čempionātā 4 no 16 komandām bija pa naturalizētam spēlētājam.
2007. gadā skaits nav mainījies, bet pienesums – gan. Tas tīri uz Džona Roberta Holdena rēķina, kurš iemeta uzvaru nesošo metienu finālā pār Spāniju. Mazliet ironiski tas toreiz šķita – Eiropas čempionātu uzvar Pitsburgā dzimušais Holdens. Pārējie – jau pieminētie Grīns un Šarps, kuru izlases nospēlē savu spēju līmenī, kā arī Čehijas izlasi stiprināja Moriss Vitfīlds, 34 gadus vecais aizsargs no Filadelfijas, kuram 25 minūtes ik spēli, vidēji 6 punkti un 4 rezultatīvas piespēles. Čehi, gluži tāpat kā Latvija, neizkļūst no grupas.
2009. gads bija pagaidām pēdējā reize, kad Eiropas čempionātā piedalījās 16 komandas. Daudzi atceras Latvijas izlases klupienu un visas tam sekojošās lietas, bet, iespējams, daudzi ir piemirsuši, ka visu Eiropas čempionāta neveiksmju virteni, kas attiecas tieši uz sniegumu laukumā, ievadīja „melnais krievs” Kellijs Makkartijs, ar kura neitralizēšanu bija vislielākās problēmas. Maķedonijas rindās bija cits Eirolīgas spīdeklis – Džeremijs Meisijs no Madrides „Real”, kurš bija vitāli svarīgs spēlētājs Maķedonijas izlases spēles mehānismā, līdzās tiem dažiem, kas varēja veiksmīgi Eiropas čempionāta līmenī cīnīties. Arī poļi, spēlējot savās mājās, bija saspļāvuši saujās, piesaistot palīgā Deividu Loganu, kurš kļuva par komandas rezultatīvāko spēlētāju, attaisnojot uz sevi liktās cerības. Izraēlas izlases rindās vairs nebija Šarpa, taču vāciešiem vēl aizvien bija Grīns. Turklāt čempionāts Polijā bija VEF saspēles vadītāja Ērla Roulenda viesizrāde, kurš ar 17,7 punktiem bija rezultatīvākais savā izlasē. Gluži tāpat kā Makartijs Krievijas izlasē. Saskaitam kopā – sanāk pieci naturalizētie spēlētāji.
Pēdējā Eiropas čempionātā skaits jau bija krietni lielāks, kas, protams, ir saistīts arī ar komandu skaita pieaugumu, taču – ne tikai. Spāņu groza apakšu cementēja un pretiniekus izmisumā dzina Seržs Ibaka, Maķedoniju līdz pusfinālam aizvilka Bo Makkalebs, Vācijai talkā nāca Kriss Keimans, Gruzijai – Markīzs Heinss. Malā stāvētāji zelta zivtiņu zvejā nebija arī Bulgārija, Melnkalne, Bosnija un Herecegovina, Beļģija, Izraēla, Polija un Ukraina. Kopsummā – 11 no 24 komandām palīgus meklēja sev, lai cik tas arī pliekani neizklausītos, - tirgū. Tendences turpina iet šajā pašā virzienā un labi, ka pagaidām ir iespēja pieteikt tikai vienu spēlētāju no malas. Gluži kā ratiņbasketbolā, kur arī it kā noteikumi ir skaidri, bet tomēr ir atkāpes, ka daži drīkst būt arī pilnīgi veseli.
Būtiski ir atzīmēt, ka pa šiem gadiem ir mainījies princips, kādā tiek meklēts pastiprinājums izlasei. Ja kādreiz tie bija spēlētāji, kuri pārsvarā interesi sev piesaistīja ar labu spēli konkrētas valsts nacionālajā čempionātā un lielākā vai mazākā mērā šādi bija apliecinājuši arī zināmu lojalitāti valstij, tad tagad, piemēram, Maķedonija un citas spēlētāju resursiem ne tik bagātas valstis nekaunīgi spieto ap Eirolīgas spīdekļiem, lai savu vienīgo iespēju uzlikt naudiņu uz vienu vai otru melno zirdziņu izmantotu pēc iespējas sekmīgāk. Kas tad spēlētājiem – eiropieša pase kabatā, turklāt iespēja spēlēt Eiropas čempionātā un olimpiskajās spēlēs vai pasaules čempionātā. Tāpat, palūkojoties vēsturē un novērtējot šodienas ainu, mēs redzam, ka šādas burvju nūjiņas lielākoties tiek ņemtas vienreizējai lietošanai, bet vēlāk – nomainītas pret citām. Jo vienmēr gribas taču vairāk. Bet pašām nūjiņām – pietiek...Aprēķina laulības tiek izbeigtas pēc abpusējas vienošanās, lai uzreiz mestos nākamajās. Un tā līdz nāve no šīs iespējas šķirs.
Tādas nu ir globalizācijas tendences, kurām Latvija, ja atskaita vienu sānsoli, ir gājusi ar līkumu. Čeiss Badingers ir ar stingrām saknēm Latvijā, tāpat Alekss Šturms un Bruno Pētersons, lai arī abi latviski nerunāja, bija kaut kādā mērā saistīti ar Latviju, turklāt vairākas sezonas te arī nospēlēja, kaut arī mēs viņus saucam ne par tiem labākajiem piemēriem mūsu naturalizācijas praksē. Kāds ir sausais atlikums citām valstīm, kas saldumu veikalā šaudījās no vienas letes pie otras? Kā nu kurai. Daži spēlētāji izlasi pārstāv regulāri, citas valstis maina un meklē, maina un meklē. Šķiet, pat neapsverot plusus un mīnusus. Tie galu galā visuzskatāmāk parādās uz tablo. Interesanti, kas notiktu, ja būtu atcelti jebkādi ierobežojumi, līdz ar to teorētiski varētu pieteikt ko vien grib, ja vien ir vajadzīgā pase? Tad finālā spēlētu Maķedonija pret Gruziju...
+11 [+] [-]
-1 [+] [-]
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+2 [+] [-]
Jautājums cits - kā šāds vīrs (baltas ādaskrāsas, tātad visticamāk nav uzdzīvotājs) spētu laukumā un ģērbtuvēs saprasties ar mūsējiem, no kuriem krietna puse sadzīvē un sportā uzvedas pavisam citādi. Vai tur notiktu tā rezultatīvā saprašanās, vai mūsu aizsargi spētu šo ievērpt mūsējās kombinācijās? Turklāt tad mājās jāpaliek kādam letiņam, bet tas savukārt varētu būt labs draugs ne tikai pleimeikeriem, bet labai puskomandai. Vai mūsējie spētu amerikāni pieņemt kā savējo???
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Chase Budinger - Wikipedia, the free encyclopedia
Starp citu, izrādās, ka Badingers pirms gada lokauta laikā bija gatavs spēlēt Krasnodaras Kubaņā...
Mūsējie aprakstnieki to nav pamanījuši, tātad viņš ir gatavs uzturēties Eiropā...